Mihails Fjodorovičs Romanovs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mihails Romanovs
Михаил Фёдорович Романов
Tsar Mikhail I -cropped.JPG
SignatureMikhailFyodorovich.jpg
Pie varas 1613. gada 21. februārī - 1645. gada 12. jūlijā
Kronēšana 1613. gada 22. jūlijā
Priekšgājējs Vladislavs I Vāsa
Pēctecis Aleksejs I Romanovs
Dinastija Romanovi
Tēvs Fjodors Romanovs (Krievijas patriarhs Filerets)
Dzimis 1596. gada 12. jūlijā
Maskava
Miris 1645. gada 14. jūlijā
Maskava

Mihails Romanovs (kr. Михаил Фёдорович Романов, 1596.-1645.) bija pirmais Krievijas cars no Romanovu dinastijas, valdīja laikā no 1613. līdz 1645. gadam. Viņa nepilngadības un bērnībā iegūtas invaliditātes dēļ līdz 1619. gadam reālā vara piederēja viņa mātei "dižajai valdniecei" Marfai un viņas ieceltajiem bajāriem, pēc tam līdz 1633. gadam viņa tēvam, patriarham Fileretam.

Pilns tituls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā Krievijas cars Mihails Romanovs 1614. gadā ārlietu dokumentus parakstīja arī kā "Livonijas lielkņazs", lietojot pilno titulu:

"No Dieva žēlastības dižais valdnieks visas Kriezemes cars un lielkņazs Mihails Fjodorovičs, Vladimiras, Maskavas, Novgorodas patvaldnieks, Kazaņas cars, Astrahaņas cars, Pleskavas kungs un Smoļenskas, Tveras, Jugras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. valstu lielkņazs, Novagorodas lejaszemes, Čerņigovas, Rjazaņas, Polockas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Livonijas, Udoras, Obdoras, Kondijas lielkņazs, visas Sibīrijas zemes un ziemeļu zemes pavēlnieks un Ivērijas zemes, Kartvelas un Gruzijas caru, un Kabardijas zemes, Čerkasu un Kalnu kņazu pavēlnieks un kungs un daudzu citu valstu kungs un īpašnieks."

(krievu: Божиею милостию, Великий Государь Царь и Великий Князь Михаил Федорович, всея Руси Самодержец Владимирский, Московский, Новгородский, Царь Казанский, Царь Астраханский, Государь Псковский и Великий Князь Смоленский, Тверский, Югорский, Пермский, Вятский, Болгарский и иных Государь и Великий Князь Новагорода Низовския земли, Черниговский, Рязанский, Полоцкий, Ростовский, Ярославский, Белоозерский, Лифляндский, Удорский, Обдорский, Кондийский, и всея Сибирския земли и Северныя страны Повелитель и Государь Иверския земли, Карталинских и Грузинских царей и Кабардинския земли, Черкасских и Горских Князей и иных многих государств Государь и Обладатель.)

"Livonijas lielkņaza" tituls bija ekvivalents Livonijas karaļa titulam, ko savā laikā cars Jānis Briesmīgais bija piešķīris savam vasalim Dānijas princim Magnusam un vēlāk to atņēmis. Tas liecināja, ka Krievijas cari saglabāja pretenzijas uz Zviedru Vidzemes un Inflantijas teritoriju. Pēc sakāves karā ar zviedriem un poļiem cars bija spiests atteikties no Livonijas lielkņaza titula.

Stolbovas miera līgumā 1614. gadā ar Zviedriju Mihails Romanovs atteicās no pretenzijām uz Livonijas zemēm un 1634. gadā ārlietu dokumentus parakstīja kā:

"No Dieva žēlastības dižais valdnieks, visas Kriezemes cars un lielkņazs Mihails Fjodorovičs, Vladimiras, Maskavas, Novgorodas patvaldnieks, Kazaņas cars, Astrahaņas cars, Pleskavas kungs un Smoļenskas, Tveras, Jugras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. valstu lielkņazs, Novagorodas lejaszemes, Čerņigovas, Rjazaņas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Udoras, Obdoras, Kondijas lielkņazs, visas Sibīrijas zemes un ziemeļu zemes pavēlnieks un Ivērijas zemes, Kartvelas un Gruzijas caru, un Kabardijas zemes, Čerkasu un Kalnu kņazu pavēlnieks un kungs un daudzu citu valstu kungs un īpašnieks."[1]

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģimene:

Tēvs - bajārs Fjodors Romanovs (kr. Феодор Никитич Романов), māte - Ksenija (kr. Ксения Иоанновна Романова, dzim. Шестова). Kopā ar pārējiem Romanoviem krita nežēlastībā t.s. juku laikā, kad cars Boriss Godunovs lika ģimeni izsūtīt uz klosteri. Fjodoru ar varu piespieda kļūt par mūku Filaretu, bet Kseniju - par mūķeni Marfu (kr. инокиня Марфа). Atsauca viņus no izsūtījuma Viltusdmitrijs I. Būdams Rostovas metropolīts (1605.), pēc tam (1619.) Maskavas patriarhs Filarets, Fjodors Romanovs bija viens no ietekmīgākajiem politiķiem un Baznīcas hierarhiem.

Precējies 1626. gadā ar Jevdokiju Steršņevu (kr. Евдокия Стершнева). Viņiem bija desmit bērni, no kuriem pilngadību sasniedza trīs meitas un dēls Aleksejs.

Cars

1613. gada 21. februārī Zemstes saeima (Земский собор) izvēlējās par caru 16 gadus veco Fjodora Romanova dēlu Mihailu. 11. jūlijā viņu Kremļa Uspenskas katedrālē (Успенский собор) kronēja par caru. 1625. gadā Mihails pasludināja sevi par "Viskrievijas patvaldnieku" (kr. Самодержавец Всеросийский).

Līdz 1619. gadam Mihaila vietā kā reģente valdīja viņa māte un kā padomdevēji tās radinieki no bajāru Saltikovu dzimtas, savukārt laikā no 1619. līdz 1633. gadam - no lietuviešu gūsta atgriezies tēvs, patriarhs Filerets (kura tituls bija "Lielais valdnieks" - kr. Великий Государь). Šīs divvaldības laikā visi valsts likumi tika izsludināti "cara un viņa svētības Maskavas un visas Krievzemes patriarha vārdā" (kr. от имени Государя Царя и Святейшего Патриарха Московского и всея Руси).

Miris 1645. gada 13. jūlijā, 49 gadu vecumā, no slimības.

Iekšpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1632. gadā pēc viņa rīkojuma atvērta valstī pirmā metālapstrādes manufaktūra Tulā.

Ārpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1617. gada 27. februārī pārtrauca karu ar Zviedriju, parakstot Stolbovas miera līgumu.
  • 1631.-1634. gados reorganizējis armiju, ieviešot reitaru, dragūnu un zaldātu pulkus.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imperial Coat of arms of Russia (17th century).svg Romanovu dinastijas valdnieks Lesser Coat of Arms of Russian Empire.svg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Vladislavs I
Krievijas cars
1613.-1645.
Pēctecis:
Aleksejs I

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]