Kuldīga

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kuldīga
Alekšupīte Kuldīgā
Alekšupīte Kuldīgā
Flag of Kuldīga
Karogs
Kuldīga
Ģerbonis
Kuldīga
Red pog.png
Kuldīga
Koordinātas: 56°58′07″N 21°58′18″E / 56.96861°N 21.97167°E / 56.96861; 21.97167Koordinātas: 56°58′07″N 21°58′18″E / 56.96861°N 21.97167°E / 56.96861; 21.97167
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Kuldīgas novads
Pilsētas tiesības kopš 1378. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
vācu: Goldingen
Platība
 - Kopējā 13 km²
Iedzīvotāji (01.07.2014.)[1]
 - kopā 12 034
 - blīvums 925,7/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 - Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-3301
LV-3302
Mājaslapa: www.kuldiga.lv

Kuldīga ir sena Hanzas pilsēta Kurzemē pie Ventas rumbas, Kuldīgas novada centrs 155 km no Rīgas. 16.17. gadsimtā tā bijusi Kurzemes hercoga rezidences pilsēta, kurā uzturējies viņa galms. Kuldīgu reizēm vēl tagad dēvē par "Kurzemes galvaspilsētu" vai "Kurzemes sirdi".

Nosaukuma izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētas vārda izcelsme ir neskaidra, bet uzskata, ka senais kuršu pils nosaukums ir bijis Kuldinga. Galotne -(i)nga ir parasta kuršu valodā, piemēram nosaukumā Kretinga. Kuldīgas oficiālais nosaukums līdz pat pirmā pasaules kara beigām bija Goldingen. Kuršu valodas vārds Kuld- pārtapis par Gold- vācu valodas dēļ, jo tajā Gold nozīmē "zelts".

Ģerbonis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuldīgas 1681. gada zīmogā bija attēlota Svētā Katrīna ar ratiņu vienā un zobenu otrā rokā. No 1925. līdz 1938. gadam ģerbonis piedzīvojis pamatīgas izmaiņas. To divās daļās sadala viļņota līnija, simbolizējot Ventas upi, kuras abās pusēs ir zivis. Pašreizējais ģerbonis ir līdzīgs 1681. gada versijai.

Pilsētas simboli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastmarka ar pilsētas ģerboni.

Pilsētas oficiālie simboli ir ģerbonis ar tajā attēloto pilsētas aizgādni Svēto Katrīnu (pieņemts 1938. gadā) un sarkanmelnais karogs ar ratu centrā (pieņemts 1992. gadā).[2]

Par neoficiālajiem pilsētas simboliem dažkārt tiek uzskatīti ķieģeļu tilts un Ventas rumba.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tilts pār Ventu ir garākais ķieģeļu tilts Latvijā.

Kuldīga izvietojusies Ventas abos krastos atrodas 155 km no Rīgas. Pilsētas lielākā un senākā daļa atrodas upes kreisajā krastā, labajā krastā — Pārventa. Ventas krasti pilsētas robežās lielākoties stāvi, lejpus Virkas atrodas 15 m augstais atsegums Melnā Kolka. Lejpus Ventas rumbas upē vairākas salas un sēres. Pilsētas robežās tek arī Ventas kreisā krasta pietekas Krāčupīte un Alekšupīte ar pieteku Kurmāles upīti. Alekšupītes kreisajā krastā pie Dzirnavu ielas uzpludināts 4,3 ha lielais Māras dīķis.

Ventas senleja no Kuldīgas līdz Abavas ietekai ir īpaši aizsargājamā dabas teritorija Ventas ielejas dabas liegums.

Transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsēta atrodas svarīgu Kurzemes autoceļu krustpunktā starp Ventspili, Liepāju, Talsiem un Saldu. Pilsētai cauri iet autoceļš P108 (Ventspils — Saldus), kā arī krustojas autoceļi P112 (uz Aizputi), P116 (uz Skrundu un Embūti, P118 (Kuldīgas apvedceļš), P119 (uz Jūrkalni), P120 (uz Talsiem) un P121 (uz Tukumu).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau pirms 2. gadu tūkstoša p.m.ē. Kuldīgas apvidu dzīvojušas mednieku un zvejnieku ciltis. Senākos laikos Kuldīgas atrašanās vietu darīja nozīmīgu Ventas ūdensceļš, kur pie rumbas izveidojās upju osta satiksmei starp iekšzemi un jūru. Lejpus Ventas rumbas ap mūsu ēras 1. datu tūkstoša beigām ticis izveidots Veckuldīgas pilskalns. Iespējams, ka jau 10. gadsimta sākumā vikingu Hadinga sāgā minētā kuršu pilsēta ir bijusi tagadējā Kuldīga.

Livonijas periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenie raksti: Kuldīgas komturi un Kuldīgas pils

1230. gadā Romas pāvesta sūtnis Alnas Balduīns noslēdza ar kuršu ķēniņu Lamekinu (Lammechinus rex) līgumu par suverēnas Kursas bīskapa valsts dibināšanu Romas pāvesta pakļautībā. Pēc viena uzskata Bandavas, Piemares un Ventavas zemju ķēniņš Lamekins valdījis Veckuldīgas pilī.

Rakstiskajos avotos Kuldīga pirmo reizi minēta 1242. gadā, kas tiek uzskatīta par pilsētas dibināšanas dienu. 1242.—1244. gadā pēc karagājiena uz Kursu Livonijas ordenis uzcēla ordeņa Kuldīgas komtura mūra pili pie Ventas rumbas, kas sākumā tika saukta par Jesusburg, bet vēlāk par Goldingen. Ordeņa pils tika uzcelta senajā Bandavas zemē 3 km no Veckuldīgas pilskalna. 1252. gadā pirmo reizi pieminēta Svētās Katrīnas koka baznīca. 1290. gadā Kuldīgas komturs kļuva par ordeņa meistara vietnieku Kursā. 1355. gada rakstos Kuldīga tiek dēvēta par pilsētu, viens tās iecirknis tika saukts par "kuršu pilsētu". 1368. gadā Kuldīga minēta Hanzas savienības dokumentos. 1378. gadā Kuldīgai tika piešķirtas Rīgas pilsētas tiesības (ius Rigense).

