Zviedru Vidzeme

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Svenska Livland
Schwedisch Livland
Zviedru Vidzeme
1629 (1660) – 1721

Zviedrijas karalistes ģerbonis ap 1600. gadu of domīnija

Zviedrijas karalistes ģerbonis ap 1600. gadu

Location of domīnija
Zviedru Vidzeme, Igaunija, Ingrija un Somija 17. gs.
Pārvaldes centrs Rīga
Valoda(s) Vācu, latviešu, igauņu
Reliģija Luterānisms
Valdība Domīnija
Valdnieki ģenerālbubernatori
Vēsturiskais laikmets Agrīnie Jaunie laiki
 - Tika sadalīta Pārdaugavas hercogiste
 - Dibināta 1629 (1660)
 - Polijas-Zviedrijas karš (1660-1629)
 - Otrais Ziemeļu karš
 - Lielais Ziemeļu karš
 - Likvidēta 1721
 - Tika izveidota Vidzemes guberņa
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Zviedru Vidzeme jeb Zviedru Livonija (zviedru: Svenska Livland; 1629.-1721.) ir literatūrā pieņemts apzīmējums Zviedrijas domīnijai, kas nonāca tās valdījumā 1629. gadā pēc Poļu-zviedru kara. Teritorija ietvēra Vidzemi Latvijā, Sāmsalas, Muhu, Kihnu un Roņu salas un Igaunijas dienvidu daļu. Galvaspilsēta bija Rīga.

Pārvalde[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Provinci pārvaldīja Zviedrijas karaļa iecelts ģenerālgubernators. Ģenerālgubernatora tiesības un pienākumi tika galēji noteikti karalienies Kristīnes I 1645. gada instrukcijā. Viņš bija augstākais karaspēka priekšnieks, kuram bija jārūpējas par pierobežu cietokšņu un citu stratēģisku cietokšņu uzraudzību Žečpospoļitas un Krievijas caristes robežās. Generālgubernators bija visu tiesas, policijas un baznīcas virspārzinis, tāpat viņš uzraudzīja skolas, Tērbatas Gustava akadēmiju un sekoja, lai provincē tiktu ievērotas karaļa tiesības un regālijas. Viņš pārraudzīja nodevu un nodokļu lietas, kā arī uzraudzīja pasta un satiksmes lietas. Ģenerālgubernatora palīgs Vidzemē bija Rīgas gubernators, kurš to aizvietoja ģenerālgubernatora prombūtnes laikā.

Lai zemi varētu labāk pārvaldīt, Vidzemi sadalīja 4 apriņķos (Rīgas, Cēsu, Tērbatas, Pērnavas), ko pārzināja apriņķa vietnieki jeb priekšnieki. Apriņķa fogti bija īpašas, Zviedrijas varai uzticamas amatpersonas no vietējās muižniecības vidus ar administratīvām tiesas un policijas funkcijām (sodīja apriņķu policijas noteikumu pārkāpēju). Apriņķu fogtu tiesības un pienākumi noteica 1695. gada instrukcija — no zviedru kārtības viedokļa uzraudzīt iedzīvotājus, it sevišķi zemniekus. Kārtības tiesneši jeb bruģa kungi pārzināja policijas lietas katrā apriņķī, bet tiem bija uzdota arī satiksmes ceļu uzraudzība. Tika izveidotas zviedru parauga tiesas un galvenās bija zemes tiesas, pilstiesas un hoftiesa.

Muižnieku pašpārvaldes institūcija bija zemes padome jeb landrātu kolēģija un valdības padomnieki, bet augstākā muižnieku pārstāvniecības institūcija bija Vidzemes landtāgs.

