Verdzība Romas impērijā

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Merge-arrows.svg
Ir ierosinājums apvienot šo rakstu ar Romas impērija.

Verdzība Romas impērijā bija vislielākā pēc apmēra salīdzinājumā ar citām senajām valstīm, tomēr tā atbilda tā laika sabiedrības interesēm, kļūstot par katalizatoru tās attīstībai.

Vergu ieguve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

II gs. p.m.ē. Apenīnu pussalā valdošo stāvokli ieņēma attīstītā jeb klasiskā verdzība. Atšķirībā no patriarhālās verdzības sistēmas, attīstītās verdzības apstākļos saimniekošanas mērķis jau bija virsprodukta iegūšana. Saimniecībās (lauku muižās vai amatnieku darbnīcās) arvien vairāk specializējās konkrētu preču ražošanā. Pirms tam izolētās saimniecības, kas līdz šim apkalpoja sevi vai tuvāko apkaimi, tagad nodibināja vairāk vai mazāk ciešus sakarus ar pilsētu tirgu. Valsts ekonomiskā attīstība radīja aizvien lielāku pieprasījumu pēc vergiem, un to apmierināja dažādi vergu ieguves avoti.

Iepriekšējos gadsimtos darbaspēks Romā komplektējās no plebejiem, atkarīgajiem klientiem un parādniekiem. Taču parādu verdzība Romas pilsoņu vidū bija atcelta jau 326. g. p.m.ē., klientu ekonomiskā atkarība vājinājās, daudzi plebeji un klienti saņēma savā īpašumā nelielus zemes gabalus un piespiest tos strādāt cita labā bija grūti. Risinājums bija viens: par papildu darbaspēku varēja kļūt tikai visas tiesības un jebkuru īpašumu zaudējis vergs no ārienes.

Parādu verdzība neattiecās uz pārējiem Apenīnu pussalas un iekaroto provinču iedzīvotājiem. Nodokļu ievācēji aizdeva provinču iedzīvotājiem naudu uz augstiem procentiem un, ja parādnieki nespēja atmaksāt parādu, padarīja viņus par vergiem. Tādējādi parādu verdzība bija viens no vergu iegūšanas avotiem. Zināma nozīme bija vergu iekšējai atražošanai - verdzībā dzimušu bērnu izaudzināšanai. Taču šāda vergu izaudzināšana maksāja vairāk nekā pērkot vergu tirgū. Vergu tirgu papildināja arī pirāti. (II gs. p.m.ē. beigās un I gs. p.m.ē. sākumā piratērija pieņēma visai plašus apmērus un pirāti piegādāja vergu tirgiem lielu skaitu vergu.) Tomēr piratērijai, tāpat kā citiem vergu iegūšanas blakus avotiem, piemēram, sevis un savu bērnu, kriminālnoziedznieku pārdošanai verdzībā, nebija lielas ekonomiskas nozīmes. Vēlāk paši romieši visai nesaudzīgi izskauda pirātus no savām teritorijām. Otrkārt, šajā laikā strauji pieauga Romas ārējā ekspansija, kas bija vērsta uz jaunu teritoriju sagrābšanu. Pilnībā mainījās karu raksturs. Ja V-IV gs. p.m.ē. romieši vispirms centās pievienot sev jaunas teritorijas, konfiscējot sev pakļauto tautu zemi, tad II-I gs. p.m.ē. raksturīga karu parādība bija iekaroto zemju iedzīvotāju masveida pakļaušana verdzībai - romiešu rokās nonāca sagūstītie karavīri un pretestību izrādījušo pilsētu civiliedzīvotāji, kā arī to īpašums. Gūstekņus pārdeva vairāksolīšanā, parasti lielās grupās tos uzpirka vergu tirgotāji, kuri pavadīja romiešu karaspēku.

