Klusā daba

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Klusā daba, Cristoforo Munari (1667 – 1720)
Francisko de Surbarans , "Agnus Dei" (1638), klusā daba — bodegons, eļļa, audekls.
Jans Brēgels (jaunākais), "Svētā ģimene ar Sv.Jāni" (1630), klusās dabas un ainavas apvienojums, eļļa, audekls.
Pīters Klāss, " Galds ar omāru, sudraba krūzi, lielu Berkemeijeras glāzi, augļu bļodu, vijoli un grāmatām" (1641), klusā daba, eļļa, audekls.
Vinsents van Gogs. "Kurpes" (1887), klusā daba, eļļa, audekls.
Leo Svemps , "Klusā daba ar zilo šķīvi" (1943), 95 X 78 cm , klusā daba, eļļa, audekls.

Klusā daba ir tēlotājas mākslas žanrs vai atsevišķs mākslas darbs, kas atveido kompozīcijā sakārtotus dzīvās dabas (augļi, dārzeņi, ziedi, medījums, zivis) vai nedzīvās dabas (sadzīves priekšmeti, trauki un tamlīdzīgi) objektus.[1] Klusā daba ir kļuvusi par žanru, kas atklāj metafizisko būtību.[2]

Žanra pirmsākumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klusās dabas motīvi bijuši satopami jau Seno Austrumu mākslā. Rietumeiropas mākslā klusā daba sākotnēji parādījās kā motīvs cita žanra darbos (vēsturiskā, reliģiskā, sadzīves, mitoloģiskā sižeta darbos, portretu fonā). Par klusās dabas kā žanra aizācējiem ir uzskatāmi holandieši, kur šis žanrs attīstījās, tāpat kā arī Flandrijā un Itālijā 16. gadsimta beigās — 17. gadsimta sākumā, kad klusā daba kā žanrs ieguva neatkarību. Sākotnēji nevarēja izšķirties — klusajai dabai kļūt par vienkāršu stila vingrinājumu vai caur to sniegt filozofiskas pamācības. Katoliskajās zemēs klusajai dabai sākotnēji vienmēr ir bijis kāds morāls vai reliģisks skaidrojums. Piemērs tam ir gleznotāja Francisko de Surbarana 1638. gadā gleznotais mirušais jērs (glezna "Agnus Dei"), kas netiek aplūkots kā trofeja vai mīļotā mājdzīvnieka apraudāšana, bet gan sakrāls simbolsDieva jērs, uz ko norāda zeltainai nimbs virs jēra galvas. Līdzīgi Huanu Sančesu Kotanu klusās dabas glezniecībā nodarbināja lietu metafiziskā nozīme.[3] Karavadžo bijis pirmais gleznotājs, kurš klusās dabas kompozīcijas sastāvdaļas ir uzskatījis par vienu veselu, priekšmetus pat monumentalizējot.[4] 17. gadsimtā Francijā kluso dabu jeb kā to tur tolaik sauca par "mierīgo dzīvi" uzskatīja par zemāko no žanriem, jo tas neattēlojis cilvēku un gandrīz nekad dzīvas būtnes.[2]

Žanra uzplaukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzplaukums klusajai dabai kā žanram bija vērojams holandiešu un flāmu mākslā, kur interešu loka vidū bija ne tikai gleznoto lietu efemērā puse, bet viņu uzskatos daudz svarīgākais jutekliskais baudījums — holandiešu tradicionālās klusās dabas atklāja jaunā buržuā, vidēji situētā pilsētnieka tieksmi demonstrēt savas dzīves turību un sakārtotību, savukārt flāmu glezniecībā pastāvēja arī neatkārtojamais klusās dabas un ainavas apvienojums - dabasskats ziedu vītnes ietvarā.[4] Jana Brēgela, Žaka Samuela Berbāra, Villema Klāsa, Pītera Klāsa, Villema Kalfa, Sebastiāna Štoskopfera 17. gadsimta darbos atrodami klāti galdi vai maltīšu pārpalikumi, puķu pušķi, eksotiski gliemežvāki, lieliskas rotas, zelta un sudraba priekšmeti, kas visi ir izvēlēti, lai skatītājs iztēlotos jutekliskās baudas. Trauslie materiāli, vīst sākušās puķes, pārgatavojušies augļi ir kā atgādinajums par pasaulīgo prieku pārejošo dabu. Kā gaistošās eksistences simboli darbos tiek izmatoti smilšu pulkstenis, ziepju burbuļi, galvaskauss un anatomikuma galds. Darbos redzami arī no ikdienas dzīves nākušu parādību motīvi, tādi kā daļēji nomizots citrons vai traips, ko atstājis nazis vai dakšiņa. Darbiem ir jūtama ziemeļu ietekme, krāsu gammai mainoties no brūnganajiem līdz pelēcīgajiem toņiem.

