Sadzīves žanrs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Viljams Hogārts ."Vēlēšanu izklaide", (1755), audekls, eļļa, Londona, Džona Soara muzejs.
Žoržs de Latūrs. "Blēdis ar kreiča dūzi ", (1620), audekls, eļļa, 97,8 x 156,2cm, ASV, Kimbela mākslas muzejs.
Žans Batists Grēzs, "Nosodītais dēls", (1778), audekls, eļļa, 130 x 163 cm, Parīze, Luvra.
Jans Vermērs. "Mežģīņu darinātāja", (1670), audekls, eļļa, 24 x 21 cm, Parīze, Luvra.

Sadzīves žanrs ir tēlotājas mākslas žanrs, kas attēlo cilvēkus un stāsta viņu stāstos to sadzīvē. Žanra nosaukums radies 18. gadsimtā, sākotnēji žanra mērķis bija pilsoņu izklaidēšana, darbos nav tikuši attēloti vēsturiskie notikumi, ainavas, alegorijas, klusā daba.[1]

Sadzīves žanra paveids ir pastorāle.

Pirmsākumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie tēlojumi ar sadzīves ainām parādījās Eiropas ziemeļu zemēs, atspoguļojot vairāk realitāti nekā idealizāciju. 15. gadsimta darbos redzami nodokļu iekasētāji un naudas mijēji, nākamajā gadsimtā — bordeļu, krogu (Jans van Hemesens), tirgus un ēdiena gatavošanas ainas (Joahims Bekelārs, Pīters Ārtsens), kā arī nabadzīgu cilvēku un zemnieku sadzīve (Pīters Brēgels Vecākais), kuros parādās arī etnogrāfisks un alegorisks raksturs.[1]

Raksturīgais darbos[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sadzīves žanram, kurš kalpo izklaidei un pamācībām, saglabājas radniecība ar vēsturisko žanru, jo abos žanros darbos attēlotajiem personāžiem tiek izmantota mīmikas un žestu valoda, redzami kostīmi un dekorācijas. Sadzīves žanra mākslas darbos attēlotās personas parasti ir redzamas līdz viduklim vai pilnā augumā, laikmetīgos tērpos. Krāsu gammā pamatā tiek saglabāta raksturīgā krāsu palete, krāszieda tonalitāte visai tumša. Darbos ar nozīmīgu vidi vai attēlotām daudzām personām tiek izmantoti lieli formāti.[1]

Vēlme pamācīt[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bez laika kavēkļa lomas sadzīves žanram piemīt arī morālo un sadzīvisko vērtību vērtētāja loma, kas īpaši aktualizējas 18. gadsimtā, kad žanrs tiek tuvināts tajā laikā populārajai literārajai modei, tas ir, drāmai un pilsoniskajai komēdijai (Viljams Hogārts un Žans Batists Grēzs). Viljams Hogārts savos darbos ironiski uzlūko aristokrātus un politiķus, lai nosodītu viņu netikumus. Darbu kompozīcijas līdzinās teātra ainām, kas stāsta par varoņu dzīvi no priecīgām jaunības dienām līdz vēlākajam pagrimumam. Savukārt, Žana Batista Grēza darbiem piemīt satīrisks tonis ar noslieci uz moralizēšanu — darbos parādās pilsētieku vai zemnieku sabiedrības ainas, kurās vienmēr uzvar labais, bet ļaunums un paviršība tiek sodīta.[2]

Uzdzīves un intimitātes slavinājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

17. gadsimta pirmajā pusē parādās darbi ar uzdzīves ainām — tās bija tavernu ainas, kas stāstīja par naivu un jaunu cilvēku izputināšanu (Žoržs de Latūrs). Cits sižets parādās Luija, Antuāna un Matjē Lenēna darbos — zemnieku sadzīves ainas, kurās redzami cienīgi, atturīgās pozās sastinguši sēdoši vai kājās stāvoši zemnieki piedienīgās un vienkāršās drānās. Holandes sadzīves žanra darbos parādās uzdzīves ainas ar viltus ārstiem, šarlatāniem, ceļojošiem pārdevējiem, izlaidīgām kompānijām, kā arī zemnieku svētki un klases telpas, kurās tiek pērti nepaklausīgi skolnieki (Gabriels Metsi, Jans Stēns, Gerits Dou), kā arī mājas dzīves kluso prieku slavināšanas ainas (Jans Vermērs), kurās ir redzamas interjeros sapņainas jaunas sievietes, veicot ikdienas soli, kas atgādina rituālu.[3]

Izmantotā literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006. ISBN 9984-05-732-1

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006.50.lpp.
  2. Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006.51.lpp.
  3. Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006.52.lpp.