Zviedrija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zviedrijas Karaliste
Konungariket Sverige
Zviedrijas karogs Zviedrijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
DevīzeFör Sverige i tiden
HimnaDu gamla, Du fria
Location of Kingdom of Sweden
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Stokholma
59°21′N 18°4′E
Valsts valodas Zviedru valoda, Zīmju valoda
Etniskās grupas  81% zviedri
5% somi
14% citi
Valdība Konstitucionālā monarhija
 -  Monarhs Kārlis XVI Gustavs
 -  Premjerministrs Fredriks Reinfelts
Neatkarība 1523. gada 6. jūnijā no Dānijas 
Platība
 -  Kopā 449 964 km² (55.)
 -  Ūdens (%) 8,7
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2009. g. 9 354 462[1] (88.)
 -  Blīvums 20,6/km² (192.)
IKP (PPP) 2010. gada aprēķins
 -  Kopā $337,893 miljardi[2] 
 -  Uz iedzīvotāju $36 502[2] 
Džini koef. (2005) 23 (zems
HDI (2010) 0,885 (ļoti augsts) (9.)
Valūta Zviedrijas krona (SEK)
Laika josla CET (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) CEST (UTC+2)
Interneta domēns .se
ISO 3166-1 kods 752 / SWE / SE
Tālsarunu kods +46
Freedom House brīvības indekss: 1,0 - brīva valsts. ANO tautas attīstības indekss: 0,946 (6.vieta pasaulē 2007.gadā). Reliģija - luterisms.

Zviedrija (zviedru: Sverige), oficiāli Zviedrijas Karaliste (Konungariket Sverige), ir valsts Ziemeļeiropā, kura atrodas Skandināvijas pussalas austrumu un dienvidu daļā. Ziemeļos un rietumos robežojas ar Norvēģiju, ziemeļaustrumos ar Somiju, dienvidos un austrumos atrodas Baltijas jūra, austrumos — Botnijas līcis. Dienvidos to ar Dāniju savieno Ēresunda tilts. Zviedrijai pieder divas lielas salas Baltijas jūrāGotlande un Ēlande.

Zviedrijas platība ir gandrīz 450 000 km², tādējādi tā ir trešā lielākā valsts Eiropas Savienībā pēc platības. Zviedrijā dzīvo vairāk nekā 9,2 miljoni iedzīvotāji. Valstī ir zems iedzīvotāju blīvums, tas ir, 20 cilvēki uz km². Valsts dienvidu pusē blīvums ir daudz augstāks nekā ziemeļos. Aptuveni 85% iedzīvotāju dzīvo pilsētās, un ir paredzams, ka šis procents turpinās augt urbanizācijas dēļ.[3] Zviedrijas galvaspilsēta ir Stokholma, kura vienlaicīgi ir arī lielākā valsts pilsēta. Nākamās lielākās pilsētas ir Gēteborga un Malme.

Zviedrijā ir konstitucionāla monarhija ar parlamentāru valdības sistēmu. Zviedrija ir augsti attīstīta viennacionāla valsts. Pēc tautas attīstības indeksa Zviedrija ir septītā labākā valsts pasaulē. Zviedrija Eiropas Savienībā ir kopš 1995. gada 1. janvāra. Tā ir arī OECD dalībvalsts.

Zviedrija kā neatkarīga un apvienota valsts radās viduslaikos. 17. gadsimtā tā ievērojami paplašināja savas teritorijas, izveidojot Zviedrijas impēriju. Lielākā daļa no iekarotajām teritorijām ārpus Skandināvijas pussalas tika zaudētas 18. un 19. gadsimtā. 1809. gadā austrumu daļu, kur mūsdienās atrodas Somija, okupēja Krievijas impērija. Pēdējais karš, kurā zviedri tieši iesaistījās, notika 1814. gadā, kad tā karoja ar Norvēģiju. Kopš tā laika zviedri cenšas ieturēt neitrālu un miermīlīgu nostāju jebkurā karadarbībā. Zviedrija ir vienīgā valsts pasaulē kur zīmju valoda ir oficiāla valsts valoda.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēku apmešanās Zviedrijas, tāpat kā pārējo Ziemeļeiropas valstu teritorijā, izplatījās daudz lēnāk un vēlāk, nekā Rietumeiropas daļā. Pirmās mednieku un zvejnieku apmetnes Zviedrijas dienvidos, vēlāk arī vidienē, parādījās tikai pēc Ledus laikmeta beigām 19.-10. gadsimtā p.m.ē. Podniecība, pastāvīga lauksaimniecība līdz ar lielākiem ciematiem vērojami tikai sākot ar 5. gadsimta p.m.ē. otro pusi Zviedrijas dienvidu daļā, pakāpeniski izplatoties arī ziemeļu virzienā.