Kurzemes hercogistes periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuldīgas pils ap 1680. gadu.

Krievijas impērijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuldīgas jaunais rātsnams.
  • 1795. gadā Kuldīga līdz ar pārējo Kurzemi pievienota Krievijai.
  • 1860. gadā uzcelts jaunais rātsnams.
  • 1860.-1885. gadā pilsētā notika strauja ekonomiskā attīstība, tika dibināta adatu fabrika "Meteors" (1860), ādu fabrika (1875), sērkociņu fabrika ”Vulkāns” (1878), vilnas kāršanas fabrika (1885).
  • 1866. gadā tiek atjaunota Kuldīgas Sv. Katrīnas evaņģēliski luteriskā baznīca ar 45 m augsto torni (arhitekts Oto Dīce).
  • 1871. gadā celta Kuldīgas Pētera un Pāvila ortodoksā baznīca (arh. Bulanovs).
  • 1874. gadā pāri Ventas upei uzbūvēja vienu no garākajiem ķieģeļu tiltiem Eiropā (arhitekts Oto Dīce).
  • 1875. gadā uzcelta Kuldīgas sinagoga.
  • 1882. gadā atklāta Kuldīgas Sadraudzīgā biedrība, kas vēlāk izveidoja bibliotēku, kori un teātri.
  • 1886. gadā no Rīgas uz Kuldīgu pārcēla Baltijas Skolotāju semināru (dibināts 1870. gadā Rīgā).
  • 1899. – 1904. gadā latviešu draudzes vajadzībām tiek uzcelta Sv. Annas baznīca (arh. V.Neimanis).
  • 1905. gadā rātslaukumā notika revolucionāras manifestācijas.

20. gadsimta pārmaiņu laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1915. – 1918. gadā pilsētu okupēja ķeizariskās Vācijas karaspēks. Pirms tam liela daļa iedzīvotāju bija spiesti doties bēgļu gaitās. Formāli tiek atjaunota Kurzemes hercogiste Prūsijas pakļautībā, kuru plānoja kolonizēt ar ieceļotājiem no Vācijas.
  • 1919. gadā Kuldīga pārmaiņus atradās lielinieku, landesvēra un Bermonta armijas rokās, kā rezultātā tika noslepkavoti vairāki simti pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotāju.
  • 1919. gada 21. novembrī pilsētu atbrīvoja Latvijas Republikas armija.
  • 1926. gadā tika sākta Kuldīgas-Skrundas šosejas būve.
  • 1935. gadā tika atklāta šaursliežu dzelzceļa līnija Kuldīga-Liepāja.
  • 1935. gadā dibināts Kuldīgas pilsētas muzejs.
  • 1939. gadā pilsētu atstāja vācbaltiešu minoritāte (13% no iedzīvotājiem).
  • 1940. gadā Kuldīgu līdz ar pārējo Latviju okupēja PSRS.
  • 1941. – 1945. gadā pilsētu okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. 1944. – 1945. gadā netālu no Kuldīgas Pelču muižas kungu mājā atradās Kurzemes cietoksnī esošās vācu armijas grupējuma Kurland štābs.
  • 1945. gada 10. maijā tikai pēc Vācijas kapitulācijas pilsētā ienāca padomju armija.
  • 1945. – 1991. gadā Kuldīga bija rajona centrs, kurā kopš 1960-iem gadiem tika attīstīta vietējā rūpniecība (kokapstrādes kombināts, dzelzbetona rūpnīca, trikotāžas fabrika).

Ievērojamas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ordeņpils drupas un skulptūru dārzs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pils dzirnavas, pilssarga namiņš un vecais pilsētas parks Pils ielas labajā pusē atrodas bijušās ordeņa komtura pils vietā jeb Rumbas kalnā.

Līdz mūsu dienām no pils ir saglabājušies krusta ailes fragmenti, kas ir vecākās mūra celtņu paliekas Kurzemē. Tagad šeit tēlniece Līvija Rezevska, Kuldīgas goda pilsone, izveidojusi skulptūru parku, kurā apskatāmi 15 viņas darinātie akmens un bronzas mākslas darbi.

Pilssarga namiņš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilssarga namiņš 2007

Kamēr pastāvēja Livonijas ordeņa pils Ventas krastā, tajā dzīvoja arī pils sargi. Viņu uzdevums bija rūpēties par pils un tās iemītnieku drošību. Laikā, kad pāri Ventai bija uzbūvēts tilts (14. gs. — 17.gs.) un satiksme pār to notika caur priekšpils pagalmu, pils sargi iekasēja nodevu par tilta lietošanu, kā arī muitas naudu par pārvedamajām precēm. Pēc hercoga galma pārcelšanās uz Jelgavu vecā pils, kas karos tika stipri sapostīta un izlaupīta, nonāca aizmirstībā. Pēdējais pils sargs Bofemēls sūdzējās hercogam par savu pussabrukušo dzīvokli pilī un lūdza atļauju izmantot mūru akmeņus, lai pils sētā uzceltu sev māju. Tas arī tika atļauts, un 1735. gadā namiņš bija gatavs. Pils sabrukšana netika aizkavēta, nekoptie dārzi aizauga. Pagalmi un laukumi, vaļņi un bastioni aizauga ar zāli, krūmiem un kokiem. Pilsētas iedzīvotāji izmantoja pilsdrupu akmeņus kā lētu būvmateriālu savu dzīvojamo namu celtniecībai. Kā jau tipiskai 18. gadsimta ēkai namiņa centrā atrodas apvalkdūmenis — kādreizējā pavarda vieta. Četrdesmit gadu pilssarga namiņš bija Kuldīgas Novada muzeja lietošanā — sākumā pirmajā stāvā bija izvietota ekspozīcija, taču ar laiku namiņš kļuva par muzeja krātuvi, kur glabājās fotogrāfiju, dokumentu, fotonegatīvu, priekšmetu kolekcijas. Pēc īpašnieku maiņas 2004. gadā muzeja krājums tika pārvietots uz citām telpām un namiņš palika tukšs. Kopš 1998. gada ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.[3]

Rātslaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rātslaukums atrodas pilsētas centrā un ir sena ļaužu pulcēšanās vieta, kas pirmo reizi minēta jau 17. gadsimta dokumentos. Līdz 1937. gadam te bija tirgus laukums. Rātslaukuma savdabīgums un namu īpatnējā arhitektūra rosināja vairākus kino režisorus. Te uzņemta liela daļa no mākslas filmām "Krasts" un "Emīla nedarbi".

Rātslaukuma dienvidu stūrī paceļas itāļu renesanses stilā veidota celtne — Jaunais rātsnams, kas būvēts 1860. gadā. 1905. gadā te darbojās Kuldīgas revolucionārā rīcības komiteja. 1980. gadā atkal iedarbināja rātsnama veco pulksteni. Kuldīgas Jaunajā rātsnamā atrodas Kuldīgas novada dome, taču šobrīd ēka tiek rekonstruēta un pašvaldība ir pārcelta uz bijušo Kuldīgas rajona padomes ēku.

Baznīcas ielas senie nami[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baznīcas ielas viens no namiem 2006

Vecais rātsnams atrodas Baznīcas ielā 5. No 17. gadsimta saglabājušās pagraba velvētās telpas, kur bija pilsētas cietums. Pilsētas rāte izveidota jau 14. gadsimta sākumā. 1368. gadā Rātei piešķirtas tiesības ņemt no pilsoņiem nodokļus. Rāte sastāvēja no birģermeistara, fogta, 5 rātsvīriem un darbveža. Pēc restaurācijas ēka nodota kultūras nama rīcībā. Pretī vecajam rātsnamam laukuma malā atradās Kauna stabs, pie kura sodīti nepaklausīgie iedzīvotāji.

Baznīcas ielā 7 atrodas vecākā ēka Kuldīgā. Tā celta 1670. gadā, pārbūvēta 18. gadsimtā, tā piederējusi kādam rātskungam. Šī nama grezni kalto vēja rādītāju ar mītiska vienradža tēlu un gadu skaitļiem "1670" un "1742" var aplūkot Kuldīgas Sv. Katrīnas evanģēliski luteriskā baznīcā. Kopš 1998. gada nams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.[4]
Bijusī hercoga Jēkaba galma aptiekas ēka Baznīcas ielā 10 taisnstūrveida divstāvu celtne, kas celta koka pildrežģu tehnikā, ar pagrabu, manteļskursteni un mansarda jumtu. Ēka 1986. gadā tika atjaunota. 17. gadsimtā te atradās hercoga galma aptieka. Kopš 1998. gada nams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.[5]

Baznīcas ielā 36 atrodas Kuldīgas pilsdzirnavas. Kopš 1998. gada nams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.[6]

Sinagoga[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no lielākajām ēkām Kuldīgā (1905. gada ielā 6) ir sinagoga. Tā pazīstama sava interjera dēļ, kurā dominēja marmors un zeltītas detaļas. Dokuments, kas senebreju valodā apraksta ēkas būvniecību 1875. gadā, atrodas Kuldīgas novada muzejā. Tā tika celta Krievijas ķeizara Aleksandra II valdīšanas laikā, un te atradās aktīvs ebreju kopienas centrs. Sinagoga ir daļa no plašāka kopienas ēku kompleksa, kas saglabājies līdz mūsdienām un kurā ietilpst arī lūgšanu nams, ēka, kurā tika novietoti mirušie kopienas locekļi un ebreju skola. Ebreju kopiena bija aktīva kopš apmešanās Kurzemes hercogistē 16. gadsimtā. Lielākā daļa pirmo ebreju ieceļotāju ieradās no Vācijas rietumu teritorijām, bet 17. gadsimtā nemieri Polijā izraisīja ebreju pieplūdumu reģionā. 18. gadsimtā Kurzemes ebrejiem bija nozīmīga loma novada ekonomiskajā dzīvē. Kuldīgas sinagoga kļuva par ebreju cietumu 1941. gada vasarā, kad okupanti ēkā ieslodzīja visus pilsētā dzīvojošos ebrejus un turēja tajā vairākas dienas, pirms, sadalot mazākās grupās, nošāva tos apkārtnes mežos. Vācu karaspēks īsi pēc ebreju iznīcināšanas ierīkoja sinagogā pārtikas glabātuvi. Pirmajos padomju varas gados sinagogā ierīkota graudu noliktava, taču pēc kāda laika tā tika pārcelta un ēka vairākus gadus netika izmantota. 1958. gadā sinagogā tika atklāts kinoteātris "Kurzeme". Tajā atradās 450 skatītāju vietas, kā arī lasītava. Kinoteātris sinagogā atradās līdz 2003. gadam. Te tika ierīkota arī kafejnīca un nakts klubs. Pēc rekonstrukcijas, bijušajās sinagogas telpās atrodas Kuldīgas Galvenā bibliotēka, bet bijušajā lūgšanu namā iekārtots Kuldīgas Mākslas nams, kura izstāžu zālē regulāri var aplūkot profesionālās mākslas izstādes.

