Latvijas brīvības cīņas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas brīvības cīņas
Kugis Saratov.jpg
Latvijas Pagaidu valdība uz kuģa "Saratov" klāja atgriežoties Rīgā.
Datums 1918. gada 18. novembris - 1920. gada 11. augusts
Vieta Latvija
Iznākums Miera līguma noslēgšana starp Latviju un Padomju Krieviju 1920. gada 11. augustā.
Iegansts Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī.
Karotāji
Valsts karogs: Latvija Latvijas Republika,
Valsts karogs: Igaunija Igaunija un
Valsts karogs: Somija Somijas brīvprātīgie,
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Lielbritānijas karakuģi
Valsts karogs: Francija Francijas karakuģi
Flag of the German Empire.svg Vācijas brīvprātīgie un Baltijas landesvērs (līdz Aprīļa pučam),
Valsts karogs: Polija Polija (no 1920. gada 3. janvāra)
United Baltic Duchy flag.svg Apvienotā Baltijas hercogiste (līdz 1918. gada 28. novembrim),
Niedras valdība (pēc Aprīļa puča),
Romanov Flag.svg Rietumkrievijas militāri politiskā padome (no 1919. gada 22. jūlija)
Karogs: Vācija Vācija (no 1919. gada 25. novembra)
Flag of Latvian SSR (1918-1920).svg Latvijas SPR,
Flag of Russian SFSR (1918-1937).svg Padomju Krievija (no 1919. gada 7. jūnija)
Komandieri
Valsts karogs: Latvija Dāvids Sīmansons,
Valsts karogs: Latvija Jānis Balodis,
Valsts karogs: Latvija Jorģis Zemitāns,
Valsts karogs: Igaunija Johans Laidoners,
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Huberts Gofs,
Valsts karogs: Polija Edvards Ridzs-Smiglijs
Flag of Germany (3-2 aspect ratio).svg Rīdigers fon der Golcs,
Flag of Germany (3-2 aspect ratio).svg Alfrēds Flečers,
Romanov Flag.svg Pāvels Bermonts-Avalovs,
Flag of Germany (3-2 aspect ratio).svg Valters fon Eberharts
Flag of Latvian SSR (1918-1920).svg Jukums Vācietis,
Flag of Latvian SSR (1918-1920).svg Pēteris Slavens,
Flag of Russian SFSR (1918-1937).svg Augusts Korks
Upuri
Valsts karogs: Latvija Latvija:
3046 miruši
4085 ievainoti[1]
Valsts karogs: Igaunija Igaunija (19–23 Jūlijs): 115 miruši, 500 ievainoti
400 miruši
1,500 ievainoti (5 Jūnijs - 2 Jūlijs 1919)[2]
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas karš bija cīņas par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā.

Cīņās jaundibinātā Latvijas Republika, ko bija atzinušas Igaunija, Polija un Rietumu sabiedrotie (de facto), pieveica gan Padomju Krievijas un Padomju Latvijas, gan vācu Dzelzsdivīzijas un Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas (Bermonta) karaspēkus. Vācbaltieši dažādos kara posmos karoja gan Tautas padomes izveidotās Latvijas Pagaidu valdības karaspēka sastāvā, gan pret to.

Latvijas neatkarības pasludināšana un Baltijas hercogistes likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada novembrī, apvienojoties divām latviešu pārstāvniecības organizācijām Latviešu Pagaidu Nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam, tika izveidots Latvijas priekšparlamentsTautas padome, kas 1918. gada 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Tika sastādīta pagaidu valdība, par kuras vadītāju kļuva Kārlis Ulmanis. Latvijas teritorijā tai laikā vēl atradās Vācijas karaspēks, kas pakļāvās Vācijas impērijas ģenerālpilnvarotajam Baltijas zemēs Augustam Vinnigam. 26. novembrī viņš Vācijas impērijas vārdā parakstīja Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas paziņojumu (t.s. "Vinniga notu"), kas noveda pie Apvienotās Baltijas hercogistes likvidācijas 1918. gada 28. novembrī.

