Romas impērija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par impēriju. Par citām jēdziena Roma nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Imperium Romanum
Romas impērija
Blank.png
27 p.m.ē. – 476 Flag of Palaeologus Emperor.svg
 
Blank.png

Simbols of Romas impērijas

Simbols

Devīze
Senatus Populusque Romanus (SPQR)
latīņu: Romas tautas senāts
Location of Romas impērijas
Romas impērija laikā, kad aizņēma lielāko teritoriju (117).
Pārvaldes centrs Roma: 44. pmē. — 286. mē.
Konstantinopole: no 330
Valoda(s) latīņu (impērijas)
grieķu (administratīvā)
Reliģija Romiešu pagānisms, vēlāk kristietība
Valdība Monarhija
Imperators
 - 27 p.m.ē — 14 Augusts
 - 475—476 Romuls Augusts
Konsuls
 - 27—23 p.m.ē Augusts
 - 476 Baziliskus
Vēsture
 - Cēzars Augusts proklamēts par principu 27 p.m.ē.
 - Romulu Augustu no troņa gāž Odoakrs 4. septembris
Platība
 - 25 p.m.ē[1][2] 2 750 000 km²
 - 50[1] 4 200 000 km²
 - 117[1] 5 000 000 km²
 - 390 [1] 4 400 000 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 25 p.m.ē[1][2].g. 56 800 000 
     Blīvums 20,7 /km² 
 - 117[1]. g. 88 000 000 
     Blīvums 17,6 /km²  (45,6 /mi²)
Nauda solidus, aureus, denarius, sestertius, as
Romas impērija

Romas impērija bija Senās Romas periods, kas aizsākās pēc Romas republikas sabrukšanas 1. gs. p.m.ē. otrajā pusē, līdz ar Oktaviāna Augusta (63. g. p.m.ē. — 14. g.) valdīšanas sākumu. Ko uzskatīt par Romas impērijas beigām, domas vēsturnieku vidū dalās. Vieni uzskata, ka Romas impērija pastāvēja līdz Rietumromas sabrukumam 476. gadā. Savukārt citi autori par beigām traktē Austrumromas, jeb Bizantijas impērijas beigas — 1453. gadā, kad tās galvaspilsētu Konstantinopoli (mūsdienu Stambula) ieņēma Osmaņu impērijas karaspēks. Izplatītāks tomēr ir pirmais viedoklis, jo vairums vēsturnieku ne bez pamata uzskata, ka Bizantija no kultūrvēsturiskā viedokļa būtiski atšķiras no Rietumromas, kura līdz ar Seno Grieķiju ir vēlākās latīniskās Eiropas civilizācijas tiešs kultūras, tradīciju, dzīvesveida, mentalitātes un citu galveno raksturiezīmju avots un pamats.

Impērijas uzplaukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Augusta iecelšanas par Romas imperatoru, bet Romas pārtapšanu no republikas par impēriju, iesākās ilgstošs tās uzplaukuma un labklājības laiks. Agrāk iekarotās teritorijas tika nostiprinātas ar efektīvu pārvaldi un precīzi iezīmētām robežām. Austrumu teritorijas, kuras karu laikā bija jau gandrīz nošķirtas no Romas, tika atkal pievienotas. Augusta laikā Roma centās mierīgā ceļā uzlabot attiecības arī ar tās pierobežā dzīvojošām kaimiņu tautām. Lai uzlabotu zemju pārvaldi, tās tika sadalītas sīkākās administratīvās vienībās. Piemēram, Gallija, kuru bija iekarojis vēl Cēzars, tika sadalīta četrās provincēs, bet Spānija — trijās. Tika atjaunota kontrole arī pār Ēģipti.

Pēc Augusta nāves Romas impērija, tās pastāvēšanas 1. gadsimta otrajā pusē, arvien vairāk kļuva integrēta, kosmopolītiska sistēma. It īpaši tas iezīmējās ar Spānijā dzimušā Trajāna (valdīja 98. - 117. g.) kļūšanu par Romas imperatoru. Pirmo reizi Romas vēsturē par tās valdnieku bija kļuvis provinciālis. Lai gan arī turpmāk Itālijas pussala un Roma saglabāja savu noteicošo nozīmi visās impērijas saimnieciskajās, politiskajās un kultūras sfērās, impērija tomēr nebija mehānisks pakļauto teritoriju kopums. Tām bija arī kopīgas intereses, izveidojās vienota Romas kultūra, izkristalizējās līdzīgas dzīves stila pazīmes, lai gan arī saglabājās daudz acīmredzamu etnisko atšķirību un reģionālo īpatnību.

Briedums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trajāna laikā Romas impērija sasniedza savus maksimālos teritoriālos izmērus. Trajāna leģioni sasniedza zīmīgu robežu — Persijas līci, iekļaujot impērijas sastāvā divas jaunas provinces: Mezopotāmiju un Asīriju.

Okupēta bija arī visa Ibērijas pussala, Gallija aptvēra mūsdienu Francijas teritoriju un pletās līdz pat Reinai (Akvitānija, Lugdensija, Beļģija). Romas province bija arī Grieķija, kā arī Balkāni (Mēzija, Trāķija un Dakija). Impērijas sastāvdaļa bija arī faktiski visa Ziemeļāfrikas piekraste.

Ne vienmēr Romas ekspansijas pamatā bija neapturamas kaimiņzemju iekarošanas ambīcijas. Tā, gallu zemju iekarošanu 2. gadsimtā p.m.ē. noteica divi galvenie faktori. Pirmkārt, Romai bija nepieciešamas drošas sauszemes komunikācijas ar tās jaunajām Spānijas provincēm. Otrkārt, pie Romas pēc palīdzības griezās senais tās sabiedrotais - grieķu Masālija, kuru nepārtraukti tiranizēja gallu cilts salūvi. Iespējams, ka Romas varas elite pat neparedzēja, ka tās iejaukšanās konfliktā Gallijā radīs nepieredzētu ķēdes reakciju ar dramatiskām sekām. Jau pašā romiešu iesaistīšanās konfliktā sākumā, viņi nonāca sarežģītā situācijā. Dažādas ķeltu ciltis Gallijā gandrīz nepārtraukti karoja viena ar otru. Romiešiem ierodoties, tās sašķēlās divos naidīgos blokos - vieni uzskatīja Romu par savu sabiedroto (aedui), citi par saviem niknākajiem ienaidniekiem (arverni). Gallu iekšējās nesaskaņas bija viens no galvenajiem faktoriem, kas ļāva romiešiem samērā īsā laikā pakļaut visu Galliju un pārvērst to par savu provinci.