Kultūras nams[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krustojumā ar Mucenieku ielu, labajā pusē izveidots skvērs, kas piekļaujas rajona kultūras namam. Ēka celta 1909. gadā un kalpojusi par Kuldīgas Sadraudzīgās biedrības namu. 20. gadsimta 20. gados te tika organizētas strādnieku sapulces. Te uzstājušies rakstnieki – Leons Paegle un Linards Laicens – Saeimas deputāti no strādnieku un zemnieku frakcijas.

Rajona kultūras namā darbojas Tautas teātris (1974), Tautas koris "Vārtava" (1977), Tautas deju ansamblis "Venta" (1970), divas Tautas lietišķās mākslas studijas – "Varavīksne" (1974) un "Ķocis" (1982) un Tautas Fotostudija "Kuldīga" (1983).

Metropole[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Metropole celta 1910. gadā. Kopš tā laika ēka degusi vismaz trīs reiz. Pēdējais ugunsgrēks to gandrīz visu nopostīja 1997. gada novembrī. Piecus gadus neviens investors sevišķu interesi par ēku neizrādīja un arī iepriekšējie privatizācijas mēģinājumi bija neveiksmīgi. 2002. gadā uzņēmējam Valentīnam Kokalim piederošā zemnieku saimniecība Ezernieki vēsturisko viesnīcu privatizēja.[7] Pilnībā izdegušo namu par simbolisku cenu — vienu latu — Valentīns Kokalis no Kuldīgas pilsētas pašvaldības iegādājies 2002. gadā, par zemi zem tās samaksājot 2000 latu. Viesnīcas būvniecībā ieguldīti 1 500 000 latu, no kuriem 700 000 esot kredīts, bet pārējā summa — paša Valentīna Kokaļa investīcijas.[8] 2006. gadā tika pabeigta Metropoles restaurācija un tā tika atvērta kā atpūtas vieta kuldīdzniekiem un kā viesnīca Kuldīgas viesiem.

Ventas rumba[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ventas rumba

Ventas rumba ir platākais ūdenskritums Latvijā un viens no platākajiem Eiropā. Tā platums atkarīgs no ūdens daudzuma, vidēji tas ir 100—110m, palu laikā sasniedz pat 270m. Rumbas augstums ir 1,6—2,2m. Pārgāzi veido visai interesanta līkloču līnija. Ventas rumba ir dabas piemineklis un ietilpst Ventas ielejas dabas liegumā.[9]

Alekšupīte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alekšupītes ūdenskritums pirms ietekas Ventā

Alekšupīte ir Ventas kreisā krasta pieteka. Apmēram 70 m no ķieģeļu tilta pār Ventu Kuldīgā Alekšupīte ietek Ventā, pirms tam vijoties cauri Kuldīgas vecpilsētai. Alekšupītes krasti izsenis ir apbūvēti. Vairākās vietās ir izveidojušies dabīgi vai radīti mākslīgi ūdenskritumi. Pie ietekas Ventā atrodas Alekšupītes pēdējais ūdenskritums, kas ir 4,15m augsts un 8m plats.

Virkas muiža[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Virkas muižas kungu māja celta kā vasaras muiža un vēlāk iekļāvusies Kuldīgas pilsētas apbūvē. Pie kungu mājas atrodas 19.gs. izveidots neliels parks. 18.gs.beigās Virkas muižā darbojusies pirmā luterāņu skola Kuldīgas apriņķī, bet Otrā pasaules kara sākumā tajā izvietots krievu karavīru hospitālis. Arhitektūras stils — historisms. Šodien Virkas muižu apsaimnieko uzņēmums SIA “Virkas muiža”, kas sniedz viesnīcas un izklaides pakalpojumus. Virkas muiža šodien atrodas Virkas ielā 27.[10]

Parki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuldīgā ir izveidojušās lielākas un mazākas zaļās atpūtas zonas jeb skvēri, tai skaitā četri parki — Pils parks līdzās Ventas upei un senajam ķieģeļu tiltam pār to, 1905. gada parks līdzās Sinagogai, Pilsētas estrādes parks un Kuldīgas pareizticīgo baznīcas parks līdzās Kuldīgas 78. arodvidusskolai.
1905. gada parka pirmsākumi meklējami Otrā pasaules kara laikā. 1945. gada 8. maijā pēc Padomju Armijas nomestajām bumbām daļa koka ēku tagadējā parka vietā nodega. Nodegušā kvartāla vietā pēc kara tika izveidots parks. Tolaik māju drupas bija novāktas, bet vecie dārzi saglabājušies. Regulāri parka celiņi tika ierīkoti pēc tam, kad parkā tika novietots tēlnieces Līvijas Rezevskas piemineklis 1905. gada cīnītājiem. Ap to pašu laiku iekārtoja arī Līvijas Rezevskas strūklaku — meiteni ar krūzi jeb Anniņu.[11]

Kapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuldīgas pilsētas robežās ir izveidoti trīs lieli kapi — Vecie kapi Liepājas ielas galā, Annas kapi netālu no Pils parka un Jāņkalna kapi pie pilsētas dienvidrietumu robežas.
Kuldīgas Veco kapu parks aizņem 37 066 m2 platību Liepājas ielas galā pie Ēdoles ielas sākuma. Šos kapus sāka veidot 18.gs. Katrai pilsētas draudzei šajā teritorijā, uz rietumiem no pilsētas, bija ierādīta sava platība un vieta. Tagadējās Liepājas ielas malā vistuvāk Kuldīgai — krievu kapi, tālāk vācu apbedījumi, bet otrpus celiņam, kas tagad savieno Parka un Ēdoles ielu, atradās latviešu kapi, bet uz rietumiem no tiem — ebreju mūžīgās atdusas vietas.Var pieņemt, ka šīs teritorijas ne vienmēr tika strikti ievērotas jaukto laulību gadījumos, bet katrā ziņā šeit visas tautības satika draudzīgi.[12]
Šodien Vecie kapi vairāk līdzinās parkam kā kapiem. Gadu gaitā kapu kopiņas ir izzudušas un lielākā daļa pieminekļu pazuduši. Kapsētas krievu un vācu daļā saglabājušies vairāki valsts aizsargājamo objektu sarakstā iekļautie mākslas pieminekļi. Turpat līdzās vēl redzamas dažas sabojātas (arī mākslinieciski augstvērtīga jūgendstila) dzelzs kaluma un čuguna lējuma sētiņas ap apbedījuma vietām. Liepājas ielas malā uzstādīts piemiņas akmens ārstam un latviešu valodas pētniekam Jurim Bāram (1808 — 1879), kura īstā apbedījuma vieta vācu kapos tika nopostīta.[12]

Medicīna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1827.gada Kuldīgā darbojas slimnīca. 2003.gadā Kuldīgas slimnīca tika pārcelta no vecajām telpām pilsētas centrā uz jaunuzceltām ēkām un jaunām telpām pilsētas nomalē. Šobrīd Kuldīgas slimnīcā ir Terapijas, Ķirurģijas, Bērnu, Ginekoloģijas un dzemdību nodaļas,Reanimācijas un anestezioloģijas nodaļa un 4 operāciju zāles.
Kuldīgā darbojas arī SIA "Kuldīgas doktorāts", kurā medicīnas pakalpojumus iedzīvotājiem sniedz ģimenes ārsti un ginekologi.
Kuldīgā darbojas septiņas zobārstniecības privātprakses.

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnu dārzi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuldīgā ir četri bērnu dārzi jeb pirmsskolas izglītības iestādes (PII):

Vispārizglītojošās skolas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuldīgā ir sešas vispārizglītojošās skolas:[13]

Profesionālās ievirzes izglītības iestādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuldīga vakara vidusskola un RPIVA[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 2002. gadam Kuldīgā bija arī Kuldīgas vakara vidusskola. Taču 2002. gadā to pievienoja Kuldīgas 2. vidusskolai.
Kuldīgā ir iespēja iegūt arī augstāko izglītību Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas (RPIVA) Kuldīgas filiālē.
Kuldīgas vakara vidusskola līdz 2002. gadam kopā ar RPIVA Kuldīgas filiāli atradās vienā ēkā Kalna ielā 19, Kuldīgā. Ēkas vēsture stiepjas līdz 1866. gadam, kad Kuldīgā tika nodibināta valsts vācu ģimnāzija un tās vajadzībām tika uzcelta ēku Kalna ielā 19. Skolā mācījās zēni no visas Kurzemes. 1892. gadā ģimnāziju slēdza, jo cariskā valdība vairs nevēlējās piešķirt līdzekļus skolai ar vācu mācību valodu. Ēkā darbu turpināja Dr.Bitnera privātģimnāzija, to nomainīja Erlemaņa, pēc tam R.Holmaņa vadītā skola. 1906. gadā tika atļauts mācības atkal noturēt vācu valodā, un no jauna sāka darbu klasiskā ģimnāzija. 1920. gadā skolas ēka tika nacionalizēta un nodota latviešu ģimnāzijai. No 1945. līdz 1952. gadam te pastāvēja Kuldīgas daiļamatniecības vidusskola. 1952. gadā skolu pārcēla uz Liepāju un ēkā tika ierīkota Kuldīgas 2. septiņgadīgā skola. Pēc tam ēkā darbojās 3. astoņgadīgā skola, no 1977. gada — Kuldīgas vakarskola un visbeidzot — Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Kuldīgas nodaļa.[14]

Kuldīgas rajona Bērnu un jauniešu centrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1999. gada Kuldīgā darbojas Kuldīgas novada Bērnu un jauniešu centrs. Ievērojamo divstāvu mūra ēku 1905. gada ielā 10, Kuldīgā, kur šodien atrodas Kuldīgas novada Bērnu un jauniešu centrs, cēlis būvuzņēmējs Jakobsons 19. gadsimta otrajā pusē. Gandrīz visu laiku tā bijusi skolas ēka. 1879. gadā pilsētas valde nolēma atpirkt šo namu par 12 500 rubļiem, lai ierīkotu sešklasīgo meiteņu skolu. Piepirka klāt arī blakus esošo gruntsgabalu Smilšu un Skārņu ielas stūrī. Skolu vadīja inspektors, mācības notika vācu valodā. Uz laiku meiteņu skolai tomēr bija jāatstāj šī ēka, lai te no Pasta ielas varētu pārcelt pasta kantori. Pasts namā atradās līdz 1910. gada 29. septembrim, tad to pārcēla uz pilsētai piederošu ēku Liepājas ielā. 1911. gadā pēc remonta ēkā atgriezās meiteņu skola. 1920. —1930. gadā namā atradās Kuldīgas II pamatskola. Arī padomju laikā namā bijušas mācību iestādes. 20.gs. 70. gadu sākumā ēkā atradās pamatskola. Savukārt 90. gados — Kuldīgas 78. arodvidusskolas klases un kopmītnes. Toreiz māja bija gandrīz vai avārijas stāvoklī ar sausajām tualetēm. Līdz 1999. gadam trīs gadus ēka bija neapdzīvota, izņemot trīs dzīvokļus trešajā stāvā. Jau tā nolaistās telpas bija kļuvušas vēl nožēlojamākas. No 1999. gada novembra līdz 2000. gada janvārim ēkā notika triecienremonts. Tagad centrā nodarbības notiek no astoņiem rītā līdz deviņiem desmitiem vakarā. Rītos te divās telpās pulcējas pirmsskolas vecuma bērni uz obligātajām mācībām, kas sagatavo skolai. Pārējās telpas tiek izīrētas dažādiem kursiem un semināriem. Centrs piedāvā 21 pulciņu. Teātra studijai nodarbības ir arī svētdienās, kad uz centru iet studējošie jaunieši. Bieži notiek Kuldīgas novada Pieaugušo izglītības centra nodarbības.[15] Kopš 1999. gada centru vada tā direktore Ruta Orlova.

