Titāniks

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par kuģi. Par filmu skatīt rakstu Titāniks (filma).
RMS Titanic
RMS Titanic
Vispārīgā informācija
Kuģa tips Olympic klase
Īpašnieks White Star Line
Pieraksta osta Liverpūle, Apvienotā Karaliste
Līnija Sauthemptona - Ņujorka
Ražotājs Harlanda un Volfa kuģu būvētavā
Pirmais brauciens 1912. gada 10. aprīlī
Pēdējais brauciens 1912. gada 10. aprīlī
Statuss nogrimis
Tehniskā informācija
Tips Olympic klase
Tonnāža 46,328
Mezgli 23
Garums 269.1 m
Iegrime 10.5 m
Pasažieri 3547

Titāniks (angļu: RMS Titanic) bija otrais no superlaineru trio, kas tika uzbūvēti, lai dominētu transatlantijas ceļojumu biznesā. Kuģis piederēja White Star Line un tika uzbūvēts Harlanda un Volfa kuģu būvētavā. Izlaišanas laikā Titāniks bija lielākais pasažieru tvaikonis pasaulē. Savā pirmajā braucienā 1912. gada 14. aprīlī, svētdienas vakarā 23:40 (pēc kuģa laika), Titāniks saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un četrdesmit minūtēm pirmdienas rītā 2:20. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tā bija viena no lielākajām miera laika jūras katastrofām un arī pati slavenākā. Titānika uzbūvēšanai tika izmantotas modernākās tā laika tehnoloģijas, un tādēļ tika uzskatīts, ka tas ir nenogremdējams. Kuģa nogrimšana daudzus šokēja, jo, neskatoties uz pieredzējušo apkalpi un moderno aprīkojumu, kuģis nogrima ar lieliem cilvēku zaudējumiem.

Celtniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Titāniks kuģubūvētavā

Titāniks bija White Star Line piederošs okeāna laineris, kuru uzbūvēja Belfāstā, Īrijā, Harlanda un Volfa kuģu būvētavā, lai tas sacenstos ar Cunard Line kuģiem "Luzitānija" un "Mauritānija". Titāniks bija paradzēts kā lielākais un greznākais kuģis, kāds jebkad uzbūvēts. Titānika, kura būvēšanu sponsorēja amerikānis Dž.P. Morgans, būvēšana sākās 1909. gada 31. martā, kuģa korpuss tika pabeigts 1911. gada 31. maijā, pilnībā kuģis tika pabeigts 1912. gada 31. martā. Titāniks bija 269 metrus garš un 28 metrus plats, kuģa tonnāža bija 46 328 tonnas, un augstums no iegrimes līnijas līdz laivu klājam bija 18 metru. Titānikam bija divi četrcilindru tvaika dzinēji un viena zema spiediena Pārsona turbīna, tas darbināja trīs dzenskrūves. Pavisam bija 29 boileri, kurus sildīja 159 ogļu krāsnis, un tas palīdzēja kuģim sasniegt 23 mezglu (43km/h) ātrumu stundā. Tikai trīs no četriem 19 metrus augstajiem skursteņiem darbojās, ceturtais skurstenis kalpoja ventilācijai un tika pievienots tikai, lai kuģis izskatītos iespaidīgāks. Kuģis varēja uzņemt pavisam 3 547 pasažierus un apkalpi.

Tam laikam kuģis bija nepārspēts greznībā. Uz kuģa bija peldbaseins, sporta zāle, turku pirts, bibliotēka un skvoša laukums. Pirmās klases istabas bija dekorētas ar koka paneļiem, dārgām mēbelēm un elegantām dekorācijām. Uz kuģa bija trīs lifti pirmās klases pasažieriem, un kā jauninājums bija arī lifts otrās klases pasažieriem.

Titāniks tika uzskatīts par kuģu arhitektūras un tehnoloģijas sasniegumu virsotni. Žurnāls Ship Builders uzskatīja, ka Titāniks ir „praktiski nenogremdējams". Titāniks bija sadalīts 16 ūdens noturošās starpsienās ar durvīm, kuras aizvērtas turēja magnētiska bulta, kas aizvērtos, ja parautu slēdzi, kas atradās uz komandtiltiņa; starpsienas tomēr nesniedzās līdz augšējam klājam (tās sniedzās tikai līdz E-klājam). Titāniks varētu noturēties uz ūdens pat tad, ja applūstu divi vidējo starpsienu bloki un četri priekšējie starpsienu bloki (ja vairāk, tad kuģis sāktu grimt).