Pēc Gallijas pakļaušanas situācija tur 2. gadsimta p.m.ē. laikā stabilizējās, starp Gallijas zemēm sākās aktīva tirdzniecība un jaunajā Romas provincē sākās straujš saimnieciskais uzplaukums. Arī Trajāns iekaroja un kā provinci iekļāva impērijas sastāvā Dakiju ar mērķi nodrošināt kontroli pār Donavu, kā drošāku dabīgo šķērsli pret barbaru iebrukumiem. Savukārt, lai attīstītu tirdzniecību ar Indiju un, tālāk uz austrumiem ar Ķīnu, viņš pakļāva Partiju (teritorijas mūsdienu Irānā un Afganistānā), kā arī Armēniju, Asīriju un Mezopotāmiju.

Pāreja aizsardzībā un atkāpšanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atkāpšanās sākums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tomēr, proporcionāli Romas impērijas teritoriju platībai pieaugot, kritās tās spēja nodrošināt pietiekamu to aizsardzību. Tā, piemēram, Gallijā 2. gadsimta p.m.ē. beigās iebruka ģermāņu ciltis kimbri un teitoņi - tas bija pirmais nopietnākais Eiropas ziemeļos pieaugošās varas pieteikums uz savām teritoriālajām ambīcijām.

Arī agrāk iekarotās zemes, neskatoties uz relatīvi "inteliģento" Romas okupāciju, nereti turpināja izrādīt sīvu pretestību. Piemēram, iekarotās Tuvo Austrumu zemes dumpojās regulāri. Tā, 66. gadā sākās ebreju sacelšanās Palestīnā, kas pārauga asiņainā, 4 gadus ilgā karā pret romiešu okupāciju. Romiešu karavadonim Titam, vēlākajam Romas imperatoram, 70. gadā nācās ieņemt un izpostīt Jeruzālemi, kā arī izsūtīt lielu ebreju daļu no viņu dzimtās zemes.

Adriana un Antonija sienas

Līdzīgas situācijas veidojās arī citās Romas provincēs. Tādēļ drīz vien Roma bija spiesta no vairākām provincēm atteikties. Jau nākošais Romas imperators Adriāns (valdīja 117. - 138. g.) bija daudz vairāk norūpējies par esošā saglabāšanu, nekā jaunu teritoriju iegūšanu. Pēdējās iekarotās provinces — Mezopotāmija un Asīrija - šajā shēmā vairs neiekļāvās un romieši tās atstāja tāpat kā Armēniju un Irāku. Adriāns arī noteica galīgās Romas impērijas robežas Britānijā, 122. g. pavēlot uzcelt 117 km garo Adriāna sienu, kuras daļas saglabājušās vēl līdz mūsdienām, bet Rietumeiropā robežas tika noteiktas pa Reinas un Donavas upēm. No 132. līdz 135. gadam Jūdejā notika plaša Bar Kohbas sacelšanās.

Provinces un robežas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liela uzmanība Adriāna valdīšanas laikā tika pievērsta arī impērijas provinču nostiprināšanai. Provinces pilsētas lielā mērā par impērijas kopējiem līdzekļiem tika sakārtotas, izbūvēta infrastruktūra, celtas skolas, teātri, labiekārtotas ielas. Šāda Adriāna politika balstījās uz vienkāršu loģiku — impērijas ekonomiskais pamats ir provinces. No tām nāk lielākā ieņēmumu daļa valsts kasē. Tādēļ jārūpējas, lai provinces būtu patīkama vieta tās iedzīvotājiem ar labiem ceļiem, tīrām, sakoptām pilsētām, aktīvu sabiedrisko un kultūras dzīvi tajās. Jāatzīmē, ka šī politika tiešām nesa pozitīvus rezultātus — Adriāna laikā Romas impērijā valdīja miers, stabilitāte un plaukstoša ekonomika, kā nekad pirms un pēc viņa.

Adriāna impērijas nostiprināšanas politiku konsekventi turpināja arī viņa gallu izcelsmes pēctecis Antonijs Pijs (valdīja 161. - 180. g.), izvietojot gar visu impērijas robežu spēcīgus garnizonus. Arī viņa laikā Romas impērija bija plaukstoša, stabila zeme ar taisnīgiem likumiem un lielu iedzīvotāju personīgo brīvību.

Neskatoties uz šo pēdējo imperatoru pūliņiem nostiprināt robežas, barbari, it īpaši ģermāņi no Eiropas ziemeļiem, arvien biežāk un arvien lielākā skaitā iebruka Romas impērijas teritorijās. Vairums šo iebrukumu tika veikti laupīšanas nolūkā. Bet arvien biežāk spiedienu uz Romas robežām izdarīja dažādas klejotāju tautas, kas meklēja teritorijas lai ierīkotu pastāvīgas apmešanās vietas un uzsāktu zemes apstrādi. To veicināja virkne faktoru — gan tehniskais progress, gan šo tautu kultūras attīstības process, gan kopējais iedzīvotāju skaita pieaugums visā Eiropā.

Vieni no pirmajiem, kas aizsāka garo iebrukumu sēriju Romas impērijas teritorijā līdz pat tās sabrukumam, bija spēcīga ģermāņu cilts markomani. Viņi pārrāva romiešu Donavas aizsardzības līniju, izpostīja vairākas romiešu Donavas provinces un iebruka Apūlijā Ziemeļitālijā. Pēc smagām, ilgstošām kaujām romiešiem izdevās markomanus atspiest atpakaļ aiz robežām. Tomēr tas vēl bija tikai sākums barbaru iebrukumiem Romas impērijā.