Baznīcas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuldīgas baptistu dievnams

Kuldīgā ir vairāku kristiešu konfesiju dievnami, vecākais no kuriem ir 1252. gadā celtā Katrīnas baznīca:

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliotēka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuldīgas bibliotēka (bijusī sinagoga)

Kuldīgā bibliotēka darbojas jau kopš 20. gadsimta sākuma. Sākotnējā tās atrašanās vieta bija Baznīcas ielā 1, kur šodien atrodas Kuldīgas pilsētas dome. 1934. gadā Kuldīgas pilsētas bibliotēku pārvietoja uz Liepājas ielu 35. 1940. gadā Kuldīgas pilsētas bibliotēku pārdēvēja par Kuldīgas apriņķa masu bibliotēku un to pārvietoja uz citām telpām Baznīcas ielā 3/5. 1945. gadā to pārcēla uz kultūras nama telpām Raiņa ielā 23. Tur bibliotēka atradās līdz 1964. gadam. Tālāk bibliotēku pārvietoja atkal uz Baznīcas ielu 2/4. No 1978. gada Kuldīgas bibliotēka darbojās Baznīcas ielā 1. 1992.gadā šajā namā tika iekārtota Kuldīgas pilsētas dome, bet pilsētas bibliotēku pārcēla uz telpām Vakara ielā 6,[17] kur līdz tam atradās bērnudārzs "Sprīdītis".

Kopš 2011. gada 16. novembra Kuldīgas Galvenā bibliotēka atrodas 1905. gada ielā 6 (rekonstruētajā bijušās Sinagogas ēkā).

Muzejs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuldīgas Novada muzejs 2006

Kopš 1935.gada Kuldīgā darbojas muzejs. 1940. gadā Kuldīgas Novada muzejs tika iekārtots tajās telpās, kurās tas atrodas šodien — Pils ielā 5, Kuldīgā. Pirmais muzeja eksponāts bija 1851. gadā gleznotā Frīdriha Špēra glezna „Skats uz Rumbu“. Muzejā glabājas vairāk nekā 85 000 eksponātu. Rakstisko materiālu krājumā ir dokumenti jau no 17. gs. Fotoattēlu un fotonegatīvu arhīvs sniedz bagātīgu ieskatu Kuldīgas novada dzīvē no 19.gs. beigām līdz mūsu dienām. Kuldīgas muzejā ir viena no plašākajām vārpstiņu kolekcijām Latvijā. Apkopoti materiāli par novada kultūras darbinieku dzīvi un darbu. Kuldīgas Novada muzejam ir filiāle "Kāršu istaba", kas ir vienīgais tāda veida muzejs Baltijas valstīs. Tajā var apskatīt 172 kāršu kavas no 32 valstīm, uzzināt kāršu vēsturi un tikties ar to kolekcionāru Jāni Mētru. [18]
Muzeja ēkā 20.gs. sākumā tika atvesta no Liepājas, kur to 19.gs. beigās projektējis Liepājas pilsētas arhitekts Pauls Makss Berči. Kaut gan tiešu pierādījumu trūkst, joprojām dzīva ir leģenda par to, ka ēka ir bijusi Krievijas paviljons izstādē Parīzē 1900. gadā.

Kinoteātris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 2003. gadam Kuldīgā darbojās kinoteātris "Kurzeme". 1958. gadā kinoteātri izveidoja Kuldīgas Lielās sinagogas telpās. Sinagoga celta 1875. gadā cara Aleksandra II valdīšanas laikā.[19] Šobrīd sinagogas ēku komplekss pieder Kuldīgas pilsētas pašvaldībai. 2008. gada 20. oktobrī Kuldīgas pilsētas Dome nolēma izsludināta būvniecības ieceres publisko apspriešanu — sinagogas ēku kompleksa pārbūve par Kuldīgas galveno bibliotēku.

Kinofilmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuldīga jau kļuvusi pazīstama Latvijā kā filmēšanas paradīze. Pavisam šeit uzņemtas 29 kinofilmas.
2009. gada 18. un 19.aprīlī Kuldīgā viesojas Lietuvas kinostudija, lai filmētu slavenā Lietuvas alus zīmola Švyturis reklāmu. Filmēšanas grupa izmanto senatnīgo Liepājas ieliņu posmā starp Baznīcas un Raiņa ielu pie vecā krodziņa "Stenders".[20]
Kuldīga un tās vecpilsēta ir bijusi pievilcīga vieta vairāku vietējo un ārzemju kinofilmu uzņemšanai. Viena no pēdējām tādām kinofilmām bija Lietuvas un Vācijas kopražojuma filma "Tilts" (vācu val. – Die Brücke), ko uzņēma 2007. gada vasarā un rudenī. Režisors ir Volfgangs Pancers, filmas direktors – Tomass Makars. Filmas sižets risinās 1945. gadā, pašās Otrā Pasaules kara beigās, kad kādai Vācijas mazpilsētai tuvojas amerikāņu karaspēks. Vairs nav neviena pieauguša vīrieša, kurš varētu aizstāvēt pilsētu, tāpēc tiek iesaukti skolēni — sešpadsmitgadīgi puikas, kuriem uzdots aizstāvēt mazpilsētas tiltu. Viņi to cenšas darīt varonīgi, bet viens pēc otra iet bojā. Pēc divām dienām pienāk Vācijas kapitulācijas diena. Jauniešu nāve bijusi bezjēdzīga un veltīga. Galveno lomu tēlotāji ir jauni vācu aktieri.[7]
Filmas "Tilts" direktors Tomass Makars skaidro, kāpēc tieši Kuldīga izvēlēta šīs filmas uzņemšanai. Kuldīga esot ļoti kinematogrāfiska pilsēta. Šīs pilsētas lielākā priekšrocība ir tā, ka tā kara laikā nav sagrauta, tajā ir saglabājušās senās ēkas, kas nav remontētas un restaurētas. Ja būtu Kuldīgas vecpilsētas nami būtu atjaunoti mūsdienīgā veidolā, filmai tie nederētu. Turklāt Kuldīga ir ļoti līdzīga Vidusvācijas mazpilsētām.[1]
Šīs filmas uzņemšanā tika iesaistīti ap 120 kuldīdznieku. Filmas "Tilts" uzņemšana prasīja papildināt Kuldīgas vecpilsētu ar butaforijām, ielaist vecpilsētā kara laika tehniku, uzstādīt armijas teltis un radīt kopējo vidi atbilstošu Otrā Pasaules kara laikam. Tas kopumā radīja milzīgu kuldīdznieku un Kuldīgas viesu interesi par filmas uzņemšanu.

2003. gadā Kuldīgā tika uzņemta filma "Ūdensbumba resnajam runcim". Tās režisors – Varis Brasla.

2000. gadā Kuldīgā tika uzņemta filma "Neuzvaramais". Tās režisors – Verners Hercogs.

1985. gadā Kuldīgā tika uzņemta filma "Emīla nedarbi". Tās režisors – Varis Brasla.

Estrādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuldīgā pašlaik ir vismaz trīs estrādes — Pilsētas estrāde pilsētas estrādes parkā, Pārventas estrāde Pārventā un ilgu laiku pavisam neliela estrāde atradās uz Mārtiņsalas. Senāk pēc 2. pasaules kara galvenie kultūras notikumi vasarās, līdz 70 gadu sākumam, risinājās pils parka estrādē, kura atradās aiz Muzeja teritorijas žoga. Tur bija nojume ar skatuvi, tualetēm un deju grīdu, kur pēc estrādes koncertiem rīkoja dejas. Kuldīgas pilsētas svētku laikā lielākas un mazākas estrādes tiek celtas visā pilsētā.

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sporta tradīcijas Kuldīgā un Kuldīgas novadā ir volejbolam, riteņbraukšanai, vieglatlētikai un futbolam, orientēšanās sportam, kā arī galda spēlēm – šaham, dambretei.

Pēdējā laikā Kuldīgā strauji attīstās tādi sporta veidi kā MMA, Kikbokss, Svarcelšana.

Kuldīgā kopš 2006. gada notiek Kuldīgas pusmaratons, kura aizsācējs ir kuldīdznieks Ivars Eglītis. Tajā vairākkārt startējusi arī Jeļena Prokopčuka.

Kuldīgā ir savs futbola klubs FK Kuldīga, kurš startē 2. līgā.

Divdesmita gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Kuldīgas "Vulkāns" bija viens no vadošajiem klubiem Latvijas futbolā. Tas izveidojās 1930-to gadu sākumā kā Vulkāna rūpnīcas komanda. Pēc dažiem gadiem tas tika likvidēts, bet 1947. gadā komanda tika atjaunota un 1949. gada iekļuva augstākajā līgā. 1964. gadā klubs ieguva Latvijas kausu. Tomēr pēc tam panākumi izpalika un 1968. gada klubs izkrita no augstakās līgas, lai atgrieztos tikai 1981. gada sezonā, pēc kuras tas vēlreiz izkrita uz zemāku līgu.

2005. gada Virslīgas sezonā Kuldīgu pārstāvēja skandalozais klubs FK Venta. Pirms sezonas tas spēja piesaistīt bijušo Londonas "Arsenal" spēlētāju Oļegu Lužniju, kā arī viarakus Baltkrievijas, Polijas un Latvijas futbola izlases spēlētajus. Klubs bankrotēja jau sezonas gaitā un sezonu pabeidza ar jauniešu sastāvu.

Latvijas volejbola čempionātā vairākas sezona spēlēja klubs SK Elvi/Kuldīga, taču 2009. gadā tas bankrotēja.

Liepājas iela[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas iela 2007

Liepājas iela ir Kuldīgas centrālā iela, kas ir organizēta kā gājēju iela. Tās malās atrodas dažādi tirdzniecības uzņēmumi, bankas, institūcijas un izklaides vietas. Ik gadu gan Kuldīgas pilsētas svētku laikā, gan valsts gadadienas laikā, gan Ziemas saulgriežos, gan Vasaras saulgriežos un citās svinamās dienās Liepājas iela tiek tematiski izdekorēta, radot pilsētniekiem un pilsētas viesiem svētku noskaņu.
Līdz 1941. gadam Liepājas iela bijusi braucama, bet pa to dienā izbraukuši labi ja pāris pajūgi. 1948. gadā Liepājas ielu paredzēja pārveidot par galveno pilsētas transporta maģistrāli. Lai to paplašinātu, bija iecerēts nojaukt vairākas ēkas, jo tās nolietojušās un traucē pilsētas attīstību. Izdevās nojaukt tikai trīs vēsturiskas celtnes. Pārējā plāna īstenošanai pietrūcis naudas. Līdz 1991. gadam Liepājas iela transportam izmantota tikpat intensīvi, cik paralēli esošā Mucenieku iela.[7] Pēc tam daļu ielas atvēra tikai gājējiem un riteņbraucējiem.