6. decembrī par Latvijas pagaidu valdības apsardzības ministru iecēla Jāni Zālīti, par viņa biedru pulkvežleitnantu Robertu Dambīti. Ar Latvju kareivju nacionālās savienības palīdzību saformēja divas Rīgas apsardzības rotas un instruktoru (virsnieku) rotu, bet studenti izveidoja atsevišķu (studentu) rotu. Tika saformēta arī Latgales virsnieku rezerves rota un apakšvirsnieku rota, kā arī prāva vācbaltiešu karaspēka vienība, kas tika dēvēta par Trieciengrupu (Stoßtruppe).[3] 1918. gada 7. decembrī Rīgā noslēdza līgumu starp Latvijas Pagaidu valdību un Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto A. Vinnigu par „Latvijas zemes sardzes“ (Die Lettländische Landeswehr) dibināšanu. Administratīvi tā bija pakļauta Latvijas Republikas Apsardzības ministram Zālītim, bet apgādes un militārā ziņā - Vācijas okupācijas spēku vadībai.[4] 1918. gada 29. decembrī papildus noslēdza līgumu par Latvijas pavalstniecības piešķiršanu ārzemniekiem, kuri piedalījušies cīņās pret lieliniekiem.[5]

Pirmais posms - Ulmaņa, Stučkas un Niedras valdību periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Latvijas karaspēka uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās armijas ofensīva un frontes pārvietošanās no 1918. gada novembra (zilā krāsā) līdz janvāra beigām (sarkanā krāsā).
Pirmā latviešu atsevišķā bataljona komandieris - Oskars Kalpaks.

1918. gada 1. decembrī sākās Sarkanās armijas daļu iebrukums Latvijas teritorijā. Jau 2. decembrī Sarkanā armija ieguva savā kontrolē stratēģiski svarīgo dzelzceļa līniju caur Rēzekni līdz Zīlānu stacijai. 7. decembrī no Pleskavas puses ienākušās sarkanarmijas daļas ieņēma Alūksni, bet 9. decembrī Daugavpili. Sarkanās armijas pamatā bija Latviešu strēlnieku vienības (12 000 no 20 000 sarkanarmiešu). Latvijas Pagaidu valdība aicināja brīvprātīgos stāties tās karaspēkā un 7. decembrī tika izveidota "Latvijas zemessardze" (vācu: Lettländische Landeswehr, vēlāk "Baltijas landesvērs"), kuras sastāvā bija gan latviešu, gan arī vācbaltiešu un krievu militārās vienības. Latviju sadalīja četros apsardzības apgabalos (Latgales, Vidzemes, Kurzemes un Rīgas) un iecēla apgabalu priekšniekus. 8. decembrī Vidzemes kara apgabala priekšnieks pulkvedis Jānis Apinis, līdztekus Cēsu rotai pavēlēja saformēt arī Valkas, Valmieras un Limbažu zemessargu rotas. Sarkanās armijas sastāvā 8. decembrī tika izveidota Latvijas karaspēka armijas grupa (krievu: Армейская группа войск Латвии).

10. decembrī ministrs J. Zālītis apstiprināja Latvijas bruņoto spēku ģenerālštāba štatus. Rīgas apriņķī izsludināja mobilizāciju virsniekiem līdz 45 gadu un instruktoriem līdz 35 gadu vecumam. Tomēr bez nopietnas pretestības Sarkanā armija, virzoties pa dzelzceļa līniju Pleskava-Valka-Rīga, 17. decembrī ieņēma Valku, bet 22. decembrī Valmieru. Gar dzelzceļa līniju Daugavpils-Rīga 19. decembrī lielinieki ieņēma Skrīveru staciju, bet vācbaltiešu zemessargi atsita bruņotā vilciena uzbrukumu pie Ogres tilta. 29. decembrī Latvijas pagaidu valdība noslēdza līgumu ar Vācijas pilnvaroto Vinnigu par Latvijas pilsonības piešķiršanu ārzemniekiem, kas piedalīsies cīņās ar lieliniekiem. 30. decembrī Latvijas zemessardzes vācbaltiešu daļas cieta sakāvi pie Siguldas, bet 31. decembrī kaujā pie Inčukalna pret uzbrūkošajiem 1. un 4. Latviešu sarkano strēlnieku pulkiem. 31. decembrī Rīga izsludināja vispārēju mobilizāciju un par zemessardzes latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku. 1919. gada 2. janvārī Latvijas pagaidu valdības spēki atkāpās no Rīgas uz Jelgavu[6], 3. janvārī Rīgu ieņēma Sarkanās armijas Latvijas karaspēka armijas grupa.

