Sērkociņš

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sērkociņi, no kuriem viens jau ir izdedzis

Sērkociņš ir stienītis, kas izgatavots no viegli degoša materiāla (parasti koka) un kura vienā galā ir īpaši viegli uzliesmojoša galviņa, kas kalpo uguns iegūšanai. Sērkociņus parasti izgatavo no apses koka. Uguni iegūst, sērkociņa galviņu strauji velkot gar sērkociņu kastītes nelīdzeno (brūngano) malu. Eksistē arī tādi sērkociņi, kurus var paberzēt pret pilnīgi jebkuru virsmu, un tie aizdegsies.

Tiek ražoti arī lielāku izmēru sērkociņi, kas domāti kamīnu iekuršanai.

Sērkociņu vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie sērkociņi radās 1820. gadā. Parīzē sērkociņi tika ražoti 1816. gadā, tātad tur tika ātrāk ražoti. Pirmo komerciālo sērkociņu ražošanu Anglijā organizēja Džons Volkers 1826. gadā. Šos sērkociņus varēja aizdedzināt paberzējot pret jebkuru virsmu, taču tas izraisīja biežu sērkociņu aizdegšanos pat kastītē. Pirmais solis sērkociņu padarīšanai par drošiem bija Gustava Paša (Gustay E. Pasch) 1844. gada izgudrojums. Viņš sarkano fosforu no sērkociņa galviņām pārvietoja uz kastītes sānu virsmu. 1855. gadā zviedrs Karls Francs Lundstroms patentēja noteiktus sērkociņu galviņu un beržamo virsmu sastāvus, kā arī izveidoja "drošu" sērkociņu ražotni. Šis jaunievedums bija tik veiksmīgs, ka tiek izmantots vēl joprojām ar ļoti maznozīmīgām izmaiņām.

Sastāvs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sērkociņu kastītes abrazīvās virsmas sastāvs
P (sarkanais fosfors) 30,8%
Sb2S3 (antimona sulfīds) 41,8%
Pb3O4 (svina mīnijs) 12,8%
CaCO3 (krīts) 02,6%
ZnO (cinka oksīds) 01,5%
stikls 03,8%
līme 06,7%
Sērkociņu galviņu sastāvs
KClO3 (Bertolē sāls) 46,5%
malts stikls 17,2%
Pb3O4 (svina mīnijs) 15,3%
kaulu līme 11,5%
S (sērs) 04,2%
ZnO (cinka oksīds) 03,8%
K2Cr2O7 (kālija dihromāts) 01,5%

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]