Vergu tirdzniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attiecīgi, II gs. p.m.ē. vidū Vidusjūras baseina zemēs strauji attīstījās vergu tirdzniecība. Vergu tirgi pastāvēja katrā pilsētā, kur ikviens brīvais varēja pirkt vai pārdot vergus. Līdztekus lokālajiem tirgiem pastāvēja lielāki reģionālie tirgi, piemēram, Dēlas salā (Grieķija), Akvilejā (Itālija) un Tanaīdā (Donavas grīva). Dēlas tirgū saveda vergus no visas Vidusjūras austrumu daļas un dažkārt te dienā pārdeva līdz 10 000 vergu. Akvilejā nonāca vergi no pāralpu Gallijas, Reinas un Donavas apgabaliem. Tanaīdā tirgojās ar sarmatiem un citām Melnās jūras piekrastes tautām. No šiem lielajiem tirgiem vergi nonāca novadu tirgos, bet no turienes - vietējos tirgos.

Vergu pārdeva kā jebkuru citu preci. Par zīmi, ka vergu pārdod, tam nozieda kājas ar krītu un galvā uzlika vainagu. Pārdevējs sīki informēja pircēju par visām verga labajām un sliktajām īpašībām. Sevišķi veiksmīgu karu gadījumā vergu cena nokritās dažkārt līdz 4 denārijiem, taču vidējā cena bija 400-500 denāriji par jaunu un fiziski spēcīgu cilvēku. Augsti kvalificēti vergi maksāja vairākas reizes dārgāk.

Verdzības īpatsvars ekonomikā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauksaimniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vergu un kara laupījumu pieplūdums no ārienes veicināja saimniecības attīstību. Strauji pieauga vergu skaits un to īpatsvars valstī. Verdzība strauji izplatījās vadošajās saimniecības nozarēs: lauksaimniecībā, kalnrūpniecībā, metalurģijā, celtniecībā. Vergu izmantošanas morālie ierobežojumi, kas pastāvēja patriarhālās verdzības laikā, tika pakāpeniski atmesti - vergs tika pielīdzināts lietai un nonāca saimnieka pilnīgā rīcībā.

Attīstītās verdzības sistēmas apstākļos notika pāreja no sīkražošanas (zemkopībā un amatniecībā) uz lielāku, centralizētu saimniecību, kur izmantoja vienkāršo un daļēji sarežģīto kooperāciju. Ja patriarhālās verdzības apstākļos dominējošais saimniecības tips bija neliela saimniecība vai darbnīca, kur strādāja 2-5 cilvēki, tad jau II gs. p.m.ē. otrajā pusē to nomainīja muižas ar 100-300 jugeriem zemes un 15-30 strādnieku skaitu. Vienam īpašniekam piederošie vergi bija viņa saime. Tā bija sadalīta divās daļās: pilsētas (familia urbana) un lauku (familia rustica) saimē. Bija arī īpašnieki, kam piederēja tūkstošiem vergu, taču šādi latifundisti magnāti bija retums.

Vergu darbs bija ienesīgs tikai tad, ja vergi nepārtraukti strādāja, tāpēc tas bija visrentablākais tad, ja vergu grupa bija relatīvi neliela, kad kontrole varēja būt efektīvāka. Turpretī plašajās muižās - latifundijās (latus fundus - plašs lauku īpašums), vergu bija tik daudz, ka tos bija grūti kontrolēt. Šādās lielās saimniecībās vergu darba priekšrocības neitralizēja darba zemais ražīgums. Tās bija mazāk ienesīgas un tehniski vairāk atpalikušas nekā vidēja lieluma saimniecības un tām nebija liela loma Itālijas ekonomikā. Steidzīgi veicamu sezonas darbu laikā gan dažkārt nolīga arī brīvos strādniekus, tomēr tie tikai papildināja vergu darbu un tos izmantoja īsu laiku.

