Maksis Eglītis
| ||||||||||||||||||
Maksis Eglītis (1892—1974) bija latviešu agronoms un fitopatologs, Dr. agr., Dr. sk. nat. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas profesors un rektors (1944). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1892. gada 13. aprīlī Mārsnēnu pagastā Startu muižas nomnieka ģimenē. 1910. gadā iestājās Rīgas politehniskā institūta lauksaimniecības nodaļā. No 1914. gada praktikants Priekuļu bioentomoloģijas stacijā. Pirmā pasaules kara laikā pārzināja Lauksaimniecības centrālbiedrības noliktavas Cēsīs. Pēc Februāra revolūcijas bija Cēsu apriņķa pārtikas komisijas valdes loceklis (1917) un Latvijas Pagaidu valdības Apgādības ministrijas darbinieks (1918). Latvijas brīvības cīņu laikā kopā ar saviem brāļiem Edgaru, Hariju un Paulu karoja Atsevišķās studentu rotas sastāvā, ieguva leitnanta pakāpi.
Pēc kara beigām bija Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta darbinieks (1920—1922), Lauksaimniecības centrālbiedrības Augu aizsardzības institūta vadītājs (1922—1929). Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Fitopatoloģijas katedras asistents, docents (1926), profesors (1935). Pēc Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas nodibināšanas bija tās profesors un Lauksaimniecības fakultātes dekāns (1939—1944), rektors (1944). Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur bija Ķeizara Vilhelma institūta, pēc tam Baltijas universitātes profesors un Latviešu nodaļas rektors Pinnebergā (1946—1949). 1950. gadā pārcēlās uz dzīvi Vašingtonas štatā ASV, kur strādāja par Rietumvašingtonas izmēģinājumu stacijas zinātnisko līdzstrādnieku. 1962. gadā pensionējās.
Miris 1974. gada 1. maijā Pujalupā, Vašingtonas štatā.[1]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ “Universitas” # 34.-1974.
|