Liktenīgais ceļojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Titāniks dodas savā pirmajā braucienā.

Trešdien, 1912. gada 10. aprīlī kuģis uzsāka savu liktenīgo ceļojumu no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku, kuģa kapteinis bija Edvards Smits. Kad Titāniks pameta savu vietu, propelleru radītā turbulence izraisīja to, ka laineris New York izkustējās no savas pietauvošanās vietas un bīstami tuvu pietuvojās Titānikam, tikai 1 metru un 20 centimetru attālumā no kuģa borta, pirms velkonis paspēja aizvilkt laineri New York atpakaļ. Tādēļ kuģa atiešana aizkavējās par stundu. Šķērsojis Lamanša šaurumu, Titāniks piestāja Francijā, kur tika uzņemti vēl pasažieri, un nākamajā dienā – Kvīnstaunā, Īrijā, pirms sāka ceļu uz Ņujorku ar 2 223 pasažieriem uz klāja.

Titānikam bija trīs klāji, kas sadalīja pasažierus pa klasēm. Trešā klase sastāvēja no sīkām kajītēm pašā zemākajā klājā, tajās mitinājās imigranti, kuri devās uz ASV cerībā sākt labāku dzīvi. Otrās klases kajītes un istabas bija tādas pašas kā pirmās klases kajītes uz citiem kuģiem. Pirmā klase bija kuģa luksusa daļa.

Katastrofa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Avīze ziņo par Titānika nogrimšanu

Svētdienas naktī, 14. aprīlī, temperatūra bija nokritusies tuvu pie nulles, un okeāns bija rāms. Kapteinis Smits, saņēmis brīdinājumu par manītiem aisbergiem tajā rajonā, izmainīja Titānika kursu nedaudz uz dienvidiem. Tajā svētdienā pulkstens 13:45 tika saņemta ziņa no tvaika kuģa America, kurā brīdināja, ka Titānikam priekšā pa kursu ir liels aisbergs, bet ziņojums tā arī nenonāca līdz komandtiltiņam. Vēlāk tajā vakarā tika saņemti citi ziņojumi par aisbergiem, šoreiz no kuģa Mesaba, bet šis ziņojums arī nenokļuva līdz komandtiltiņam. 23:40, braucot uz dienvidiem no Ņūfaundlendas, novērotāji Frediriks Flīts un Redžinalds Lī pamanīja lielu aisbergu tieši priekšā kuģim. Flīts paziņoja trauksmi, pa telefonu piezvanīja tiltiņam un pateica: ”Aisbergs tieši priekšā.” Pirmais virsnieks Mērdoks pavēlēja griezt pa labi, apstādināt dzinēju un braukt atpakaļgaitā. Sadursme bija neizbēgama, un aisbergs aizskāra kuģa labo sānu. Ūdensdrošās durvis tika aizvērtas, tiko ūdens sāka piepildīt pirmos piecus blokus, par vienu vairāk nekā bija vajadzīgs, lai kuģis noturētos peldus. Piecu ūdensdrošo bloku masa pilna ar ūdeni nolieca kuģa priekšgalu uz priekšu, tā ļaujot ūdenim applūdināt citus blokus. Kapteinis Smits, kuru jau bija brīdinājuši par triecienu, ieradās uz komandtiltiņa un pavēlēja pilnībā apstādināt dzinēju. Veicot inspekciju, bija skaidrs, ka kuģis grimst, un neilgi pēc pusnakts tika sagatavotas glābšanas laivas un izsūtīts palīgā sauciens. Kā pirmā glābšanas laiva 00:40 no rīta tika nolaista septītā laiva, un tajā atradās tikai 28 cilvēki. Titānikam bija 20 glābšanas laivas, kurās varēja satilpt 1178 pasažieri. Lai arī nebija pietiekami daudz laivu, lai tajās satilptu visi pasažieri, Titanikam tomēr bija vairāk laivu, nekā bija noteikts Britu Kuģniecības reglamentā. Tajā laikā glābšanas laivu skaits bija atkarīgs no kuģa tonnāžas, nevis no pasažieru skaita. Pirmās un otrās klases pasažieriem bija vienkārša pieeja glābšanas laivām, bet trešās klases pasažieriem tas izrādījās grūtāk. Daudziem bija grūti tikt ārā no apakšējiem klājiem līdz glābšanas laivām. Nepalīdzot trešās klases pasažieriem, komandas locekļi aizslēdza vārtus un gaidīja pavēli, lai varētu palaist pasažierus uz augšējiem klājiem.