Katons (II gs.p.m.ē.) un Varrons (I gs.p.m.ē.), kuri sarakstījuši lauksaimniecībai veltītus darbus, nevarēja iedomāties ienesīgas saimniecības pastāvēšanu bez vergu darba. Lai vergus nodarbinātu, tiem tika iecelti uzraugi. Savukārt īpaši centīgiem vergiem tika piešķirta lielāka pārtikas deva, labāks apģērbs un pat neliels īpašums personīgai lietošanai (piemēram, pāris aitas, mājsaimniecības piederumi). Šādu īpašumu sauca par pekūliju.

Ar tirgu saistītā vergturu saimniecība, kurā izvērsās intensīva un racionāla ražošana, kļuva par dominējošo saimniecības tipu. Vienas un tās pašas muižas ietvaros pastāvēja preču ražošanas saimniecība un tajā pašā laikā naturālā saimniecība. Preču ražošanas muižas struktūras izpēte rāda, ka tajā pastāvēja visas lauksaimniecības nozares. Latifundija nodrošināja sevi ar visiem lauksaimniecības produktiem, tā nepirka un nepārdeva šos produktus. Tomēr šo daudzo blakus nozaru vidū dominēja kāda viena nozare, piemēram, vīnkopība, olīvkopība vai augļkopība utt., kuras produkcija tika piegādāta tirgū. Īpaši šīs nozares attīstībai tika iepirkti vergi speciālisti.

Amatniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

II-I gs.p.m.ē. mijā Apenīnu pussalā sākās strauja amatniecības attīstība. Vergu darba, it īpaši helēnistisko zemju augsti kvalificēto amatnieku darba plaša ieviešana, rosīgi tirgus sakari starp pilsētu un laukiem, pilsētu augšana un iedzīvotāju skaita palielināšanās pilsētās stimulēja amatnieciskās ražošanas attīstību. Atšķirībā no lauksaimniecības, amatniecībā lielāka nozīme bija brīvajiem amatniekiem, kaut gan bieži sastopamas amatnieku darbnīcās ar 10-20 strādniekiem, kur visi vai puse bija vergi. Pārsvarā tomēr bija brīvo amatnieku darbnīcas, kur vergu darbu izmantoja maz. Visai lielu lomu amatniecībā ieguva brīvlaisto vergu darbs, kuriem pašiem bija sīkas darbnīcas vai arī viņi strādāja algotu darbu. Pieauga amatnieku specializācija, piemēram, vieni gatavoja jostas, citi sprādzes, vēl citi acis skulptūrām utt.

Attīstoties visas sabiedrības kultūrai un inteliģences līmenim, palielinājās arī pieprasījums pēc intelektuāla darba un ekskluzīvām precēm. No vergu pamatmasas, kas strādāja vergturu villās un amatnieku darbnīcās izdalījās un turpmāk tikai pieņēmās spēkā tādu vergu grupa, kas veica inteliģentu darbu: skolotāji, arhitekti, aktieri, dzejnieki, kā arī augsti kvalificēti amatnieki un mākslinieki, kuriem īpašnieks ļāva strādāt zināmā mērā patstāvīgi. Daudziem no viņiem bija materiālie līdzekļi un pašiem piederēja vergi (vikāriji).

Negatīvās tendences[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vergu skaita nekontrolēta palielināšanās, it īpaši pēc jaunu teritoriju iekarošanas, vienlaikus radīja arī lielu spriedzi. Vergi, kuri tika sagūstīti jau būdami pieauguši un brīvi karavīri, nebija īpaši paklausīgi zemes apstrādātāji. Tādos gadījumos bieži bija individuālā terora, vergu bēgšanas un darbarīku bojāšanas gadījumi, kā arī tad, ja radās izdevīgi apstākļi, atklāts dumpis ar ieročiem rokās. Atsevišķi vergu sacelšanās gadījumi notika diezgan regulāri un lielākās sacelšanās (piemēram, Spartaka gladiatoru, Sicīlijas vergu dumpji) dažkārt pat apdraudēja pašas Romas valsts pastāvēšanu.