Izmaiņas zemnieku stāvoklī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan pašā Zviedrijā dzimtbūšana nebija, tomēr dzimtbūšana Vidzemē netika atcelta, izdotie noteikumi to tikai sakārtoja. Tika arī nodibinātas jaunās tiesu iestādes, kas muižniekiem atņēma līdzšinējo neierobežoto tiesu varu pār zemniekiem, atstājot tikai t.s. „mājas pārmācības” tiesības (tiesības mazāk svarīgos gadījumos sodīt zemniekus ar miesas sodu). Muižas nomnieks vai viņa ierēdņi varēja vēl sodīt nepaklausīgos vai nolaidīgos klaušu darbiniekus, bet ne vairāk kā ar 3 pāriem rīkšu. Par citiem nodarījumiem zemniekus tiesāja īpašā pagasttiesa, kas sastāvēja no pašiem zemniekiem. Tā varēja uzlikt sodu ne lielāku par 10 rīkšu pāriem vai 20 dālderiem naudā. Svarīgākas lietas izsprieda zemes tiesa un galma tiesa (hoftiesa). Par muižas nomnieka vai viņa ierēdņu nodarītām pārestībām zemnieks varēja iesniegt sūdzību domēņu valdes priekšniekam, kas tās vai nu izsprieda pats, vai arī nodeva zemes tiesai. Visas citas lietas izsprieda zemes tiesa. Zemniekiem tika piešķirtas tiesības iesniegt galma tiesā sūdzības pret muižniekiem par viņiem nodarītām pārestībām un pārsūdzēt zemes tiesu spriedumus.

Jaunā vara palielināja jau tā lielās nodevu un klaušu prasības dzimtcilvēkiem. Zviedru likumi arī pastiprināja miesas sodus tiem zemniekiem, kas laikā neizpildīja klaušas un nodevas. Šajā ziņā jauno varu galvenokārt interesēja tikai kroņa ienākumi, kas bija nepieciešami kariem Austrumeiropā. Lai uzlabotu zemnieku ekonomisko stāvokli, 1601. gadā tiem tika atļauts netraucēti pārdot tirgū savus ražojumus.

Saimnieciskā ziņā dzimtbūšana tika pastiprināta. 1607. gadā tika apstiprināti kārtības jeb policijas noteikumi, kuros valdība ne tikai atzina zemnieku dzimtbūšanu, bet atļāva arī ieķīlāt zemniekus bez zemes, atdot viņus kā parādu atmaksu, dot zemniekus soda naudas vietā — juridiski tika nostiprināts zemnieku kā kustamā īpašuma statuss. Bez tam noteikumi ierobežoja arī pašu zemnieku rīcības brīvību par viņu kustamo mantu. 1696. gadā izdeva „Ekonomijas reglamentu”, saskaņā ar kuru zemnieka mājas nu bija kroņa īpašums. Par savu saimniecību zemnieks maksāja nomu, kuras lielums bija noteikts vakas grāmātā — maksāja nevis valstij tieši, bet ar muižkunga starpniecību, maksājot tam nodevas un pildot klaušas. Savas mājas zemnieki nevarēja atstāt un palika saistīti pie konkrētās saimnniecības kā tās dzīvais inventārs. Pat, ja pēc aizbēgšanas zemnieks bija apmeties uz dzīvi uz cita muižnieka zemes un kļuvis par tā dzimtcilvēku, zviedru likumdošana to uzskatīja par iepriekšējā saimnieka īpašumu.

Patents par dzimtzemnieku bēgšanu no vienas muižas uz citu, civilatbildību papildināja ar kriminālsodiem. Tika norādīts, ka Vidzemē uz iecietīgāku muižnieku zemēm vai pat poļu teritoriju bēg ne tikai atsevišķi jauni un neprecēti, bet pat veselas ģimenes ar bērniem un visu iedzīvi. Zemniekiem piedraudēts ar bargiem sodiem, ja viņi laikus neziņos par kaimiņu aizdomīgo rīcību — visiem, kuri bēgļiem sniegs atbalstu, piemēroja sodus, kas paredzēti Vidzemes Zemes noteikumos. Gadījumos, kad zemniekiem pretojoties varai, tika savainoti vai pat nogalināti muižkungi, galma tiesa sodīja vainīgo un tā līdzdalībniekus ar nāvi uz rata, iepriekš kniebjot miesu ar sakarsētām knaiblēm un beidzot uzspraužot līķi uz mieta ceļmalā citiem par biedu. Likums paredzēja arī dažādus citus miesa sodus, īpaši pēršanu, par dažāda veida nodarījumiem.

Izglītības sistēma[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pērnavas Academia Gustavo-Carolina ēkas zīmējums no Zviedrijas valsts arhīva (1699).

Tā sauktajos "zviedru laikos" valdība veica vairākus pasākumus vietējo zemnieku izglītošanai.[1] Tika atvērtas vairākas skolas, kur tika mācīts rakstīt, lasīt un rēķināt.

