Īrija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par valsti Britu salās. Par citām jēdziena Īrija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Īrija
Éire / Ireland
Īrijas karogs Īrijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaAmhrán na bhFiann
Kareivju dziesma
Location of
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Dublina
273) 53°20′N 6°16′W
Valsts valodas īru (gēlu) valoda
Valdība Parlamentāra republika
 -  Prezidents Maikls Higinss
 -  Premjerministrs Enda Kenijs
Neatkarība no Apvienotās Karalistes 
 -  Deklarēta 1916. gada 24. aprīlī 
 -  Ratificēta 1921. gada 21. janvārī 
 -  Atzīta 1922. gada 6. decembrī 
 -  Pašreizējā konstitūcija 1937. gada 29. decembrī 
Iestāšanās ES 1973. gada 1. janvārī
Platība
 -  Kopā 70 273 km² (120.)
 -  Ūdens (%) 2,0
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2010. g. 4470700 (120.)
 -  Blīvums 63,4/km² (139.)
IKP (PPP) 2009. gada aprēķins
 -  Kopā $175,055 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $39 468 
HDI (2010) 0,895 (ļoti augsts) (5.)
Valūta Eiro (€) (EUR)
Laika josla WET (UTC+0)
 -  Vasarā (DST) IST (WEST) (UTC+1)
Interneta domēns .ie
ISO 3166-1 kods 372 / IRL / IE
Tālsarunu kods +353

Īrija (īru: Éire, angļu: Ireland) ir valsts Eiropas ziemeļrietumos. Mūsdienu Īrijas valsts aizņem piecas sestdaļas no Īrijas salas. Salas ziemeļaustrumos atrodas ZiemeļīrijaLielbritānijas daļa. Salas dalīšana notika 1921. gadā, kad nodibināja mūsdienu Īrijas valsti. Rietumos tā robežojas ar Atlantijas okeānu, bet austrumos — ar Īrijas jūru un Sentdžordža šaurumu.

Gadsimtu gaitā īri pamazām zaudējuši savu valodu (mūsdienās oficiālo valsts valodu — īru valodu — brīvi pārvalda tikai apmēram 10% iedzīvotāju), tomēr saliedējušies ap katoļu baznīcu, kas kļuvusi par īru nacionālās mentalitātes sastāvdaļu.

20. gadsimta otrajā pusē pēc izglītības reformas (Nacionālās bibliotēkas uzcelšana, bibliotēku tīkla izveidošana, izglītības programmu reorganizācija) un nodokļu politikas reformas Īrijas tautsaimniecība piedzīvoja strauju uzplaukumu, kas turpinās arī pašlaik. Mūsdienās Īrija ir viena no attīstītākajām valstīm pasaulē. Pēc ANO tautas attīstības indeksa, tā ir 4. vietā pasaulē (2006. gadā) aiz Norvēģijas, Islandes un Austrālijas, arī pēc IKP (PPP) uz iedzīvotāju — 4. vietā pasaulē (2005. gadā) aiz Luksemburgas, Norvēģijas un ASV, aiz sevis tālu atstājot bijušo metropoli — Lielbritāniju, kura ir attiecīgi 17. un 18. vietā. Pēdējos gados Īrijas iedzīvotāju skaits pieaug par vidēji 2% gadā.

Labākas dzīves meklējumos tajā ierodas ārvalstu darbaspēks. Pēc Latvijas pievienošanās ES uz Īriju pārcēlušies arī tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Īrijas vēsture

Agrajos Viduslaikos būdama viena no Eiropas kultūras centriem, tālākos gadsimtos Īrija nonāca spēcīgākā kaimiņa Anglijas aizvien ciešākā pakļautībā, līdz 1801. gadā tika tieši iekļauta kopējā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotajā karalistē.

Atšķirībā no Skotijas, Īrijai Apvienotajā Karalistē nebija noteikts brīvas tirdzniecības statuss. Protestantu (vīgu) kontrolētā parlamenta apstākļos Īrijā tika diskriminēta katoļu baznīca. Katoļiem bija liegta iespēja turēt nekustamo īpašumu, ieņemt valsts amatus, pat izglītība. Rezultātā īri mēģināja sacelties vai ik pa desmitgadei.