5. janvārī Jelgavā pulkvežleitnants Kalpaks izdeva savu pirmo pavēli, saskaņā ar kuru no sešām agrākajām rotām (virsnieku rezerves rotas, Latgales apakšvirsnieku rotas, Latgales virsnieku rotas, Cēsu rotas, kā arī 2. un 3. zemessargu rotām) tika izveidots 1. latviešu atsevišķais bataljons ar divam rotām. Tās pašas dienas vakarā pagaidu valdība atkāpās uz Liepāju. 6. janvārī Sarkanā armija no Baldones, Mežotnes un gar Krustpils-Jelgavas dzelzceļu no Garozas stacijas sāka uzbrukumu Jelgavai, kuru ieņēma 8. janvārī, bet 9. janvārī ieņēma Dobeli. 10. janvārī Latvijas pagaidu valdība iecēla kapteini Zemitānu par kara lietu pārstāvi Igaunijā. 16. janvārī pie Lielauces muižas 1. latviešu atsevišķais bataljons atsita 11. Padomju Latvijas strēlnieku pulka uzbrukumu, tomēr pēc tam atkāpās uz Ventas aizsardzības līniju. 25. janvārī lielinieku uzbrukumu izdevās apturēt pie Rudbāržiem. 28. janvārī Kalpaka bataljons kopā ar Līvena krievu rotu atguva Skrundas muižu.

Liepājā tika veikta mobilizācija un Sarkanās armijas tuvošanās Latvijas-Vācijas robežai pamudināja Vācijas valdību sūtīt uz Latviju ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu, kas pirms tam bija komandējis vācu Baltijas jūras divīziju Somijas frontē. 1. februārī ģenerālis Golcs ieradās Liepājā un kļuva par Vācijas armijas 6. rezerves korpusa un Baltijas landesvēra virspavēlnieku, kura pakļautībā bija ap 10 000 vīru liels karaspēks. Savukārt 3. februārī Latvijas apsardzības ministrs J. Zālītis pilnvaroja kapteini Zemitānu dibināt latviešu karaspēka rotas Igaunijā un Vidzemē. 13. februārī landesvērs ieņēma Kuldīgu, 25. februārī Ventspili, 26. februārī Ēdoles, Užavas, Zūru pagastus un Piltenes pilsētu. 17. februārī bataljonam kā 3. rota tika pievienota Atsevišķā studentu rota, bet februāra beigās — Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi. No Lielbritānijas tika saņemts papildu bruņojums 5000 šauteņu un 50 ložmetēju apmērā. Februāra beigās bataljonā bija aptuveni 650 vīri. Arī fon der Golca komandētais Vācijas brīvprātīgo karaspēks (Freikorps) saņēma papildspēkus un izveidoja Dzelzsdivīziju.

Latvijas Republikas un vāciešu pretuzbrukums no Ventas līdz Lielupei[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

3. martā sākās plašs uzbrukums Sarkanajai Armijai ar mērķi sasniegt Lielupi. Latviešu bataljonam bija jāveic uzbrukums Saldus virzienā. 6. martā negaidītā savstarpējā latviešu un vāciešu apšaudē gāja bojā Atsevišķā latviešu bataljona komandieris Oskars Kalpaks, Atsevišķās Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, jātnieku nodaļas virsleitnants Pēteris Krievs un piekomandētās artilērijas pusbaterijas leitnants Šrinders; arī vācu Dzelzsdivīzijas Borha bataljons cieta zaudējumus. Pēc Kalpaka nāves bataljona komandēšana tika uzticēta kapteinim Jānim Balodim.

10. martā atsevišķais latviešu bataljons ieņēma Saldu, 16. martā bataljona Studentu rota atguva Jaunpili. Landesvēra spēki pēc Tukuma ieņemšanas nesaskaņoti devās uz Jelgavu, ko ieņēma 18. martā. Ziemeļu virziens palika nenosegts un latviešu bataljonam nācās pārgrupēties uz ziemeļiem, 19. martā tas ieņēma Līvbērzes muižu. 20. martā bataljonam pienāca papildinājums divu rotu (300 vīru) sastāvā. 1919. gada 21. martā Latviešu atsevišķais bataljons tika pārformēts par 1. Latviešu atsevišķo brigādi ar trīs bataljoniem (1. Neatkarības bataljonu, 2. Cēsu bataljonu, 3. Studentu bataljonu). Brigāde devās uzbrukumā Kalnciema un Slokas virzienā un 22. martā notika kauja pie Batariem pret 10. Padomju Latvijas strēlnieku pulku. 24. martā brigādes daļas ieņēma Kalnciemu un Ķemerus, bet pēc pāris dienām Sloku un sasniedza plānoto Lielupes līniju, kur uzbrukums apstājās. 30. martā Baltijas landesvēra pakļautībā Lielupes frontē bija pāri par 2200 vācbaltiešu un 849 latviešu karavīru, nesakaitot vācu Dzelzsdivīzijas daļas.[7]