Operatori Džeks Filips un Harolds Braids bija aizņemti ar SOS signāla sūtīšanu. Daži kuģi atbildēja, ieskaitot Mount Temple, Frankfurt un Titānika māsas kuģi Olympic, bet neviens no tiem nebija pietiekami tuvu, lai paspētu laicīgi. Tuvākais kuģis bija Cunard Line kuģis Carpathia, kas atradās 93 km attālumā un varēja ierasties pēc četrām stundām — par vēlu, lai nonaktu līdz Titānikam laicīgi. Vienīgā zemes bāze, kura saņema signālu no Titānika, bija Raisa raga stacija Ņūfaundlendā.

Aisbergs netālu no Ņūfaundlendas

No tiltiņa bija redzams kuģis. Kuģis neatbildēja, ceturtais virsnieks Bokshols mēģināja signalizēt kuģim ar Morzes lampu un pēc tam signalizēja ar raķetēm, bet kuģis tā arī neatbildēja. Kuģis Californian, kurš bija apstājies netālu uz nakti ledus dēļ, redzēja tālumā gaismas. Kuģa Californian operators bija aizgājis gulēt. Pirms aiziešanas gulēt operators mēģināja brīdināt Titāniku par tuvumā esošajiem aisbergiem, bet pārgurušais Titānika operators Džeks Filipsviņam atbildēja: "Shut up, shut up, I am busy". Kad kuģa Californian virsnieki pirmo reizi ieraudzīja kuģi, tie mēģināja signalēt kuģim ar savu Morzes lampu, bet tā arī nesaņēma atbildi.

Sākumā pasažieri nemaz nesteidzās pamest šķietami drošo kuģi, nekā neizrādīja izpratni par briesmām un negribīgi sēdās glābšanas laivās. Rezultātā lielakā daļa laivu tika nolaistas ūdenī pustukšas; viena laiva, kura bija paradzēta 40 cilvēkiem, tika nolaista ūdenī tikai ar 12 cilvēkiem uz klāja. Ar pavēli glābšanas laivās vispirms uzņemt sievietes un bērnus otrais virsnieks Laigtolers, kurš piepildīja laivas labajā borta pusē, atļāva vīriem kāpt laivās tikai kā airētājiem un nekādu citu iemeslu dēļ nelaida laivās. Pirmais virsnieks Mērdoks, kurš pielādēja laivas kreisaja pusē, laida vīriešus laivās tikai tad, ja sievietes kļuva histēriskas. Jo vairāk sāka parādīties kuģa stūre, jo cilvēki sāka kļūt nervozāki, un daļa laivu tika nolaistas pilnīgi piepildītas. Ap 2:05 visa priekšējā daļa bija jau zem ūdens un visas glābšanas laivas bija nolaistas. Ap 2:10 no rīta aizmugurēja daļa pacēlās uz augšu, un varēja saskatīt visas trīs dzenskrūves. Ap 2:17 ūdens bija jau sasniedzis laivu klāju. Notikumi sāka risināties lielā ātrumā, kad divas pēdējās glābšanas laivas noslīdēja no klāja — viena apgāzusies, otra līdz pusei piepildīta ar ūdeni. Neilgi pēc tam priekšējais skurstenis sagāzās, sadragājot daļu no komandtiltiņa un saspiežot cilvēkus, kuri atradās ūdenī. Uz klāja cilvēki skrēja uz aizmuguri un lēca pāri bortam cerībā sasniegt glābšanas laivas. Kuģa pakaļgals lēni pacēlās uz augšu, un viss, kas nebija pieskrūvēts pie klāja, iegāzās ūdenī. Kamēr pakaļgals lēnām pacēlās, elektriskajā sistēmā beigu beigās notika īssavienojums, un visas gaismas izslēdzās. Neilgi pēc tam korpuss neizturēja spiedienu, un Titāniks pārlūza uz pusēm pie diviem pēdējiem skursteņiem, un priekšgals pilnībā nogrima. Pakaļgals iztaisnojās un pēc tam pacēlās vertikāli. Pēc dažiem mirkļiem, ap 2:20, tas arī nogrima.