Impērijas iekšējās atšķirības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romiešu teātris Oranžā, Gallijā (mūsdienu Francijā)

Romas impēriju arvien vairāk tricināja ne tikai barbaru iebrukumi, bet arī pretrunīgi iekšējie procesi. Kā tas nereti notiek sabiedrības attīstībā, līdz ar integrācijas procesiem padziļinās arī diferenciācija. Arī Romas impērijā arvien jūtamāka kļuva divu atšķirīgu kultūru attīstība, kas arvien vairāk viena no otras attālinājās līdz impērija sašķēlās divās daļās — Rietumromā un Austrumromā (Bizantijā). Šīs kultūras atšķirības kļuva izšķirošas Romas austrumu provincēm, kas bija izvietotas Grieķijā, Āzijā un Āfrikā, pieņemot grieķu valodu kā galveno valodu. Tai pat laikā rietumu provincēs Britānijā, Gallijā, Spānijā, kā arī Reinas un Donavas provincēs, nemaz nerunājot par Itāliju, nedalīti valdīja latīņu valoda.

Sākotnēji Romas politiskā elite Austrumromas veidošanās procesam nepievērsa īpašu uzmanību, jo kopš impērijas pirmsākuma pakļautās tautas bez īpašas uzspiešanas pašas drīz vien sāka sevi vismaz daļēji uzskatīt par romiešiem, lai gan turpināja saglabāt savu nacionālo un etnisko identitāti. Turklāt Romas imperators Karakalla (Caracalla, jeb īstajā vārdā Marcus Aurelius Antoninus) (188 - 217)) atcēla jebkādu politisko vai sociālo atšķirību starp brīvībā dzimušajiem romiešiem un provinciāļiem. Līdz ar to galīgi nostiprinājās romiešu sabiedrības kopējās tradīcijas un identitāte (Romanitas).

Iekarotajās provincēs romieši izvietoja karaspēka daļas un izveidoja vietējo administrāciju, kuras augstākās amatpersonas parasti bija romieši. Šīs provinces tika iekļautas vispārējā impērijas ekonomiskajā, administratīvajā un izglītības sistēmā. Rezultātā, provincēs veidojās romiešu militārā un civilā diaspora, kas bija dominējošā provinciālās sabiedrības sastāvdaļa — paraugs un atdarināšanas objekts vietējiem provinču iedzīvotājiem. Turklāt, katrā provincē romieši uzsāka plašu celtniecības programmu organizējot ne tikai nocietinājumu, cietokšņu un fortu būvniecību, bet arī attīstot ceļu tīklu, būvējot pilsētas un tās labiekārtojot. Tādēļ, lai gan Romas galvenā saimniecības nozare bija lauksaimniecība, par impērijas pamatu arvien vairāk kļuva pilsētas. Tās auga provincēs kā sēnes pēc lietus, rezultātā radikāli mainot vēl nesen mežonīgo barbaru dzīves veidu. Pilsētu attīstība stimulēja strauju darba dalīšanas padziļināšanos, veidojās reģionālā specializācija. Pilsētās uzplauka amatniecība, kas ātri apguva Romas tehnoloģiju, izgatavoja kā ieročus, tā arī darbarīkus, tādējādi veicinot arī darba produktivitātes paaugstināšanos un provinču ekonomisko attīstību.

Katras iekarošanas stratēģijas pamats ir armija. Bez pietiekama militārā potenciāla nav iespējams nosargāt savu valsti, nemaz nerunājot par iekarojumiem. Tomēr romiešu armija bija daudz kas vairāk, nekā vienkāršs militārs spēks, kura uzdevums ir iznīcināt pretinieku. Romiešu militāro stratēģiju grūti atdalīt no politikas. Iekarojot kārtējo provinci, romieši tūlīt sāka iesaukt armijā vietējos iedzīvotājus. Rezultātā jau 1. gadsimta beigās Romas armijā itāļi bija mazākumā. Tikai elites militārās vienības, atsevišķi leģioni, vēl tika komplektēti no Romas pilsoņiem.

Barbaru kalpošanai romiešu armijā bija visai būtisks stimuls — pēc demobilizācijas viņiem tika piešķirtas tiesības iegūt Romas pavalstniecību. Romieši iekarotajās teritorijās, it īpaši robežu tuvumā, būvēja tipveida pilsētas, kur varēja izvietoties no armijas demobilizētie kareivji. Romieši jau no paša būvniecības sākuma centās izveidot šīs pilsētas pievilcīgas dzīvošanai, ceļot glītas sabiedriskās ēkas — teātrus, bazilikas, pirtis, bibliotēkas. Šādu pilsētu tuvumā tiecās izvietoties arī apkārtējie iedzīvotāji, veicinot straujāku to attīstību.

Uzplaukstot pilsētām, padziļinoties darba dalīšanai, pārveidojās arī lauksaimniecība. Tā kļuva daudz intensīvāka. Šīs nozares attīstību veicināja gan augošo pilsētu, kā arī fortos izvietoto armijas daļu pieprasījums, tā arī efektīvāka tehnika un tehnoloģija, ko no savas puses laukiem piedāvāja pilsētas. Bez zemes apstrādes tehnikas laukos vairumā parādījās arī trauki, dažādi saimniecības priekšmeti, kas atviegloja mājsaimniecību. Sevišķu pārticību Romas provinces sasniedza impērijas pastāvēšanas pirmajos divos gadsimtos.

Romas austrumu provincēs situācija bija pilnīgi citāda. Pirms romiešu atnākšanas šajā reģionā daudzas varenas valstis cita citu nomainot bija uzplaukušas un norietējušas. Tomēr tās bija saglabājušas to civilizāciju struktūras elementus, tradīcijas un kultūras sasniegumus, kas šeit bija veidojušās daudzu gadsimtu laikā vēl pirms romiešiem. Austrumu sabiedrības, atšķirībā no ķeltiem vai galliem, kas romiešiem atnākot dzīvoja galvenokārt ciematos, bija senu pilsētu sabiedrības. Austrumu reģionos infrastruktūra bija samērā labi attīstīta jau sen. Teritoriju un pilsētu administrēšanā, dažādu sabiedrisko darbu organizēšanā, nodokļu ievākšanā u.c. šeit nereti bija pat lielāka pieredze nekā romiešiem. Tādēļ, no vienas puses, romiešiem bija samērā viegli pārvaldīt austrumu provinces.