Apvērsums Liepājā un Rīgas uzbrukuma operācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau februārī Liepājā pasliktinājās attiecības starp pagaidu valdību un vāciešiem. Tobrīd līdz atklātam konfliktam nenonāca Antantes spiediena rezultātā. Tomēr 16. aprīlī vācieši Liepājā veica pret pagaidu valdību vērstu apvērsumu, nodibinot savu valdību ar Andrievu Niedru priekšgalā. Ulmanim ar vairākiem ministriem izdevās aizbēgt un patverties uz latviešu karakuģa Saratova, ko apsargāja Lielbritānijas kreiseri. Niedras valdību atzina Vācijas valdība un tai pakļāvās vācu karaspēka vienības.

1919. gada 18. maijā divi Padomju Latvijas armijas pulki Kaugurciema kapās uzbruka kapteiņa Zolta komandētajai latviešu rotai, kas durkļu cīņā atguva ierakumus un piespieda pretinieku bēgt.[8] Lai celtu Niedras valdības prestižu, Rīdigers fon der Golcs izdeva pavēli par uzbrukumu Rīgai. Naktī uz 22. maiju sākās plašs uzbrukums Lielupes frontē no tagadējās Jūrmalas līdz Jelgavai, kur landesvēra daļas atbalstīja vācu Dzelzsdivīzija. Baltijas landesvēra pusē cīnījās 663 virsnieki un 5405 kareivji ar 17 lielgabaliem, 72 vieglajiem un 84 smagajiem ložmetējiem, 8 mīnmetējiem un 3 granātmetējiem. Padomju Latvijas pusē bija 1., 2., 3., 10. un 16. strēlnieku pulki, 1. Daugavgrīvas cietokšņa pulks, 2 sapieru rotas, 4 eskadroni. 2 smagās un 1 haubiču baterija, 1 bruņotais vilciens, 2 bruņuauto, kopā vairāk kā 10 000 vīru sastāvā.

Ģenerālis Golcs frontes ziemeļu daļā sadalīja savu karaspēku trīs daļās. Pirmajai un otrajai grupai (1. un 3. latviešu bataljoniem) bija jāveic uzbrukums no Kalnciema gar Babītes ezera dienvidu krastu Dzilnuciema virzienā, bet trešajai grupai, kurā bija 2. Cēsu bataljons, latviešu eskadrons un 1. landesvēra baterija, bija uzdots ieņemt Jūrmalu līdz Priedaines stacijai. LSPR armija izrādīja pretestību nocietinājumos starp Sloku un Asariem, ko izdevās pārvarēt tikai ap pulksten 11. Savukārt Latviešu brigādes 1. bataljons ieņēma Ložmetējkalnu bijušajās Ziemassvētku kauju pozīcijās un kopā ar 3. bataljonu līdz vakaram cīnījās ar lieliniekiem pie Piņķiem. Toties landesvēra Mēdema brīvkorpuss un vācbaltiešu trieciengrupa leitnanta H. fon Manteifela-Cēges vadībā strauja uzbrukuma rezultātā jau pēcpusdienā ieņēma Pārdaugavu, pārgāja Daugavas tiltam un ieņēma Vecrīgu. Lielākās ielu cīņas notika tagadējās Brīvības ielas krustojumos ar Ģertrūdes un Miera ielām, kritušo skaits nav precīzi zināms, bet Matīsa kapos apglabāja ap 200 līķu. Nošāva arī LSPR Jūrlietu pārvaldes priekšnieku Kārli Ziediņu, kas bija piedalījies Ziemas pils ieņemšanā Oktobra revolūcijas laikā.