Mūsdienas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 19. gadsimta turpina gleznot klusās dabas, taču no šī laika klusā daba, tāpat kā citi žanri tiek lietoti tikai vēsturiskā kontekstā, runājot par laika periodu, bet pats termins "žanrs" liecina par nepārprotamu sižeta dominanti.[5] Mūsdienās kā viena no glezniecības studiju pamatmetodēm tiek izmantota dažādu formu un faktūru apvienojumu gleznošana klusās dabas uzstādījumā — biezāks un plānāks audums, stikls, metāls, dažādi ēdieni, aksesuāri un citi priekšmeti.[4]

Kluso dabu gleznotāji Rietumeiropas mākslā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Minami Holandiešu gleznotāji Pīters Klāss un Villems Klāss Heda, kluso dabu žanrs cieši saistīts arī ar flāma Fransu Sneidersa vārdu, kurš gleznojis augļu, dārzeņu un medījumu kompozīcijas. Atkārtots uzplaukums vērojams postimpresionistu Vinsenta van Goga, Pola Sezana darbos. Vēlak, 20. gadsimtā, kluso dabu žanrs aktualizējas modernistiem, kuru vidū minami tādi vārdi kā Pablo Pikaso, Fernārs Ležē, Žoržs Braks.[4]

Klusā daba latviešu mākslā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klusā daba latviešu mākslā kļuva populāra ap Pirmā Pasaules kara laiku. Viens no šī žanra aizsācējiem un attīstītājiem bijis Leo Svemps. Minami arī Romans Suta, Niklāvs Strunke un Ludolfs Liberts, kurus piesaistīja kubisma formu vienkāršojums.[6] 1950. gados klusās dabas gleznojumi apsīka, jo pietrūka vajadzīgā tematiskuma, taču vienlaicīgi šis žanrs līdzās ainavai ir vismazāk pakļāvies ideoloģijas prasībām. 1960. gados klusā daba atraisījās no uzspiestā dogmatisma, iegūstot savdabīgākas izpausmes. Līvija Endzelīna ir devusi izcilu ieguldījumu klusajā dabā, darbos raisījusi savdabīgas noskaņas, izvēloties īpatnējos priekšmetus, kurus apkopojusi oriģinālos uzstādījumos. Ojārs Ābols bija viens no pirmajiem māksliniekiem, kurš izmatoja abstrahēti nosacītas formas, bet Rūdolfs Pinnis, kurš iepriekš bija 10 gadus pavadījis Parīzē, nespēja aizmirst franču kultūras rosinošo garu. Boriss Bērziņš nereti gleznoja klusās dabas ar fragmentiem, kas kādreiz bijuši dzīvi kā blakus dēlīšiem un rīvēm atrodošos cūkas šņukurus, izraisot pārdomas par dzīvības niecību likteņa priekšā un varmācību.[6] 1970. gadi raksturīgi ar krāsas pašvērtības kā glezniecības pamata atgūto dominanti, kurā kolorīta daudzveidība izpaudās kā vitālā emocionalitātē, tā arī tonālās niansēs. 20. gadsimta beigās latviešu glezniecībā klusās dabas novatorisko lomu pārņēma žanru sintēze un abstrakcionisma tendences, taču atsevišķi mākslinieki klusajās dabās joprojām rod oriģinālus risinājumus.[6]

Latviešu mākslā izcili kluso dabu gleznotāji bijuši tādi mākslinieki kā Kārlis Sūniņš, Ansis Artums, Rūdolfs Pērle, nozīmīgu devumu devuši arī Romis Bēms, Valdemārs Tone, Egons Cēsnieks, Oto Skulme, Leo Kokle, Indulis Zariņš un citi mākslinieki. Latviešu grafikā kluso dabu veidošanā minami Oļģerts Ābelīte, Gunārs Krollis, Aleksandrs Junkers un citi grafiķi.[4]

Izmantotā literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Blūma, Daina. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca. Rīga:Zvaigzne ABC. ISBN 9984-36-962-5
  • Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006. ISBN 9984-05-732-1

Ārējās sites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=klus%C4%81 daba&id=945020&&g=1
  2. 2,0 2,1 Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006. 53.lpp.
  3. Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006.55.lpp.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 Blūma, Daina. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca. Rīga:Zvaigzne ABC.84.lpp.
  5. Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006.57.lpp.
  6. 6,0 6,1 6,2 Baltkrievijā atklās izstādi 'Ainava un klusā daba. Latvijas glezniecība 20. gadsimtā' - DELFI