Tomēr, no otras puses var teikt, ka romieši no vēstures viedokļa šeit ieradās stipri par vēlu. Šīs sabiedrības, kuru saknes aizsākās senajās civilizācijās, bija izveidojusies un nostiprinājusies sava kultūras identitāte un dzīves veids, nevarēja romanizēt tāpat kā barbarus. Būtībā romiešiem šīm sabiedrībām pat nebija īsti ko piedāvāt, jo romiešu pārņemtie grieķu kultūras sasniegumi Tuvajos un Vidējos Austrumos bija pārņemti vēl krietni agrāk. Savukārt pašu romiešu sasniegumi lielā mērā bija patapinātās grieķu zinātnes, mākslas un tehnoloģijas pilnveidojumi, kur gan bija daudz kas derīgs, bet maz kas principiāli jauns. Citiem vārdiem, galvenais ko paveica romieši austrumu provincēs bija miera un kārtības ieviešana, ļaujot funkcionēt vairumam jau agrāk izveidotiem sabiedrības mehānismiem, kas pamatā tāpat bija pietiekami efektīvi.

Impērijas noriets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kultūras un morāles krīze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Romas uzvaras pār galvenajiem ārējiem ienaidniekiem galvenā uzmanība tika pievērsta savstarpējiem konfliktiem un kariem, cīņai par varu. Romai, sākot ar Augustu, kļūstot no republikas par impēriju, lieli iekšējie kari vairs netika pieļauti. Romas sabiedrībā arvien vairāk sāka iezīmēties kultūras un morāles krīze, kas aizsākās tikko kā Roma kļuva par noteicošo spēku Vidusjūras reģionā. Arī aiz ārēji spožā Augusta un viņa pēcteču valdīšanas laika turpinājās arvien dziļāks Romas civilizācijas pagrimuma process. Tas atspoguļojās, piemēram, slavenajās romiešu spēlēs. Sabiedrības uzmanības centrā nonāca spēles un izpriecas, kas kļuva arvien plašākas un grandiozākas, bet vienlaicīgi arī atbaidošākas. Tā, ja republikas laikā spēles bija noteiktas tikai četras nedēļas gadā, tad impērijas periodā tās pamazām kļuva gandrīz nepārtrauktas. Pirmajās reģistrētajās spēlēs 264. gadā p.m.ē. “tikai” trīs vergu pāri cīnījās uz dzīvību un nāvi. Četrus gadsimtus vēlāk, piemēram, imperatora Trajāna (53 — 114) laikā izpriecās tika mērķtiecīgi nonāvēts tūkstošiem cilvēku un dzīvnieku. Šādi “šovi” vairs nebija gladiatoru cīņas, bet īstas militāras kaujas. Romas sabiedrība pieprasīja arvien cietsirdīgākus, dzīvnieciskākus un neķītrākus skatus. Tā, pārtraukumos starp asiņainajām kaujām publika tika “izklaidēta” ar skatiem, kur, sagūstīti kristieši tika dzīvi sisti krustā, cepināti, dedzināti vai atdoti plēsīgiem zvēriem saplosīšanai. Lielu interesi parasti izraisījuši skati, kad kristieši vai raganas sēdināti laivās ar cauru dibenu un tiem vajadzējis irties pāri baseinam, kurš mudžēja no krokodiliem. Par sevišķi “pikantiem” uzskatīti skati, kur mežonīgi buļļi izvaroja jaunas, ar izplestām rokām un kājām piesietas meitenes — verdzenes, kuru dzimumorgāni bija noziesti ar govju menstruālajiem izdalījumiem.

Arī politiskajā dzīvē arvien vairāk bija vērojama dekadence. Par pirkšanas pārdošanas objektu kļuva aristokrātiskie tituli, jauno pilsoņu motivācijā kādreizējās kara lauka slavas vietā sāka dominēt alkatība un iedomība. To veicināja augstākie Romas politiķi, masveidīgi uzpērkot dažādus salašņas, kas “veidoja” viņiem vajadzīgo sabiedrisko domu slavinot neesošas viņu labdarības.

Lai gan Roma bija kļuvusi par impēriju, kur imperatoram faktiski piederēja absolūta vara, tikai daži no imperatoriem iegājuši vēsturē pateicoties savām spējām stiprināt valsti un attīstīt tās kultūru. Lielākā to daļa bieži sagrāba varu savu priekšgājēju slepkavības vai apvērsuma rezultātā. Kopumā astoņi no desmit Augusta pēcnācējiem Romas imperatora krēslā mira vardarbīgā nāvē. Gandrīz visu viņu valdīšanas laikā viņu tuvākā apkārtne bija pilna intrigu un slepkavību.

Galvaspilsētas pagrimums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šādā gaisotnē arvien vairāk pagrimt sāka Roma kā impērijas galvaspilsēta. No kādreizējās Romas republikas laika aristokrātijas vairs nebija ne miņas. Spējīgākajiem un enerģiskākajiem romiešiem situācija galvaspilsētā kļuva arvien neizturamāka. Daudzi no viņiem nemanot sāka saistīt savu dzīvi un darbību ar provincēm, kur ieguldot darbu un kapitālu varēja nodrošināt vismaz mierīgu, pārtikušu dzīvi. Rezultātā impērijas galvaspilsētas faktiskā loma un spēja ietekmēt perifērijas arvien vairāk mazinājās. Turpretī provinces, it sevišķi impērijas rietumu daļā sāka uzplaukt. Vara, intelekts un resursi arvien vairāk novirzījās no galvaspilsētas uz provinču centriem, it īpaši Lugdunumu (Lionu) un Mediolānumu (Milānu). Romas impērijā nemanāmi, bet nenovēršami bija sācis darboties centrbēdzes mehānisms. Impērijas sabrukums no šī brīža vairs bija tikai laika jautājums.