Dienvidlatvijas brigādes vienības ienāca Rīgā tikai 23. maija rītā, bet pilsētā palika tikai brigādes 3. bataljons. Jau 24. maijā 1. un 2. bataljoni kopā ar diviem kavalērijas eskadroniem saņēma pavēli doties uz pozīcijām Gaujas kreisajā krastā pie Ādažiem. Šajā laikā no Padomju Latvijas armijas dezertēja daudz latviešu strēlnieku, ko iekļāva pulkveža Baloža komandētās brigādes sastāvā. Jūnija sākumā latviešu brigāde tika pārcelta uz Vecpiebalgas - Cesvaines - Lubānas frontes līniju, bet landesvēra vacbaltiešu daļas un dzelzsdivīzija devās uzbrukumā Cēsu virzienā.

Igauņu un Zemitāna spēku uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paralēli Kalpaka, vēlāk Baloža, komandētajiem spēkiem, 1919. gada janvārī kapteinis Jorģis Zemitāns ar Igaunijas atbalstu Igaunijā un tās karaspēka atbrīvotajā Ziemeļlatvijā sāka organizēt Ziemeļlatvijas brigādi. Šīs vienības sākotnēji bija pakļautas Igaunijas armijas virspavēlniecībai, kaujas operācijas plānoja un vadīja Igaunijas armijas štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols. No 21. līdz 27. februārim Valkas un Rūjienas novados jaunajās karaspēka vienībās mobilizēja 1461 kareivi un instruktoru, marta pirmajās dienās saformēja pirmo bataljonu (komandieris kapteinis Skreja), bet 4. martā otro bataljonu (kapteinis Bajārs) ar 4 kājnieku rotām katrā. Nākošās dienās saformēja saimniecības rotu, sakaru un ložmetēju komandas un 22. martā Rezerves bataljonu (komandieris pulkvežleitnants Krišjānis Berķis). 1. Valmieras pulka baterijā 1. aprīlī bija 5 virsnieki un 103 instruktori un kareivji. Marta beigās 1. Valmieras kājnieku pulks devās uz fronti. 31. martā ar igauņu armijas virspavēlnieka pavēli nodibināja Ziemeļlatvijas brigādi pulkveža Zemitāna vadībā. Sekmīgās mobilizācijas dēļ no Valmieras pulka rezerves bataljona 18. maijā izveidoja 2. Cēsu kājnieku pulku pulkvežleitnanta Krišjāņa Berķa vadībā. Tajā bija bija 31 virsnieks, 3 ārsti, 12 kara ierēdņu un 1274 instruktori un kareivji. 26. maijā kapteinis Aparnieks saformēja Ziemeļlatvijas partizānu pulku, kur sākumā ietilpināja Cēsu pulka 4. rotu un 30 jātnieku. Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljonu Rūjienā no 28. maija vadīja kapteinis Mālmanis, no 16. jūnija pulkvežleitnants Šmits. Pēc Cēsu kaujām pulkvedis Zemitāns uzdeva pulkvežleitnantam Dankeram saformēt no rezerves bataljona 22 virsniekiem un 1580 instruktoriem un kareivjiem 3. Jelgavas kājnieku pulku divu bataljonu sastāvā, ko 30. jūnijā angļu karakuģos pārveda uz Liepāju.

Cēsu kaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Cēsu kaujas
Ziemeļlatvijas brigādes ienākšana Rīgā

Pēc Rīgas ieņemšanas un Padomju spēku sakāves arī Ziemeļos pret igauņu un latviešu spēkiem, Stučkas valdība bija spiesta atkāpties uz Latgali. Taču fon der Golca komandētie vācu spēki nevis devās tālāk uz austrumiem, bet gan pagriezās uz ziemeļiem un uzbruka apvienotajiem Igaunijas un Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem. Neskatoties uz skaitlisko vācu spēku pārsvaru, pēc vairāku dienu smagām kaujām 22. jūnijā vācu spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties. Šajās dienās parādījās Latvijai nelabvēlīgās ASV intereses, jo ASV pilnvarotais, pulkvedis Grīns, atklāti simpatizēja vāciešiem un tos atbalstīja.