Plašākā Eiropas kontekstā pazīstamākais Zviedrijas un citu Ziemeļvalstu vēstures posms ir tā sauktie "vikingu laiki", kas aptvēra 8.-11. gadsimtus. No 11. gadsimta vidus Zviedrijā izplatījās kristietība. 12. gadsimtā karalis Ēriks Svētais sāka krusta karus Somijā un līdz 13. gadsimta beigām zviedri pakļāva visu Somiju. 1319. gadā pēc Norvēģijas karaļa Hakona V nāves, viņa trīs gadus vecais dēls Magnuss tika kronēts par Norvēģijas karali un arī ievēlēts par Zviedrijas karali, tādējādi Zviedrija apvienojās personālūnijā ar Norvēģiju. 1397. gada 17. jūnijā Kalmārā par visu trīs Skandināvijas troņu (Dānijas, Zviedrijas un Norvēģijas) karali tika kronēts Dānijas karalienes Margrētes 10 gadu vecais dēls Pomerānijas Ēriks, iesākot Kalmāras ūniju.

16. gadsimta sākumā Zviedijā sākās sacelšanās pret ūniju, kuras priekšgalā 1521. gadā stājās Gustavs Vāsa. Zviedrijai izdevās izcīnīt neatkarību un 1523. gadā Gustavs Vāsa tika kronēts par karali Gustavu I. Gustavs I ieviesa valstī luterticību un pārņēma valsts īpašumā baznīcas mantu.

16. un 17. gadsimtā pēc uzvarām Livonijas karā un vairākos citos karos pret Dāniju, Krieviju un Poliju-Lietuvu, Zviedrijas lielvalsts kļuva par dominējošo valsti Baltijas jūras reģionā. Pēc Polijas-Zviedrijas kara Zviedrija 1629. gadā ieguva lielāko daļu Pārdaugavas Livonijas hercogistes. 1658. gadā pēc Otrā Ziemeļu kara Zviedrija saņēma no Dānijas Skoni, Hallandi, Blēkingi un Būhuslēni. Zviedrijas impērijas noriets sākās pēc sakāves Lielajā Ziemeļu karā. Krievija iekaroja Vidzemi, Igauniju un Ingriju, un saskaņā ar 1721. gada 10. septembrī parakstīto Nīštates miera līgumu zviedri no tām atteicās.

1805. gadā Zviedrija iesaistījās Napoleona karos pret Franciju. 1808. gada februārī Krievijas impērija ar Francijas atbalstu iebruka Somijā un ieņēma lielu daļu tās teritorijas. 1809. gada jūnijā Zviedrija noslēdza miera līgumu ar Krieviju, atsakoties no Somijas. Dažus gadus vēlāk zviedriem izdevās uzvarēt Dāniju un saskaņā ar 1814. gada 14. janvārī noslēgto Ķīles miera līgumu iegūt no tās Norvēģiju. Tomēr 1814. gada februārī Norvēģija pasludināja neatkarību un 26. jūlijā Zviedrijas armija šķērsoja Norvēģijas robežu, piespiežot norvēģus atkāpties. 14. augustā tika noslēgts miera līgums, saskaņā ar kuru Norvēģija tika apvienota personālūnijā ar Zviedriju.

19. gadsimtā Zviedrijā ievērojami pieauga iedzīvotāju skaits. No 1850. līdz 1914. gadam labākas dzīves meklējumos apmēram viens miljons zviedru izceļoja uz ASV, no kuriem, iespējams, piektdaļa vēlāk atgriezās dzimtenē.[4]

1865. gadā Zviedrijas kārtu pārstāvju sapulci- Riksdagu nomainīja divpalātu tautas pārstāvju Riksdags. 1889. gadā tika nodibināta Zviedrijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija, kura vēlāk kļuva par ietekmīgāko politisko partiju valstī. 1907. gadā tika ieviestas vispārējās balsstiesības vīriešiem no 25 gadu vecuma. 1921. tika piešķirtas balsstiesības sievietēm.