Īrija 1707. gadā tika izslēgta no Apvienotās Karalistes sastāva. Tā saglabāja savu parlamentu, taču saskaņā ar Poininga likumu (Poynings'Law, 1494.) Īrijas parlamentu turpināja kontrolēt Anglijas parlaments un Anglijas karaļa ministri. Īrijas iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt, taču Anglijas uzspiestās kontroles dēļ reformas kavējās un ekonomika stagnēja. Rezultātā 18. gadsimta laikā Īrijā bada laiki sekoja cits pēc cita. Pilsētās un provincēs plosījās laupītāju bandas, valsts grima arvien dziļākā postā, līdz Apvienotajai Karalistei nekas cits neatlika kā 1801. gadā likvidēt Īrijas autonomiju (parlamentu un pašpārvaldi). Īrija tika pilnībā iekļauta Lielbritānijas sastāvā. Tagad Īrijas pārstāvji (tāpat kā pārējo zemju pārstāvji) piedalījās Lielbritānijas parlamenta darbā kā deputāti. Īru deputātu grupu vadīja OíKonels.

No 1845. līdz 1849. gadam Īrijā plosījās Kartupeļu bads, kad no bada mira, pēc minimāliem aprēķiniem, 0,5 miljoni iedzīvotāju, bet apmēram 2 miljoni iedzīvotāji devās bēgļu gaitās. 1841. gadā Īrijā dzīvoja vairāk nekā 6,5 miljoni iedzīvotāju (par 30% vairāk nekā mūsdienās). Kaut arī dzimstības līmenis Īrijā bija augsts, līdz pat 20. gadsimta vidum iedzīvotāju skaits turpināja samazināties lielās emigrācijas dēļ.

1869. gadā Īrijā baznīca tika šķirta no valsts.

1870. gadā mēģināja īstenot agrāro reformu, bet nekas no tās neiznāca.

1872. gadā īru deputāti atkal izvirzīja Īrijas autonomijas ideju, bet, kad to noraidīja, tie Parnela vadībā (izmantojot parlamenta kārtības ruļļa nepilnības, piemēram, ka nebija reglamentēts deputāta uzstāšanās ilgums) sāka traucēt parlamenta darbu. Pašā Īrijā aktīvi izvērsās teroristisku atbrīvošanās organizāciju darbība, kuras vietējā līmenī bija ietekmīgākas nekā valsts institūcijas. Klasisks piemērs — vienā apgabalā visi pārstāja pirkt rūpnieka Boikota preces, tā iedzenot viņu bankrotā.

1886. gadā Gladstons ierosināja piešķirt Īrijai autonomiju un parlamentu. To noraidīja.

1912. gadā Askrits atkal iesniedza šo likumprojektu. Pēc trešā piegājiena 1914. gadā to apstiprināja, bet 1. Pasaules kara dēļ neīstenoja pilnībā. Olstera, kurā dominēja kolonisti no Skotijas, pieprasīja atdalīšanos no Īrijas.

Lieldienu sacelšanās 1916. gadā beidzās ar sakāvi, tomēr pieauga tautas atbalsts republikāņiem un 1918. gada decembra Apvienotās Karalistes parlamenta velēšanās īru republikāņu partija Sinn Féin ieguva 73 no 105 Īrijai atvēlētajām vietām. 1919. gada janvārī Sinn Féin atteicās piedalīties Apvienotās Karalistes parlamenta darbā, bet tā vietā izveidoja Īrijas parlamentu un pasludināja Īrijas Republikas neatkarību, kas noveda pie Īrijas Neatkarības kara. 1921. gada 9. jūlijā tika noslēgts pamiers un pēc ilgām sarunām 5. decembrī Īrija noslēdza domīnijas līgumu ar Lielbritāniju izveidojot Īrijas Brīvvalsti (ziemeļu grāfistes ar Olsteru priekšgalā palika Lielbritānijas sastāvā). Sākās pilsoņu karš starp jauno brīvvalsti un republikāņiem-domīnijas līguma pretiniekiem, kurā pēdējie tika sakauti.

1937. gadā Īrija pieņēma jaunu konstitūciju un pasludināja pilnīgu neatkarību.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]