Pie Rīgas latviešu un igauņu ofensīvu tomēr apturēja Antantes pārstāvji, kuri gribēja panākt, lai vācieši Latviju atstāj brīvprātīgi. Tika noslēgts Strazdumuižas pamiers un 8. jūlijā Ulmanis ar savu valdību triumfējot atgriezās Rīgā. Visiem Vācijas armijas kareivjiem vajadzēja atstāt Latviju, bet baltvāciešu landesvērs tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā un par tā komandieri iecelts angļu virsnieks Harolds Aleksanders.

Otrais posms - "Bermontiāde"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Bermontiāde
Rietumkrievijas armijas artilērijas sašautie nami Daugavmalā

Par spīti neveiksmēm, fon der Golcs nevēlējās pamest Latviju. Viņš slepeni noslēdza līgumu ar avantūristu Pāvelu Bermontu, kurš vēlāk pats sevi pasludināja par kņazu Avalovu, kuras rezultātā fon der Golca komandētais vācu karaspēks kļuva par “Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas” kodolu. Tai bija paredzēts cīnīties ar boļševikiem krievu ģenerāļa Nikolaja Judeniča vadībā, kura spēki atradās pie Narvas, Ziemeļigaunijā. Tomēr Bermonts nepakļāvās Judeniča pavēlēm.

Golca un Bermonta rīcībā tagad bija pāri par 30 000 vīru liela labi apbruņota armija, no kuriem tikai 6000 bija krievi. Tā kā šīs armijas uzdevums it kā bija cīnīties pret boļševikiem, nedz Antante, nedz Latvijas valdība paredzēja, ka tā varētu uzbrukt Rīgai. Latvijas armijas galvenie spēki tobrīd bija koncentrēti austrumu frontē cīņai pret boļševikiem.

Tomēr 8. oktobrī bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai. Pret labi apbruņotajiem vāciešiem valdība spēja savākt tikai aptuveni 11 500 vīrus, no kuriem vien 5000 bija kaujas gatavībā. Bermontieši ātri vien ielauzās Rīgā un ieņēma visu Pārdaugavu. Frontes līnija nostiprinājās pa Daugavu.

Antante uzskatīja, ka fon der Golca rīcība neatbilst rietumvalstu politikas interesēm un tādēļ piesķīra Latvijai ieročus un pirmās nepieciešamības preces. Lai apsteigtu Golcu, Latvijas armija 3. novembrī sāka pretuzbrukumu. Ar sabiedroto flotes artilērijas atbalstu latviešu spēki sāka uzbrukumu vāciešiem no ziemeļiem. Pēc niknām un smagām kaujām 1919. gada 11. novembrī bermontieši tika padzīti no Rīgas.

Lai nedotu iespēju vāciešiem pārgrupēties, Latvijas armija turpināja pretinieka vajāšanu arī Zemgalē un Kurzemē. Tika atbrīvota Jelgava un vācieši atkāpās, dedzinādami un laupīdami. Golcs saprata, ka kampaņa ir zaudēta, un mēģināja vēlreiz novilcināt laiku. Vācijas valdība paziņoja, ka tā ir ņēmusi Bermonta armiju savā aizsardzībā un ka ir jāpārtrauc kaujas operācijas pret to. Atbildot uz to, Latvija pieteica karu Vācijai un turpināja kaujas darbības Kurzemē, līdz Bermonta spēki tika padzīti pāri robežai. 1. decembrī Latvija bija pilnībā atbrīvota no vācu karaspēka. Žemaitijā bijušo Bermonta armiju sakāva Lietuvas karaspēks un tās atliekas paglābās Austrumprūsijā.

Trešais posms - Latgales atbrīvošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frontes līnija kauju beigās un galīgā Latvijas-Krievijas robeža 1920. gadā Latgalē

LSPR valdība pēc Rīgas zaudēšanas 1919. gada maija beigās aizbēga uz Veļikije Luki. Pēc frontes stabilizēšanās jūlijā tā pārcēlās atpakaļ uz Latvijas teritoriju, kur par valdības mītni līdz 1920. gada janvārim kļuva Rēzekne.

