Vēsturiskais žanrs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Žaks Luijs Davids. "Sokrāta nāve", (1787), 130 x 196 cm, audekls, eļļa, Ņujorka, Metropolitēna mākslas muzejs.
Fransisko Goija. "Nemiernieku nošaušana naktī uz 1808. gada 3. maiju", (1814), 266 x 345cm, audekls, eļļa, Madride, Prado muzejs.
Djego Velaskess, "Jaunavas kronēšana", (1645), 178,5 x 134,5 cm, audekls, eļļa, Madride, Prado muzejs.
Kārlis Hūns. "Duelists", (1869), 36,9 x 20,4 cm, koks, eļļa, Maskava, Tretjakova galerija.

Vēsturiskais žanrs ir tēlotājas mākslas žanrs, kas pievērsies sociāli un politiski nozīmīgu pagātnes parādību, notikumu, personību attēlošanai.[1] Mūsdienu izpratnē vēsturiskais žanrs izveidojās 18. — 19. gadsimtā.

Vēsturiskā žanra paveids ir alegorija.

Pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji reālo vēsturisko notikumu atainojums savijās ar reliģiozi mitoloģisku sižetu risinājumu. No 17. gadsimta par vēsturisko žanru sauc mitoloģisku, reliģisku, vēstures notikumu kā arī alegoriju atainošanu.[2] Žanru hierarhijā tad vēsturiskais žanrs tika uzskatīts par vērtīgāko un visnozīmīgāko. Bez karaļu un kara vēstures jeb vēstures sižeta, šajā žanrā iekļaujas arī ainas no Kristus dzīves, Vecās Derības un svēto dzīves jeb reliģiski sižeti, kā arī ainas no antīko autoru darbiem jeb mitoloģiskie sižeti un daži tā laika laikmetīgi sižeti, kuru vidū ir minami Torkvato Taso "Atbrīvotā Jeruzaleme" un Dantes "Dievišķā komēdija". Vēsturiskais žanrs tika uzskatīts: par visdižciltīgāko no morāles viedokļa, jo videi bija jāatbilst laikmetam un attēlotajām figūrām vajadzēja līdzināties prototipiem, ja tādi bija un vissarežģītāko no intelektuālā un tehniskā viedokļa, jo māksliniekam bija jāorientējas vēsturē un kultūrā, kā arī bija jābūt portretistam un ainavistam.

Uzplaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiskā žanra dominante glezniecībā un žanru hierarhijas doktrīna nostiprinājās Luija XIV valdīšanas laikā Francijā, kas bija saistīta ar mākslinieciskās daiļrades nonākšanu franču absolūtās monarhijas rokās. Tāpēc visu mākslinieku mērķis līdz pat 19. gadsimta beigām bija gūt atzinību vēsturiskajā žanrā kā "augstajā žanrā", kas deva iespēju pretendēt uz Romas godalgu, ko piešķīra Karaliskā Mākslas akadēmija, līdz ar to doties komandējumā uz Romu, saņemt nozīmīgus pasūtījumus un laureāta darbu eksponēšanu Salonā. Šī laika ievērojamāko mākslinieku vidū minami Šarls Lebrēns un Žaks Luijs Davids, kuru mākslas darbiem ir raksturīgi: attēlotās darbojošās personu skaits bija mazs, jo "augstais žanrs nevarēja būt pļāpīgs, kompozīcija — ģeometriska un vienkārša, krāsas — atturīgas, fonā — antīkai arhitektūrai raksturīgi elementi, formāts — iespaidīgs, darba pirmais plāns — atbrīvots, neņemot vērā patieso izvietojumu, radot iespaidu, ka skatītājs ir viens no klātesošajiem[3].

Izplatība un attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bez Francijas žanrs uzplauka arī citās valstīs, galvenokārt tajās, kurās spēcīga monarhija veicināja karaļa varu slavinošu mākslas darbu radīšanu kā, piemēram, Spānijā[4]. Mākslas darbiem raksturīgās iezīmes bija līdzīgas Francijā radītām gleznām, kuru autoru vidū minami Djego Velaskess, Fransisko Goija. Vēsturiskā glezniecība ir saistīta ar atturīgo un majestātisko līdz ar stilu nomaiņu nemirstošo klasicisma cildenumu. Aktualizējas kara sižeti. 19. gadsimta darbos bieži pazūd dekoratīvie elementi, ka arī pompozums un atturība, tā vietā darbu spēcīgu dara kādas raksturīgas nianses kā, piemēram, pirmsnāves sauciens Fransisko Goijas darbā "Nemiernieku nošaušana naktī uz 1808. gada 3. maiju". Šī tendence vēlākos gados attīstās Gistava Kurbē darbā "Bēres Ornānā", kura kompozīcijas tēma ir nāve. Ar šo mākslinieka darbu vēsturiskajā žanrā ienāk ikdienas trivialitāte[5]. Vēsturiskais žanrs savu vietu atrod arī 20. gadsimta mākslā, tā panākumus veicināja vēsturiskās traģēdijas.[5]

Nozīmīgākie vēsturiskā žanra gleznotāji latviešu mākslā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gleznotāju vidū minami Jānis Tilbergs, Voldemārs Timba, Kārlis Hūns, Augusts Annuss, emigrācijā Reinis Zusters un citi.

Izmantotā literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006. ISBN 9984-05-732-1

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=v%C4%93sturiskais %C5%BEanrs&id=963477&g=1
  2. Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006.24.lpp.
  3. Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006.25.lpp.
  4. Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006.28.lpp.
  5. 5,0 5,1 Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006.29.lpp.