Izklaide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 2008. gada gandrīz visu gadu uzņēmums "Zvaigžņu rati" piedāvā izbraucienus ratos vai karietē ar zirgiem cauri Kuldīgas vecpilsētai.

No 2000. līdz 2005. gadam ik vasaru Veckuldīgas pilskalnā (Kuldīgas nomalē) tika rīkots nekomerciāls brīvdabas kultūras vairāku dienu pasākums "Tabūns". To īstenoja nevalstiskā organizācija Nekomerciālās Kultūras Attīstības Centrs (NEKAC). Pasākumā apvienoja gan izklaidējošas, gan informatīvas un izglītojošas norises — mūziķu uzstāšanos, video un foto mākslinieku priekšnesumus, konferenci un diskusijas, izstādes, kā arī sporta un vizuālās mākslas akcijas. Pasākuma forma — dzīvošana telšu pilsētiņā Veckuldīgas pilskalnā, kur māksliniekiem ir tieša saikne ar savu auditoriju — īstenoja projekta būtību — brīvā gaisotnē, dialogā parādīt savas idejas un talantus.[21]

Kopš 1992. gada Kuldīgā ik vasaru tiek svinēti Kuldīgas pilsētas svētki. Katru gadu šie svētki kļūst arvien krāšņāki, arvien populārāki un arvien skaistāki. Ik gadu mainās svētku nosaukums un moto. Par tradīciju šajos svētkos ir kļuvis svētku gājiens cauri pilsētai. Gājienā piedalās uzņēmumu un iestāžu pārstāvji no Kuldīgas pilsētas, Kuldīgas rajona un citām vietām. Vēl viena tradīcija Kuldīgas pilsētas svētkos ir "Alekšupītes skrējiens".

Uzņēmējdarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1992. gada Kuldīgā darbojas Zviedrijas – Latvijas kopuzņēmums SIA "Kuldīgas tekstils". 1992. gada februārī Zviedrijas uzņēmums Jersey Vavnader AB Latvijā izveidoja meitas uzņēmumu Top—print. Pirms dažiem gadiem Top—print nosaukumu vadība Zviedrijā ieteica nomainīt pret latvisko Kuldīgas tekstilu. Sākumā uzņēmums nodarbināja 25 strādnieces, bet šobrīd jau ap 200, lielākoties sievietes. Uzņēmums nodarbojas ar apģērbu ražošanu, diendienā šujot kreklus, bikses, veļu, cepures, bērnu apģērbu u.c. tekstilizstrādājumus. Lielākā produkcijas daļa tiek nosūtīta mātes uzņēmumam Zviedrijā, kurš tālāk to izplata Dānijā, Norvēģijā un citās valstīs. SIA "Kuldīgas tekstila" produkcija Kuldīgā nelielā klāstā pieejama tikai veikalā Malvīne. No 25 sievietēm, kas sāka strādāt, kad izveidoja uzņēmumu, šodien darbu turpina vien 17.[7]

1878. gadā Kuldīgā tika dibināta sērkociņu fabrika "Vulkāns". Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā A/s "Vulkāns" reģistrēta 1994.gada 4.maijā, un šīs sabiedrības galvenais nodarbošanās veids bija kokapstrāde.[22] A/S "Vulkāns" bankrotēja 2002.gadā.

Plašsaziņas līdzekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikraksts "Kurzemnieks" ir vienīgais laikraksts (avīze), kas tiek izdots Kuldīgas un Kuldīgas rajona iedzīvotājiem. Tajā tiek publicēta visa aktuālā informācija par notiekošo Kuldīgā un Kuldīgas rajonā. Šis laikraksts pirmo reizi tika iespiests 1910. gadā. No tā laika ir izdoti arī citi laikraksti. Mūsdienu laikraksts "Kurzemnieks" bez pārtraukuma iznāk kopš 1989. gada. [23]

Līdz 2005. gadam Kuldīgā un tās rajonā tika raidīta vietējā Kuldīgas TV, ko vadīja SIA "Kuldīgas televīzijas sabiedrība". 2005. gadā finanšu trūkuma dēļ pārtrauca raidīt Kuldīgas TV.[24] Uzņēmums mainīja statusu uz BO "Kuldīgas televīzijas sabiedrība".

Ugunsgrēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuldīga ir slavena ne tikai ar savu seno ķieģeļu tiltu pār Ventu un Ventas rumbu, bet arī ar ugunsgrēkiem. Metropole vien ir degusi trīs reizes. Pēdējā reize bija 1997. gadā. Vispostošākie un bīstamākie ugunsgrēki ir Kuldīgas vecpilsētā, kur dzīvojamās ēkas tiek apkurinātas ar centrālo malkas apkuri un katrai mājai tuvumā ir malkas šķūnīši. 2007. un 2008. gadā degušas ēkas L.Paegles ielā (atsevišķi gadījumi). 2007. gadā deg šķūnītis Rumbas ielā, saimniecības ēka Liepājs ielā netālu no tirgus, 15 dzīvokļu māja Annas ielā, Kuldīgas 78. arodvidusskolas galdniecība Liepājas ielā, malkas šķūnis 1905.gada ielā, malkas šķūnis Smilšu ielā, tirgus paviljons Aizputes ielā, vismaz 2 malkas šķūņi Liepājas ielā, malkas šķūnis Kaļķu ielā, malkas šķūnis Piltenes ielā un malkas šķūnis Ventspils ielā.

Ievērojami cilvēki, kas dzimuši Kuldīgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]