Latgales frontē Latvijas Republikas armijai pretī stāvēja Padomju Krievijas 15. armija ar vairākām strēlnieku divīzijām. Pēc uzvaras pār Bermonta armiju uz Latgales fronti tika pārsviesta Latgales divīzija, papildus Kurzemes divīzijai, kas tur atradās jau pirms tam. Kopumā cīņai pret lieliniekiem LR armija sakopoja 2 divīzijas (6 pulkus), Latgales partizānu pulku un Landesvēru, kas kopumā sastādīja 22 000 kareivju pie 326 ložmetējiem un 33 lielgabaliem. Tika noslēgta vienošanās arī ar Poliju, kas piekrita nosūtīt 20 000 vīru palīdzību cīņai pret Padomju spēkiem. Apvienotie Latvijas Republikas un Polijas Republikas spēki janvāra laikā kaujās pie Daugavpils, Ziemeļlatgales operācijā un Rēzeknes atbrīvošanas kaujās guva kontroli pār Latgali un 1920. gada 1. februārī tika noslēgts pamiers ar Padomju Krieviju.

LSPR valdība atkal atkāpās uz Padomju Krieviju, kur 1920. gada 13. janvārī Veļikije Lukos paziņoja par savu pašatlaišanu.

Pretstatā visiem citiem, kas bija palīdzējuši Latvijai brīvības cīņās, poļi sakotnēji neprasīja nekādu samaksu, vienīgi vēlējās, lai Latvija uztur poļu daļas, kamēr tās karo Latvijas teritorijā. Taču poļu armijas ieņemtā Ilūkstes apriņķa austrumu daļa tika iekļauta Polijas sastāvā un 1919. gadā Grīvas pilsēta, Bornes, Borovkas (Silenes), Demenes, Kalkūnes, Salienas un Skrudalienas pagasti tika administratīvi iekļauti Braslavas apriņķī, un Grīva pataisīta par tā centru. Sakarā ar grūtībām Poļu - padomju karā poļu karaspēks bija spiests atstāt Grīvu un Ilūkstes apriņķa teritoriju un to 1920. gada jūnijā ieņēma Latvijas armija. Tomēr Polija neatkāpās no pretenzijām uz šo teritoriju, un robežjautājums tika noregulēts tikai 1938. gadā.

Brīvības cīņu hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 11. novembris: Vācija noslēdz mieru ar Antantes valstīm, oficiāli beidzas Pirmais pasaules karš; Padomju Krievija lauž Brestļitovskas līgumu un dodas uzbrukumā Vācijas spēkiem. Lielbritānija atzīst Latvijas valstisko neatkarību de facto.
  • 17. novembris: apvienojas Latviešu Pagaidu Nacionālā padome un demokrātiskais bloks, izveidojot Latvijas Tautas padomi. Par Tautas padomes priekšsēdētāju kļūst Jānis Čakste, bet par Pagaidu valdības Ministru prezidentu — Kārlis Ulmanis.
  • 18. novembris: Rīgā tiek proklamēta Latvijas Republika.
  • 1. decembris: Sarkanā armija ienāk Latvijas teritorijā.
  • 4. decembris: Krievijā tiek izveidota Latvijas padomju valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā.

1919[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar baltām bultām attēlots Latvijas Republikas pretuzbrukums ar Vācijas un Igaunijas karaspēku palīdzību.

1920[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vardarbība brīvības cīņu laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīvības cīņām bija arī pilsoņu kara iezīmes, kas atspoguļoja tā laika naidīgās "balto"—"sarkano" un latviešu–vācu attiecības.

Sarkanais un baltais terors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Sarkanais terors" sākās 1919. gada sākumā ar koncentrācijas nometņu izveidi Gulbenē, Pļaviņās (toreiz — Stukmaņos) un mācītāja Neilanda muižā netālu no Valmieras. 1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par Revolucionārā kara tribunāla izveidi, kurā tiesu sprieda trīs cilvēki. Sarkanā terora laikā Latvijā ar tribunālu spriedumu nošāva ap 1000 cilvēku, pēc 1919. gada 20. februāra, kad baznīca tika atdalīta no valsts, īpašs terors tika vērsts pret mācītājiem. 1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par vāciešu izraidīšanu uz Sibīriju.