Reformu neveiksmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imperatora Septīmija Severa laikā (valdīja 193. - 211. g.) Itālijai, kas vienmēr bija baudījusi dažādas privilēģijas, it sevišķi nodokļu jomā, tās gandrīz visas tika atņemtas. Tas bija ļoti sāpīgs solis, bet citas izejas nebija — tikai milzīgās armijas un birokrātiskā aparāta uzturēšana vien prasīja lauvas tiesu no visiem impērijas ieņēmumiem. Tiesa, Severs īstenoja enerģiskas reformas, it īpaši juridiskajā un militārajā jomās. Tā, piemēram, viņš atļāva bijušajiem virsniekiem ieņemt civilos amatus Romas vai provinču administrācijās, lai izvairītos no dumpjiem armijā viņš uzlaboja kareivju stāvokli, kā arī samazināja Romas Senāta varu un ierobežoja itāļu aristokrātijas privilēģijas. Konkrētajā situācijā tās bija progresīvas reformas. Tomēr pakāpeniski sāka izpausties šo reformu ilgtermiņa sekas, kuru pozitīvais efekts jau bija daudz mazāks. Tās bija saistītas ar to, ka impērijas iekšpolitiskajā dzīvē atkal sāka būtiski pieaugt armijas loma, jo profesionālie politiķi — senatori, aristokrātija — tika pakāpeniski nobīdīti malā. Savukārt romiešu armija un pat tās komandieri, kas arvien lielākā skaitā tika komplektēti galvenokārt no provinču iedzīvotājiem, kādreizējiem barbariem vai to pēctečiem, etniskā sastāva ziņā bija kļuvusi ļoti raiba. Armijas daļas (leģioni) bija izkaisītas pa dažādiem milzīgās impērijas nostūriem. Arī daudziem šo daļu augstākajiem komandieriem kopīga rakstura īpašība bija politiskas ambīcijas, taču to intereses bija dažādas. Lai īstenotu šīs intereses armija arvien vairāk tika izmantota kā politisks instruments.

Taktika parasti bija ļoti vienkārša — kurš armijai solīja vairāk naudas un lielākas privilēģijas, tas arī tika pie valdīšanas grožiem. Līdz ar to arvien biežāki un nežēlīgāki kļuva iekšējie konflikti, kas pakāpeniski pārauga gandrīz nepārtrauktā pilsoņu karā, padarot impēriju arvien nestabilāku. Aizņemti iekšējās cīņās armijas formējumi arvien mazāk uzmanības veltīja ārējiem draudiem.

Sekas nelika sevi ilgi gaidīt. Ģermāņu ciltis, nogaidījušas izdevīgu brīdi, 238. g. lielā skaitā iebruka Melnās jūras reģionā. Bet goti un hēruli 253. g. uzsāka Egejas jūras piekrastes postīšanu, līdz 267. g. tie ieņēma Atēnas. Vienlaicīgi pieauga spiediens arī uz Donavas robežām tādā mērā, ka Roma bija spiesta faktiski atteikties no Dakijas. Vēl draudīgākas bija spēcīgās ģermāņu cilšu savienības - alemaņu, aktivitātes. Alemaņi 259. g. iebruka Gallijā, šķērsoja to un ielauzās Spānijā. Nedaudz vēlāk vairākas ģermāņu ciltis iebruka arī Ziemeļitālijā.

Nopietnas problēmas romiešiem radās ne tikai ar ģermāņiem. Juzdami Romas varas atslābumu, agresīvus plānus pret to sāka īstenot arī nesenie sabiedrotie. Tā, iepriekš draudzīgās Palmiras karaspēks 270. g. iebruka Ēģiptē un iekaroja to.

Neliela atelpa no iekarotāju uzmākšanās no ārienes un dumpiniekiem iekšienē tika panākta imperatora un pieredzējušā karavadoņa Aurēliāna (Lucius Domitius Aurelianus) laikā (valdīja 270. - 275. g.), kurš sakāva gan Palmiras armiju, gan ģermāņu ciltis. Tomēr šīs vienas no pēdējām leģendāro Romas armiju uzvarām neko daudz neatviegloja impērijas situācija - tā tik un tā palika svārstīga un nedroša.

Daudzajos karos arvien vairāk panīka arī Romas saimniecība. Lauksaimniecības produkcijas apjoms 3. gadsimta laikā arvien vairāk samazinājās. Arvien plašākas zemju platības tika pamestas neapkoptas. Daudzi zemnieki neredzot jēgu zemes apstrādē pameta savas mājas un pievienojās neskaitāmajām laupītāju bandām, kas siroja pa visu impērijas teritoriju. Turklāt lauksaimniecība bija galvenais Romas nodokļu ieņēmumu avots. Līdz ar lauksaimniecības samazināšanos strauji saruka arī valsts kase. Smagu triecienu provinču saimniecības saņēma 166. g., kad romiešu armijas atgriezās no karagājiena austrumos, atnesdamas līdzi mēri, kas burtiski izpļāva lielu iedzīvotāju daļu daudzās Rietumromas provincēs.

Administratīvi teritoriālā reforma[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas politiskā un militārā elite izmisīgi meklēja ceļus kā nodrošināt impērijas pastāvēšanu. Viens bija skaidrs - milzīgo teritoriju no viena centra vairs nav iespējams nedz pārvaldīt, nedz arī nosargāt. Tādēļ Diokletiāns (valdīja 284. - 305. g.) beidzot izšķīrās par radikālu soli - impērija teritoriāli tika sadalīta 101 provincē, kuras tika apvienotas 12 lielākās struktūrvienībās (diecēzēs) un 4 lielākās daļās. Faktiski impērijas teritoriālās struktūras šo reformu rezultātā tika "standartizētas", tās katra savā līmenī ieguva vienlīdzīgu statusu. Tas gan arī nozīmēja, ka Itālijas sevišķais stāvoklis, kura tā baudīja līdz šim tika likvidēts. Kopš šī brīža Itālija kļuva tāda pat province, kā jebkura cita. Arī Romas kā galvaspilsētas nozīme samazinājās - galvaspilsēta tika pārvietota uz Mediolānu (Milānu), kas tā laika situācijā šķita izdevīgāk izvietota no drošības viedokļa. Tomēr barbari drīz iebruka arī Milānā un valdība no tās tika pārvietota uz it kā vēl drošāku vietu — Ravennu. Līdz ar to Ravenna kļuva ne tikai par impērijas galvaspilsētu, bet pakāpeniski arī par kristietības kultūras centru. Šo funkciju Ravenna saglabāja vairāk nekā 3 nākamos gadsimtus.