No visiem 2223 cilvēkiem izdzīvoja tikai 706 cilvēki, 1517 cilvēku gāja bojā. Lielais bojā gājušo skaits bija tādēļ, ka upuri cieta no hipotermijas, jo ūdens temperatūra bija tikai −2 °C (28 °F). Tikai divas no 18 glābšanas laivām atgriezās pēc cietušajiem. 4. glābšanas laiva izglāba piecus cilvēkus, no kuriem divi pēc tam nomira. Apmēram pēc stundas atgriezās 14. glābšanas laiva un izglāba četrus cilvēkus, no kuriem viens pēc tam nomira. Citiem izdevās uzrāpties uz glābšanas laivām, kuras bija noskalotas no klāja. Pēc tam tika izvirzīts pieņēmums, ka vairākas laivas atgriezās, taču lielākā daļa izdzīvojušo bija nobijušies, ka laivas apgāzis tie, kas mēģinās ierāpties laivās, vai arī virpulis, kuru radījis Titāniks nogrimstot, lai gan beigās izrādījās, ka virpulis nemaz nebija tik spēcīgs.

Kuģim iegrimstot, tā divas korpusa daļas nogrima pavisam dažādos veidos. Priekšgals nogrima apmēram 609 metrus zem ūdens un nosēdās uz pamatnes lēni un diezgan maigi. Savukārt pakaļgals diezgan smagi atsitās pret okeāna pamatni, un korpusu sarāva gabalos tajā vēl esošais gaiss.

Glābšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Glābšanas laivas

Gandrīz pēc divām stundām kuģis Carpathia ieradās savākt izdzīvojušos. Pēc dažam stundām visi izdzīvojušie tika izglābti. Uz kuģa klāja tika veikts aizlūgums par cilvēkiem, kuri gājuši bojā, un ap 8:50 no rīta Carpathia devās uz Ņujorku.

Kad tika apkopoti dati par zaudētajām dzīvībām, White Star Līnija noalgoja kuģi MacKay-Bennett, lai savāktu līķus. Pavisam tika atrasti 338 bojāgājušie.

Katastrofas sekas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad ziņas nonāca atklātībā, liela daļa cilvēku bija šokēti par to, ka Titāniks nogrimis ar lieliem cilvēku upuriem, neskatoties uz tehnoloģiskajiem sasniegumiem, kuri izmantoti kuģī. Avīzes bija pārpildītas ar stāstiem un aprakstiem par notikušo katastrofu.

Katastrofa smagi ietekmēja Sauthemptonas iedzīvotājus - saskaņā ar avīzes Hampshire Chronicle 1912. gada 20. aprīļa izdevumu katastrofa bija nopietni skārusi apmēram 1000 vietējās ģimenes. Gandrīz ikviena ģimene Kapellas rajonā bija zaudējusi vairāk par vienu ģimenes locekli. Pirms izglābtie vispār nokļuva līdz Ņujorkai, izmeklētāji nolēma noskaidrot, kas notika ar Titāniku un vai varēja kaut kā to novērst. Amerikas Savienoto Valstu Senāts ierosināja izmeklēšanu par Titanika katastrofu 19. aprīlī, dienu pēc tam, kad Carpathia bija ieradusies Ņujorkā ar izdzīvojušajiem. Izmeklēšanas vadītājs senators Viljams Aldens Smits gribēja apkopot pasažieru un apkalpes liecības, kamēr viņi vēl visu skaidri atceras. Smitam arī vajadzēja iztaujāt Anglijas pilsoņus, kamēr viņi vēl bija Amerikā. Izmeklēšana ilga līdz 25. maijam.

Izmeklēšanā noskaidrojās, ka daudzi drošības noteikumi pārkāpti. Tika noskaidrots, ka kuģis Californian nesniedza pietiekamu palīdzību Titānikam. Tika noskaidrots, ka Titāniks atradies tikai 31 km attālumā, un nonāca pie slēdziena, kapteinim vajadzēja pamodināt operatoru.

Titānika atrašana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pati doma atrast un pat izcelt Titāniku no ūdens radās neilgi pēc kuģa nogrimšanas. Neviens no mēģinājumiem nevainagojās ar panākumiem, līdz 1985. gada 1. septembrī amerikāņu un franču misija, kuru vadīja Žans-Luī Mišels un dr. Roberts Balards no Vudholas okeanogrāfijas institūta, atrada kuģa vraku. To atrada uz dienvidaustrumiem no Ņūfaundlendas (41° 43′ 32″ Z 49° 56′ 49″ R)[1] ,guļam 3800 metru dziļumā, 22 km tālāk no tās vietas, kura tika uzskatīta par Titānika nogrimšanas vietu.