1631. gadā uz Rīgas Domskolas bāzes tika atvērta Rīgas Akadēmiskā ģimnāzija, kurā izveidoja observatoriju ar diviem teleskopiem. Ģimnāzijā tika rīkoti publiski disputi un priekšlasījumi, kas stimulēja Rīgas iedzīvotāju garīgās dzīves rosību. 1675. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XI nodibināja otru pilsētas ģimnāziju - Kārļa liceju (latīņu: Schola Carolina) pie Sv. Jēkaba baznīcas. Pēc luterāņu baznīcas Kokneses iecirkņa prāvesta Ernesta Glika iniciatīvas nodibināja pirmās Vidzemes latviešu tautskolas Alūksnē, Apukalnā un Zeltiņos.

Lielu ieguldījumu Vidzemes izglītības un zinātnes tālākai attīstībai deva pēc karaļa Gustava Ādolfa rīkojuma dibinātā Tērbatas Gustava akadēmija (latīņu: Academia Dorpatensise/Academia Gustaviana, 16321665). Šī akadēmija bija otrā universitātes tipa augstākā izglītības iestāde toreizējās Zviedrijas lielvalsts teritorijā pēc Upsalas Karaliskās universitātes (Academia Regia Upsaliensis) un tajā varēja studēt filozofiju, jurisprudenci, medicīnu un teoloģiju. Teoloģijas profesors, vēlāk rektors bija pirmās Latviešu-vācu vārdnīcas autors Georgs Mancelis. Pēc karaļa Kārļa XI stāšanās amatā 1690. gadā tā tika atjaunota kā Gustava-Kārļa akadēmija (Academia Gustavo-Carolina, 1690.-1710.), kas no 1699. gada atradās Pērnavā.

Pilsētas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģenerālgubernatori[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karadarbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrais Ziemeļu karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais raksts: Otrais Ziemeļu karš

Otrā Ziemeļu kara laikā gan Krievija, gan Polijas-Lietuvas kopvalsts mēģināja atgūt iepriekšējos karos pakļautās, bet zaudētās Vidzemes daļas. 1656. gada jūlijā—oktobrī krievu cars Aleksejs I Romanovs gar Daugavu devās karagājienā uz Rīgu, bet pēc ilgstoša pilsētas aplenkuma bija spiests atkāpties. Krievu okupētajā Vidzemes daļā tika nodibināta Dmitrijevas (Kokneses pārkrievotais nosaukums) vaivadija. Pēc pamiera noslēgšanas ar krieviem 1657. gada oktobrī Vidzemē pāri Daugavai iebruka Lietuvas karaspēks, kas uz laiku ieņēma Raunas, Cēsu un Valmieras pilis, bet nespēja ieņemt Pērnavas un Rīgas cietokšņus. Karadarbības dēļ Vidzemē sākās bads un mēris.

Lielais Ziemeļu karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais raksts: Lielais Ziemeļu karš

Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas impērijas karaspēks 1710. gadā pēc 8 mēnešus ilga aplenkuma ieņēma Rīgu. Juridiski Zviedrija tiesības uz Vidzemi zaudēja pēc Nīstades miera līguma 1721. gadā, kad tā kļuva par Vidzemes guberņu Krievijas impērijas sastāvā ar autonomijas tiesībām, ko garantēja Krievijas ķeizara Pētera I apstiprinātās t.s. Sigismunda Augusta privilēģijas.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Jau pirms zviedru iebrukuma Pārdaugavas hercogistē 1619. gadā Cēsīs tika atvērta ģimnāzija, kurā pirmo reizi Livonijā izglītību varēja gūt arī zemnieku bērni, un mācības bija bez maksas.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā Latvijas Republikas mazais ģerbonis.svg
Pirms:
Pārdaugavas hercogiste
Zviedru Vidzeme
16291721
Pēc:
Vidzemes guberņa
Pirms:
Pārdaugavas hercogiste
Inflantijas vaivadija
16291772
Pēc:
Vitebskas guberņas
Latgales daļa
Pirms:
Livonijas ordenis
Kurzemes un Zemgales hercogiste
15611795
Pēc:
Kurzemes guberņa