Romiešu-jūdu karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jūdejas province un apkārtējie reģioni m.ē. 1 gs.

Romiešu-jūdu karš (arī - Jūdu karš, Pirmais jūdu karš) norisinājās no 66-73. gadam un bija pirmā sacelšanās no trijām, ko Jūdejas provinces ebreji uzsāka pret Romas impēriju mūsu ēras pirmajos divos gadsimtos.

Sacelšanos 66. gadā izraisīja grieķu hellenizētās kultūras un ebreju reliģijas konflikts. Lai apspiestu sacelšanos, romiešu karaspēks ieņēma Jeruzālemi, nodedzināja Jeruzālemes templi (70. gadā), ieņēma grūti aizsniedzmo Masadas cietoksni (73. gadā) un lielu ebreju iedzīvotāju daļu nogalināja vai padarīja par vergiem.

Sākotnējie panākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imperatora Vespasiāna sestercijs, kas kalts par godu uzvarai Jūdu karā

Sacelšanās sākās Vidusjūras piekrastes pilsētā Cēzarejā, kas bija izteikti hellenizēta. Kā sacelšanās iemesls tiek minēts tas, ka grieķu iedzīvotāji esot ziedojuši putnus pie ieejas vietējā sinagogā. Sašutums par notikušo bija tik spēcīgs, ka Jeruzālemes tempļa priesteri pārstāja aizlūgt par Romas imperatora labklājību un vadīja veiksmīgu uzbrukumu Jeruzalemē esošajam romiešu garnizonam.

Romiešiem simpatizējošais karalis Agripa II bēga no Jeruzālemes uz Galileju un patvērās pie romiešiem. Cestijs Gallus, Sīrijas legāts dumpīgajā provincē ieveda XII leģionu, taču tika pilnībā sakauts.

Imperators Nerons sacelšanās apspiešanu uzticēja Vespasiānam, kurš no savas bāzes Cēzarejā ar X un V leģiona palīdzību nomierināja piekrasti un ziemeļus - Galileju, kurā 68. gadā dumpis faktiski bija apspiests.

Ziemeļu sacelšanās līderiem Simonam Bar Gioram un Ioannam no Giskalas izdevās aizbēgt uz Jeruzālemi, kur starp Zelotu un Sikariju frakcijām izcēlās pilsoņu karš, kura gaitā tika nogalināti visi sākotnējie sacelšanās vadoņi.

69. gadā pēc Nerona nāves Vespasiāns tika pasludināts par imperatoru un devās uz Romu pārņemt varu.

Jeruzālemes ieņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tita arka Romā
Romiešu kareivji nes menoru

Jeruzālemes aplenkums sākās jau kara sākumā, taču aktīva karadarbība pilsētas ieņemšanai netika veikta. Romiešu karaspēks centās nodrošināt pilnīgu pilsētas blokādi, lai piespiestu pilsētas aizstāvjus ciest badu un padoties.

Pilsētas ieņemšanu vadīja jaunā imperatora vecākais dēls, Tits Flāvijs. 70. gada vasarā romiešiem izdevās ieņemt un iznīcināt lielāko pilsētas daļu, kā pēdējais vēl stāvēja neieņemtais Tempļa kalns. Jūlija pēdējā dienā romiešiem beidzot izdevās iebrukt arī tajā, un cīņu laikā templis nodega.

Lai nepieļautu dumpju atkārtošanos romieši iznīcināja Jeruzālemes sienas un nojauca Templi. Ioanns no Giskalas padevās Arippam II un tika notiesāts uz mūža ieslodzījumu. Dažādi vēstures avoti ziņo, ka kara laikā krituši vairāk nekā miljons ebreju.

Romieši izlaupīja Tempļa dārgumus un par godu uzvarai Romā tika sarīkos triumfa gājiens. Lai atzīmētu šo uzvaru, Romā vēlak tika uzcelta slavenā Tita arka. Vienā no tās reljefiem attēloti romiešu kareivji, kas triumfa gājienā nes Jeruzālemes tempļa menoru.