Administratīvo reformu rezultātā impērijas pārvalde tika īstenota daudz stingrāk, lai apspiestu iespējamos nemierus tika izveidots milzīgs slepenpolicijas un informatoru aparāts, vara kļuva arvien represīvāka. Lai cīnītos pret arvien pieaugošo inflāciju un naudas vērtības samazināšanos, administratīvi ierobežojumi tika ieviesti arī saimniecībā - tika noteikti maksimālie cenu un algu līmeņi (šie pasākumi gan drīz tika atcelti, jo izrādījās neefektīvi). Stingra uzraudzība tika ieviesta arī pār nodokļu ievākšanu. No dažādiem reorganizācijas pasākumiem neizvairījās arī armija.

Impērijas sadalīšanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nozīmīgākais Diokletiāna enerģisko reformu rezultāts tālākajam Romas impērijas liktenim izrādījās tas, ka valsts faktiski sadalījās divās galvenajās daļās - Rietumu impērijā un Austrumu impērijā. Tās gan atkal apvienoja nākamais Romas imperators Konstantīns I (valdīja 306. - 337. g.), bet šim solim lielas nozīmes vairs nebija, jo viņš pats imperatora mītni 324. g. pārcēla uz Konstantinopoli Mazāzijā, padarot to par impērijas jauno galvaspilsētu. Pēc Konstantīna nāves Romas impērija, nu jau uz visiem laikiem, atkal tika sadalīta divās politiski un administratīvi neatkarīgās daļās.

Pēc galvaspilsētas maiņas impērija sāka arvien jūtamāki pārvērsties. Tas, šīs senās civilizācijas gars, ko kādreiz devēja par romanitas, sāka arvien vairāk izplēnēt no sabiedrības apziņas. Parādījās arī jaunas politiskās prioritātes. Par svarīgāko impērijas reģionu vairs neuzskatīja Itāliju, bet gan Balkānus un Mazāziju. Ja svarīguma ziņā nākamās agrākajā Romas politikā pēc Itālijas bija Gallija vai Spānija, tad tagad par tādām kļuva Ēģipte, Sīrija un pat Armēnija. Ja par svarīgāko Romas impērijas ārējo robežu, kura aizsargājama par jebkuru cenu, kādreiz uzskatīja Reinu, tad tagad par tādu uzskatīja Donavas upi un Pontijas piekrasti.

Tā, visa 4. gadsimta otrā puse pagāja gandrīz nepārtrauktās romiešu militārās neveiksmēs un sakāvēs, kuru rezultātā viņu leģioniem nācās nepārtraukti atkāpties. Vispirms pikti un skoti ielauzās Britānijā (360. g.), kā rezultātā romieši bija spiesti šo provinci atstāt. Huņņu un gotu iebrukumi dažādās Romas teritorijās sekoja viens otram, līdz 378. g. austrumgoti sagrāva imperatora Valēna (valdīja 364 - 378) armiju Trāķijā pie Adrianopoles (mūsdienu Edirne Turcijā), bet viņu pašu nogalināja. Tikai imperatoram Teodosijam I (valdīja 392. - 395. g.) beidzot izdevās impēriju atkal apvienot. Viņš savāca romiešu spēkus vienkopu un barbaru uzmākšanās uz laiku tika apturēta.

Īslaicīga atelpa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Diokletiāna un Konstantīna enerģiskajām reformām un Teodosija enerģiskās rīcības situācija stabilizējās. Austrumromas provincēs atsākās saimniecisks uzplaukums un rosība. Attīstījās tirdzniecība, cilvēku dzīves līmenis pamazām sāka uzlaboties. Ap 400. g. Romas impērija atkal izskatījās stabila un plaukstoša, bet 3. gadsimta asiņainie un postošie kari un mēris šķita kā pagātnē uz neatgriešanos izgaisis murgs. Šajā laikā īpaši strauji attīstījās Konstantinopole. Atšķirībā no Romas, kas bija pārsvarā administratīvs un kultūras centrs, tātad, galvenokārt, patēriņa punkts. Konstantinopolē zēla tirdzniecība un amatniecība. Līdz ar to pēdējā daudz lielākā mērā balstījās pati uz saviem iekšējiem attīstības faktoriem, nevis uz iekaroto un pakļauto zemju resursiem. Tas daudzējādā ziņā izskaidro Konstantinopoles izdzīvošanas spēju. Var teikt — kamēr nebija ieņemta un pakļauta Konstantinopole, Bizantija pastāvēja. Taču par Romu to tā nevarēja teikt.

Vēl izteiksmīgāka par saimniecisko attīstību, bija sabiedrības morāles nostiprināšanās. Kristietība, kas agrāk bija tikai viena no daudzām reliģijām, ātri vien izspieda citus konkurējošus pasaules uzskatus. Konstantinopole kļuva par civilizētās pasaules kristīgās reliģijas centru. To netraucēja nekādas pagānisma paliekas, kā tas bija Romā. Reliģijas nostiprināšanās veicināja arī strauju kultūras attīstību. Tās ietekmē cilvēki arvien vairāk nodarbojās ar savas dvēseles un gara pilnveidošanu, pievēršot lielāku uzmanību kultūras norisēm. Lai gan tā nebija gluži grieķu romiešu (latīņu), bet gan drīzāk orienta reliģija un kultūra, 4. gadsimtā šī atšķirība vēl nebija tik krasa un to vēl neviens neuzskatīja par kaut ko īpašu. Problēmas, saistītas ar senās civilizācijas kultūras diversifikāciju sāka parādīties vēlāk, arvien vairāk saasinoties līdz pat mūsdienām.

Atjaunotais miers, stabilitāte un uzplaukums tomēr nebija ilgstoši. Sākās periods, ko vēsturnieki gandrīz vienprātīgi dēvē par Romas sabrukumu (šajā kontekstā runa ir par Romas rietumu daļu).

