Uguns

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Uguns liesmas

Uguns ir degšanas process, kura rezultātā izdalās daudz siltuma, veidojot atklātu liesmu. Uguns uzturēšanai ir vajadzīgas trīs lietas — skābeklis vai cits oksidētājs, augsta temperatūra un degtspējīgas vielas, kas parasti ir organiskas vai citas ķīmiskas vielas, kas spēj viegli oksidēties, tas ir, reducētāji. Ja šīs vielas ir vienkopus lielā daudzumā, tad var rasties nekontrolējama uguns izplatīšanās jeb ugunsgrēks. Cilvēks, iemācoties kontrolēt uguns izplatīšanos un uzturēt degšanas procesu, ieguva pārākumu pār bīstamiem dzīvniekiem un dabas procesiem. Uguns cilvēkiem dod gaismu, siltumu un drošību.[1] Jau paleolītā cilvēki iemācījās iegūt uguni, kas uguns apdzišanas gadījumā ļāva tiem atkal tikt pie uguns.

Uguns iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: uguns iegūšana
Uguns iegūšana berzējot divus kokus vienu pret otru

Sākotnēji cilvēki uguni ieguva mežu ugunsgrēkos un citos dabas izraisītos aizdegšanās gadījumos. Uguns deva siltumu, gaismu un pat drošību no citiem dzīvniekiem. Tas padarīja cilvēkus atkarīgus no uguns, un lika tiem uzturēt uguni arī tad, kad tas nebija nepieciešams. Taču ar laiku cilvēki iemācījās paši iegūt uguni. Senākie uguns iegūšanas veidi bija no dzirkstelēm, šķiļot divus krama gabalus uz viegli uzliesmojošas vielas vai arī intensīvi beržot divus koka gabalus vienu pret otru, tādējādi paaugstinot temperatūru līdz aizdegšanās pakāpei. Arheologi atklājuši, ka cilvēki ar kramu prata iegūt uguni vismaz pirms 790 000 gadu.[2] Uzlabotā variantā šie uguns iegūšanas veidi tiek izmantoti arī mūsdienu sabiedrībā. Šķiltavās tiek izmantots "kramiņš" (pirofors cērija sakausējums), kuru šķiļot ar tērauda ritenīti, top aizdedzināts degmaisījums vai gāze. Iegūstot uguni ar sērkociņiem, sērkociņa gals, kas ir pārklāts ar viegli aizdedzināmu vielu, ir strauji jāberž pret zēveli, kurai ir abrazīva virsma. Berzes ceļā izdalītais siltums ir pietiekošs, lai sērkociņa pārklājums aizdegtos.

Uguns izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uguns izmantošana deva dažādas priekšrocības cilvēku sabiedrībā.

Ugunsgrēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: ugunsgrēks
Daudzstāvu mājas ugunsgrēks Kanādā

Nevēlamu un nekontrolējamu uguns izplatīšanos sauc par ugunsgrēku. Ugunsgrēki ir bīstami, jo tajos sadeg ne tikai materiālās vērtības, bet var skart arī dzīvniekus un cilvēkus. Pēc mirušo skaita lielākie ugunsgrēki parasti ir bijuši pilsētās, piemēram, Lielais Romas ugunsgrēks (64. gadā), Lielais Londonas ugunsgrēks (1666. gadā) un Lielais Čikāgas ugunsgrēks (1871. gadā), bet pēc izdegušās platības meža ugunsgrēki ir daudz lielāki.

Ugunsdrošība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par ugunsgrēku novēršanu, to ierobežošanu un cilvēku evakuāciju no apdraudētās vietas rūpējas ugunsdzēsēji.

Attieksme pret uguni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uguns milzīgā nozīme cilvēku dzīvē radīja uguns pielūgšanas kultus un uguns izmantošanu reliģiskos rituālos. Savukārt, bīstamība, darbojoties ar uguni, liek audzināt bērnos uzmanību pret uguni. Lielā mērā tas atklājas arī latviešu tautasdziesmās un folklorā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Uguns (latviski). liis.lv. Atjaunināts: 2012-07-17.
  2. Ilustrētā pasaules vēsture. marts (14). 2009. 10. lpp.