"Baltais terors" sākās 1919. gada ziemā Kuldīgā, ko landesvērs atbrīvoja naktī no 12. uz 13. februāri — dažu dienu laikā nogalināja 136 civiliedzīvotājus, par kuriem radās aizdomas, ka tie atbalsta vai simpatizē LSPR režīmam. 24. februārī tika no lieliniekiem atbrīvota Ventspils, kur bez tiesas apšāva visus, kuriem vien varēja pārmest kreisumu vai simpatizēšanu tam (līdz 16. aprīlim Ventspilī nogalināja ap 200 cilvēku, kuru vidū bija pat vairāki Latvijas Pagaidu valdības ierēdņi). Apsardzības ministrijas kontroles nodaļas priekšnieks leitnants S. Staprāns 1919. gada 4. aprīlī informēja apsardzības ministru J. Zālīti, ka Talsu apriņķī un Dundagā "visa vara atrodas vāciešu rokās, kuri izved teroru visšausmīgākos apmēros. Vienos pašos Talsos pa šo laiku ir nošauti 30 cilvēki. (..) Uz nāvi notiesā bez kādas lielas izmeklēšanas. Lielos apmēros notiesā Kandavā un Dundagā. (..) Tas viss tiek darīts uz Latvijas Pagaidu valdības rēķina."[9]

1919. gada 22. maijā Niedras valdībai pakļautais landesvērs un Dzelzsdivīzija bez lielām kaujām ieņēma Rīgu — jau nākošajā dienā pēc landesvēra ienākšanas Rīgā pilsētas ielas atgādināja kaujas lauku: uz visām galvenajām ielām gulēja nošauto līķi, pa 2—3 blakus. Pilsētu sadalīja kvartālos, no kuriem katru ieņēma sava karaspēka daļa, veicot kvartālu kratīšanas: uz ielas apturējuši gājējus un pārbaudījuši viņu dokumentus. Ja karavīri pie kāda atraduši dokumentus, pēc kuriem varētu domāt, ka to īpašnieks ir komunists vai sociāldemokrāts, tad viņu turpat uz ielas nošāvuši. Rīgas cietumi bija pārpildīti, un apcietinātos vajadzējis turēt pat privātos namos. Tika izveidota t.s. Standrecht (burt. "kakla tiesa", jeb kara tiesa), kura atradās Suvorova ielā 12 (tag. K.Barona iela), pretī Vērmanes dārzam, kur pagalmā bez jebkādas tiesas divas dienas (4. un 5. dienā pēc pilsētas atbrīvošanas) šāva cilvēkus. Bez tiesas un bez izmeklēšanas Rīgā tika nogalināti ap 2000 cilvēku. Ziņas par kopējo upuru daudzumu Rīgā pēc tās ieņemšanas ir pretrunīgas un precīzs skaits nav zināms.

1919. gada decembrī Valmierā notika kreisi noskaņoto jauniešu aresti un 21. decembrī uz lauku kara tiesas lēmumu tika izpildīts nāvessods 11 no arestētajiem, kuru lielākā daļa bija nepilngadīgi pusaudži vai pat bērni.[10]

Vardarbība latviešu-vācu attiecībās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada Pirmajos Vasarsvētkos centrālcietumā ieradās britu misijas pārstāvis majors A. Kīnens, kurš pārliecinājās, ka 99% ieslodzīto ir latvieši un ka svētku rītā nošauti 48 vīrieši un 16 sievietes. ASV pārstāvis pulkvežleitnants V. Grīns 1919. gada 3. jūlijā telegrafēja savai priekšniecībai: "Baltie (..) izdara masu slepkavības. Piedzīvojuši virsnieki un labi iepraktizējušies kareivji nāvessodus izpilda nežēlīgi un aukstasinīgi, bet arī nesāpīgi, jo nāve iestājas uz vietas (..). To es saku kā lietpratējs (..). Es noklausījos vācu kareivju sarunu, ka četros kara gados viņi ne reizi nav redzējuši šādus skatus."[9]

Savukārt 20. gadu sākumā Latvijas armijas kara tiesa apžēloja kādu Lāčplēša kara ordeņa kavalieri un vēl trīs virsniekus par to, ka viņi 1919. gada novembrī pēc kādas vācu muižas ieņemšanas izvaroja un pēc tam mežā nogalināja muižnieci un divas viņas meitas, lai arī šīm sievietēm ar bermontiešiem nebija nekāda sakara. Vainīgie tiesā atklāti sacīja, ka neieredzēja vāciešus, kas daudz mums pāri darījuši. Kāds karavīrs atmiņās rakstīja, ka komandieris viņiem pavēlējis nošaut bermontiešu gūstekņus, bet tikai no aizmugures, it kā bēgot. Nabaga vācietis neparko nav gribējis griezt muguru, jo sapratis, kas būs. [11]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]