Impērijas sabrukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jauns uzbrukumu vilnis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barbaru iebrukumu virzieni Romas impērijas teritorijā

Mieru un šķietamo Romas impērijas stabilitāti gandrīz visā 4. gadsimta laikā pēkšņi izjauca rietumgoti, 401. g. sākot virzīties no Balkāniem Itālijas virzienā. Gandrīz desmit gadus viņu spiedienu noturēja romiešu karaspēks talantīgā vandāļu izcelsmes politiķa, diplomāta un karavadoņa Stilihons (359 - 408) vadībā. Tomēr, lai garantētu Itālijas drošību, Stilihons bija spiests noņemt daļu karaspēka no Reinas robežas un pārvietot to uz Itālijas ziemeļiem. To izmanto citas ģermāņu ciltis - vandāļi, alani un svēbi - kuri meklēdami glābiņu no huņņu uzmākšanās no austrumiem (mūsdienu Ungārijas un Austrijas teritorijām), 406. g. ziemā šķērsoja aizsalušo Reinu pie mūsdienu Koblencas un iebruka Gallijā. Bez šīs Reinas robežas citu vērā ņemamu šķēršļu romiešu ienaidniekiem rietumu provincēs vairs nebija. Ģermāņi Gallijā netraucēti slepkavoja, laupīja un dedzināja, pakāpeniski virzīdamies tālāk uz dienvidiem, līdz 408. - 409. g. tie šķērsoja Pirenejus un iebruka Spānijā. Šo, aizgājušo ģermāņu cilšu vietā Gallijā iebruka franki un burgundieši, bet Britānijā, no kurienes romiešiem savus militāros spēkus arī nācās evakuēt, nesteidzoties ieradās Ziemeļjūras piekrastē dzīvojošās ģermāņu ciltis - angli, sakši un juti.

Šinī kritiskajā situācijā romieši rīkojās neizprotami. Viņi vainu par visām nelaimēm uzvēla Stiliho. Turklāt bija paklīdušas baumas, ka par Romas imperatoru Stiliho gatavojas ielikt savu dēlu. Tādēļ viņš līdz ar citiem viņam padotajiem ģenerāļiem tik apsūdzēts nodevībā un 408. g. nogalināts. Austrumgoti, redzot ka romiešiem vairs nav neviena līdzvērtīga karavadoņa ar ko Stiliho aizvietot un pārliecinoties par pilnīgu Rietumromas administrācijas un karaspēka bezspēcību, uzsāka plašu iekarošanas kampaņu, līdz 410. g. tie iebruka Romā un to izlaupīja. Tikai pēc ceturtdaļgadsimta — 535. g. Bizantijas ģenerālim Belizārijam (505 - 565) izdevās Itāliju uz laiku atkarot, bet tas arī bija Romas pēdējais elpas vilciens - noturēt šī teritorijas vairs nebija iespējams. Belizārija militārā kampaņa Itālijas pussalā gan vēl turpinājās līdz 554. g. Kaujas ar gotiem visā kampaņas gaitā izcēlās ar īpašu nežēlību. Liela Itālijas daļa pēc šīm kaujām izrādījās pilnīgi izpostīta.

Sagrāve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britāniju romiešu leģioniem nācās atstāt 410. gadā. Nesastopot nopietnu pretestību, to sāka iekarot ģermāņi. Tā, ģermāņu cilts jūti šeit ieradās no savas sākotnējās mājvietas Jitlandē. Tūlīt pēc viņiem Britānijas austrumu krastā sāka izcelties angli - arī ģermāņu cilts, kuras pēdas vēl līdz mūsdienām saglabājušās to sākotnējās mītnes zemes nosaukumā - Angelnas reģions Šlezvigā Holšteinā (Vācija).

Sakši sākotnēji izcēlās Britānijas dienvidu daļā un nodibināja šeit savu karalisti - mūsdienu Saseksas (Sussex) grāfiste, no kā cēlies arī tās nosaukums. Nākamais sakšu vilnis devās tālāk Britānijas iekšienē, kur arī nodibināja karalisti - mūsdienu Midlseksa. Pēdējais lielākais sakšu kontingents apmetās Temzas ielejas augšējā daļā, kur arī tika nodibināta atsevišķa karaliste - mūsdienu Eseksa (Essex). Tā beidzās Romas impērijas Britānijas provinces pastāvēšana un sākas ilgs Britānijas barbaru iekarošanas periods, kura beigās, daudzu dramatisku vēsturisku notikumu rezultātā izveidojās Anglija. Šis process turpinājās apmēram 3 gadsimtus.

Belizārija kampaņa darīja galu arī Romas galvaspilsētas kultūras dzīvei, kas līdz šim, neskatoties uz ģermāņu karaļu valdīšanu, bija turpinājusies. Lielākā daļa Romas aristokrātijas aizbēga no Itālijas uz Konstantinopoli un 4. - 5. gadsimtu laikā Bizantijas un Rietumromas saites kļuva arvien vājākas, līdz tās pārtrūka pavisam. No šī brīža Roma arvien vairāk slīga pilnīgā pamestībā, aizmirstībā un nabadzībā, bet iebrūkot tās neviena neaizsargātajā teritorijā slāviem un bulgāriem, oriģinālā latīņu kultūra (''romanitas'') izplēnēja pavisam. Ar to arī beidzas klasiskās pasaules vēsture.

Arī Ravenna, pēdējā oficiālā Rietumromas galvaspilsēta, 751. g. krita langobardu rokās un kļuva par pelēcīgu, provinciālu pilsētiņu. Tā Rietumromas impēriju soli pa solim pilnībā pārņēma barbari. Roma gan mēģināja vienoties ar relatīvi miermīlīgākām barbaru ciltīm, ka tās aizsargās impērijas robežas pret agresīvākajiem ienaidniekiem apmaiņā pret atļauju apmesties pierobežas teritorijās, bet tas labākajā gadījumā tikai nedaudz mīkstināja barbaru invāzijas asumu. Gala rezultātā tik un tā vandāļi apmetās Spānijā un Āfrikā, austrumgoti Dalmācijā, huņņi Panonijā un citās Austrumeiropas daļās.