Nozīmīgākais atklājums, kuru izdarīja komanda, bija tas, ka kuģis bija pārlūzis uz pusēm, priekšgals atradās 600 m no pakaļgala un pagriezies uz pretējo pusi. Līdz tam bija strīdi par to, vai kuģis pārlūzis vai nav pārlūzis, taču izmeklēšanā tika noteikts, ka kuģis nav nogrimis veselā stāvoklī. Līdz atklājumam tika uzskatīts, ka kuģis netika pārlūzis.

Priekšgals ir ieracies 18 metrus dziļi okeāna pamatnē. Turklāt korpusa daļas ir ieliektas, jo ūdens, kas atradās iekšpusē, izlīdzināja spiedienu, kurš visu laiku palielinājās, kamēr kuģis grima. Pakaļgals bija ļoti sliktā stāvoklī. Kad pakaļgals grima, ūdens spieda ārā gaisu, tas savukārt saārdīja korpusu un klāju. Ātrums, ar kādu kuģis ietriecās okeāna pamatnē, izraisīja vēl lielākus bojājumus. Vrakam apkārt ir liels lauks (2,6 km2), kurā ir pilns ar atlūzām — kuģa daļām, mēbelēm, galda piederumiem un personiskām mantām. Mīkstākus materiālus, tādus kā koks un paklāji, saēduši jūras organismi. Tas pats noticis ar cilvēku mirstīgajām atliekām.

Iceberg-and-titanic.PNG

Sākumā vēsturnieki uzskatīja, ka aisberga trieciens kuģa korpusā izveidojis lielu plaisu. Tā kā daļa, kurā ietriecās aisbergs, bija zem ūdens, zinātnieki izmantoja sonāru un noskaidroja, ka aisbergs ieliecis korpusu, tā ka ūdens varējis iekļūt kuģī. Veicot ieniršanu ar speciālu robotu, tika izceltas dažas Titānika detaļas. Detaļu analīze parādīja, ka dzelzs, no kuras bija izgatavots Titāniks, aukstā ūdenī kļūst neelastīga un trausla. Turklāt izrādījās, ka kniedes, kas saturēja kopā plātnes, bija trauslākas, nekā tika uzskatīts. Nav zināms, vai izturīgāka dzelzs būtu glābusi kuģi.

Dzelzs paraugs, kuru izcēla no ūdens, saturēja lielu daudzumu sēra un fosfora. Liela fosfora koncentrācija izveido plaisas, bet sērs izraisa reakciju ar dzelzi un veido dzelzs sulfīdu, kas padara dzelzi mazāk izturīgu.

Dr. Balards un viņa komanda neizcēla nekādus priekšmetus no katastrofas vietas, jo uzskatīja to par kapu apgānīšanu. Tomēr pēc starptautiskajiem jūras likumiem priekšmetu izcelšana ir obligāta, lai pieteiktu tiesības uz atradumu. Nākamajos gados notika vairakas tiesas prāvas, lai noteiktu, kam pieder izceltie priekšmeti, un vraka atrašanās vietu. 1994. gadā Titāniks Inc. tika paziņotas tiesības uz izcelšanu un vraka atrašanās vietu. Apmēram 6000 priekšmetu tika izcelti. Daudzi no tiem ir izlikti apskatei Grinvičas Nacionālajā Jūras muzejā.

Pašreizējais vraka stāvoklis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzi zinātnieki, ieskaitot Robertu Balardu, ir norūpējušies, ka tūristu apmeklējumi batiskafos un priekšmetu izcelšana paātrina vraka dēdēšanu. Zemūdens baktērijas sāka sagremot dzelzi, jau kad kuģis nogrima, taču bojājumu dēļ, kurus radījuši apmeklētāji, Nacionālā Okeāna un atmosfēras administrācija apgalvo, ka korpuss var sabrukt nākamajos 50 gados. Vraks jebkurā gadījumā izzudīs pavisam. Ir aprēķināts, ka baktērijas katru dienu saēd 45 kilogramus dzelzs, tādēļ pat tad, ja uz turieni nedosies tūristi, ilgākais, pēc 100 gadiem vraka vairs nebūs. Mazākas detaļas, piemēram, stūre, ir jau izzudušas.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. . Titānika nogrimšanas vietu kartēs var apskatīt šeit - 41°43′32″N 49°56′49″W / 41.72556°N 49.94694°W / 41.72556; -49.94694