Pirmā un Otrā pasaules kara laikā Zviedrija bija neitrāla, tomēr Otrā pasaules kara laikā tā atradās Vācijas ekonomiskā ietekmē. Pēc Otrā pasaules kara Zviedrija uzņēma vairākus desmitus tūkstošu bēgļu no Baltijas valstīm, tomēr 1946. gadā pakļāvās Padomju Savienības spiedienam un izdeva PSRS 146 latviešu, igauņi un lietuviešu karavīrus, kuri bija dienējuši Vācijas militārajās vienībās.

No 1936. līdz 1976. gadam Zviedrijā pie varas bija Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija. Šajā laikā Zviedrijā tika īstenotas sociālas reformas un nodokļu veidā nodrošināta ienākumu pārdale, kas radīja situāciju, ka valstī nav lielu atšķirību iedzīvotāju ienākumos. 1995. gada 1. janvārī Zviedrija iestājās Eiropas Savienībā.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedrija ir valsts Ziemeļeiropā, precīzāk, Skandināvijas pussalas austrumu un dienvidu daļā. Zviedrijas platība ir 449 964 km², tādēļ pēc platības Zviedrija ir piektā lielākā valsts Eiropā. Rietumos Zviedrija robežojas ar Novērģiju (robežas garums 614 km), ziemeļaustrumos ar Somiju (614 km), bet austrumos un dienvidos to apskalo Baltijas jūra un Botnijas līcis. Zviedriju no Dānijas dienvidos šķir Skageraks, Kategats un Ēresunds.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz to, ka Zviedrija atrodas ziemeļos, tajā valda mērēnās joslas klimats, galvenokārt, pateicoties Golfa straumei. Klimatu ietekmē arī Atlantijas okeāna tuvums.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: zviedru valoda

Zviedru valoda ir indoeiropiešu valodu saimes ģermāņu valodu grupas valoda. Tā ir oficiālā valoda Zviedrijā un Somijā (līdzās somu valodai).

Pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākās pilsētas ir Stokholma, Gēteborga un Malme.

Vieta Pilsēta Lēne Iedz. Vieta Pilsēta Lēne Iedz.
skatīt  diskusija  labot

Stokholma
Stokholma

1 Stokholma Stokholmas lēne 851 155 11 Lunda Skones lēne 76 188
2 Gēteborga Vesterjētlandes lēne 515 129 12 Ūmeo Vesterbotenas lēne 75 645
3 Malme Skones lēne 293 909 13 Jēvle Jēvleborjas lēne 68 700
4 Upsāla Upsālas lēne 150 983 14 Vekše Krūnuberjas lēne 65 000
5 Vesterosa Vestmanlandes lēne 135 936 15 Burosa Vesterjētlandes lēne 63 441
6 Erebrū Erebrū lēne 107 038 16 Sēdertelje Stokholmas lēne 60 279
7 Linšēpinga Esterjētlandes lēne 97 428 17 Eskilstūna Sēdermanlandes lēne 60 185
8 Helsingborja Skones lēne 95 444 18 Tēbi Stokholmas lēne 58 593
9 Jenšēpinga Jenšēpingas lēne 84 423 19 Kārlstade Vermlandes lēne 58 544
10 Noršēpinga Esterjētlandes lēne 83 561 20 Halmstade Hallandes lēne 55 688


Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedrija pazīstama ar saviem liberālajiem sabiedriskajiem uzskatiem un sociāldemokrātu labklājības valsts modeli. Pazīstamākie šīs valsts zīmoli ir IKEA, Volvo, Ericsson, Absolut Vodka.

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedrijā vispopulārākie sporta veidi ir futbols un hokejs. Sievietēm augstā cieņā ir zirgu sports. Bez šiem sporta veidiem populāri ir arī golfs, vieglatlētika, handbols un florbols.

Zviedrija diezgan bieži Pasaules hokeja čempionātos izcīna medaļas. 2006. gada Pasaules hokeja čempionātā Zviedrija izcīnija zelta medaļas, bet 2009. un 2010. gada Pasaules hokeja čempionātā Zviedrija izcīnīja bronzas medaļas.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Befolkningsstatistik. Statistiska centralbyrån. Atjaunināts: 2010-05-18.
  2. 2,0 2,1 (angliski) Sweden. International Monetary Fund. Atjaunināts: 2010-04-21.
  3. Statistics Sweden. Yearbook of Housing and Building Statistics 2007. Statistics Sweden, Energy, Rents and Real Estate Statistics Unit, 2007. ISBN 978-91-618-1361-2. Available online in PDF format
  4. Sepo Hentile, Kristians Krecls, Panu Pulma. Ziemeļvalstu vēsture. Nordik. Rīga. 2005. ISBN 9984-751-83-X 172. lpp.