Izšķiroša nozīme Rietumromas pastāvēšanas pēdējā fāzē bija ģermāņiem. Vēl pirms iebrukšanas Romas impērijas teritorijā, ģermāņu ciltis, atšķirībā no Āzijas nomadiem, bija zemkopji. Tā kā ierodoties Gallijā, Spānijā un citās bijušajās Romas provincēs nevarēja ilgstoši dzīvot tikai no laupīšanas (vērtības kādam arī jārada), ģermāņi apmetās jaunajās zemēs un uzsāka saimniekošanu. Ģermāņu cilšu augstmaņi sagrāba iepriekšējo romiešu saimnieku pamestās villas, vai dalīja tās ar vēl palikušajiem saimniekiem un uzsāka zemnieku ekspluatāciju, drīz vien pārstājot pievērst uzmanību to sākotnējai etniskai izcelsmei - ķeltu, romiešu, ģermāņu vai citai.

Rietumroma beidza pastāvēt 476. g. līdz ar tās pēdējā imperatora Romula Augusta nāvi un ģermāņu ģenerāļa Odoakra iecelšanu par Itālijas karali. Tas gan nenozīmēja, ka viņš kļuva par Romas imperatoru. Formāli imperatora krēsls skaitījās tukšs un, arī Romas impērija formāli vēl it kā turpināja pastāvēt. Tomēr faktiski visu Romas impērijas rietumu daļu savā politiskajā kontrolē bija pārņēmuši dažādi ģermāņu cilšu grupējumi - franki iekaroja Galliju 5. gadsimta sākumā, Itālija kļuva par gotu karaļvalsti, rietumgoti līdz 507. gadam valdīja Spānijā, bet vandāļi iekaroja bagātākās Ziemeļāfrikas zemes.

Protams, vēl vairākus gadsimtus turpināja pastāvēt Bizantija, bet to vairs nevarēja saukt pat par Austrumromu, jo ar latīņu Romu šajā vārdu saliktenī bija visai attālināts sakars. Tāpēc turpmāk to arī sauca par Bizantijas impēriju. Un arī tad vēl tā tikai zināmu laiku varēja pretendēt uz grieķu (klasiskās) kultūras mantojumu.

Impērijas sabrukuma iemesli[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parasti tiek minēts, ka Romas impērija ģeogrāfiski bija izpletusies pārāk plaši līdz kļuva neiespējami to pārvaldīt, trūka arī resursu; izstiepto robežu aizsardzībai bija nepieciešama milzīga armija, kas prasīja ļoti lielus resursus; savukārt šo resursu mobilizēšanai nācās izveidot daudzskaitlīgu birokrātisko aparātu, kuru uzturēja arvien mazāks zemes apstrādātāju skaits; politiskās sāncensības rezultātā turpinājās pilsoņu kari, kas iztukšoja valsts kasi, iznīcināja cilvēkus un noplicināja laukus. Augsts inflācijas līmenis samazināja naudas vērtību, bet tas spieda emitēt apgrozībā arvien lielākas naudas masas lai varētu apmaksāt armijas un administrācijas uzturēšanu. Rezultātā nauda arvien vairāk zaudēja uzticību, bet ekonomikas aktivitāte pasīka. Romas sabiedrība kļuva neelastīga, arvien vairāk iesūnojās, tā nokļuva ekonomiskās depresijas un birokrātiskas stagnācijas ciklā. Visus šos faktorus saasināja nebeidzams ienaidnieku spiediens uz impērijas robežām, kas prasīja arvien lielāku armiju un lielākus nodokļus. Līdz ar to Romas impērija bija nonākusi faktoru kopuma apburtajā lokā, no kura izkļūt tai tā arī neizdevās.

Rietumromas sabrukuma sekas Eiropā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairāk nekā tūkstoš gadu laikā pēc Rietumromas sabrukuma Eiropai nācās pārsvarā aizsargāties un cīnīties par savu izdzīvošanu. Dienvidos, gar Vidusjūras piekrasti, tai nācās atvairīt arābu musulmaņu uzbrukumus, vikingu sirojumus rietumos un ziemeļos, bet vislielāko, bīstamāko un ilgstošāko spiedienu bija jāiztur no austrumu puses. Tie bija dažādu Āzijas tautu pulki, kā avāri, maģāri, mongoļi, taču visdramatiskākās cīņas bija ar turkiem. No divām nozīmīgākajām pretuzbrukumu sērijām, vienā Eiropa zaudēja, otrā panāca uzvaru.

Pirmajā gadījumā tie bija Krusta kari, kuru mērķis bija atkarot Jeruzālemi un atjaunot kristīgās valstis Vidējos Austrumos. Šis mērķis, neskatoties uz lieliem cilvēku un materiālo resursu zaudējumiem, ne tikai netika sasniegts, eiropieši (krustneši) paši deva nāvējošu triecienu pēdējam Romas impērijas (Bizantijas) bastionam austrumos - Konstantinopolei, to 1204. g. nopostot. Tam bija dramatiskas un ilgstošas sekas, jo līdz ar to kristīgās Eiropas spēcīgākā aizsardzības robeža bija salauzta un osmaņu turki drīz vien sagrāba visu Mazāziju, Konstantinopoli un tālāk arī Balkānu pussalu. Pat vēl Vīnei 1683. g., pilnīgā milzīgas turku armijas aplenkumā, nācās izmisīgi cīnīties par savu izdzīvošanu. Tikai XVII - XIX gs. laikā eiropiešiem izdevās atbrīvot lielāko Balkānu pussalas daļu no turkiem, taču ne Konstantinopoli un Mazāziju.

Otrajā gadījumā Eiropa gan bija veiksmīgāka. No musulmaņiem tika atbrīvota Ibērijas pussala, kur izveidojās divas mūsdienu valstis - Portugāle un Spānija, kā arī Sicīlija.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Taagepera, Rein (1979). "Size and Duration of Empires: Growth-Decline Curves, 600 B.C. to 600 A.D.". Social Science History 3 (3/4): 125. doi:10.2307/1170959.
  2. John D. Durand, Historical Estimates of World Population: An Evaluation, 1977, pp. 253-296.