Līdz ar pilsētu palielināšanos pieauga arī bez īpašuma esošo pilsoņu, kuri nevēlējās pelnīt iztiku algotā darbā - lumpenu - skaits, kuri no valsts prasīja aizvien lielākus līdzekļus to uzturēšanai. Municipālā aristokrātija, kas bija cieši saistīta ar tirgu, pamazām sāka izputēt. Vairs nepietika nauda, lai nomaksātu nodokļus, uzturētu vergus, iegādātos ražošanas līdzekļus, nemaz nerunājot par greznuma priekšmetiem. Valstī bija liels skaidras naudas trūkums, kas apgrūtināja saražotās produkcijas pārdošanu. Lai izvairītos no nemieriem pilsētās, valdība ieviesa fiksētās pārtikas cenas.

Izmaiņas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja II-I gs. p.m.ē. vergu pieprasījumu Apenīnu pussalas saimniecībās apmierināja uz iekaroto tautu rēķina, tad m.ē. I gs. impērijas teritoriālā paplašināšanās apsīka, un valdība vairāk rūpējās par teritorijas saglabāšanu, nevis paplašināšanu - tirgū vairs nepiedāvāja tik lielus vergu apjomus, kā karu laikā. Taču pieprasījums pēc vergiem nemazinājās. Pieprasījuma un piedāvājuma nesakritība veicināja cenu kāpšanos. Ja II-I gs. p.m.ē. vergs vidēji maksāja 400-500 denārijus, tad I gs. vergs maksāja jau 600-700 denārijus. Ja līdz m.ē. izdevīgāk bija pirkt vergu tirgū, tad tagad pilnībā mainījās attieksme pret vergu pašatražošanos. Pieauga verdzeņu skaits, vergiem ļāva veidot ģimenes un radīt bērnus. Šādi verdzībā dzimuši vergi bija daudz paklausīgāki un jau kopš bērnības apmācīti konkrētā amatā, tāpēc kotējās visai augstu. Nu jau vergu ģimenēm ļāva aizvien lielāku brīvību izmantot pašiem savu īpašumu (pekūliju).

Pirms tam, lielo iekarošanas karu laikā, kad tirgū nemitīgi tika piedāvātas jaunas un jaunas vergu partijas, vergu īpašnieki nepievērsa uzmanību labai attieksmei pret vergiem: ja vergs saslima vai kļuva nevarīgs, to vai nu pārdeva, vai atstāja likteņa varā, jo izdevīgāk bija nopirkt jaunu vergu. Toties m.ē. sākumā tā izturēties pret vergiem vairs nevarēja. Tas mainīja ne tikai vergu sadzīvi, bet arī juridisko statusu. Valdība sāka iejaukties vergu un vergturu attiecībās, postulējot, ka vergs ir ne tikai sava saimnieka īpašums, bet arī valsts padotais. Ja vergs bija izdarījis kādu noziegumu, saimnieks nevarēja viņu vairs sodīt ar nāvi vai aizsūtīt uz rūdas raktuvēm - nācās vērsties tiesā. Ja pierādījās, ka īpašnieks pret vergu slikti izturas, tad pašvaldība pārdeva vergu labākam saimniekam. Pēc likuma vergu nogalināšanu pielīdzināja svešzemnieka nogalināšanai. Daudzi vidējo saimnieku īpašnieki atlaida vergus brīvībā, piesaistot tos pie savas zemes kā algādžus. Palielinājās arī pekūlija loma. Bieži vergus iznomāja, pie tam vergs saņēma daļu savas nopelnītās algas.

Romiešu sabiedrībā sāka kļūt populārs viedoklis, ka brīvība ir cilvēka dabiskais stāvoklis, un vergs ir zaudējis brīvu apstākļu sagadīšanās pēc, - tātad vergs ir tāds pats cilvēks kā viņa īpašnieks. Tas viss liecināja par tuvojošos krīzi.

Sīkās saimniecības aizstājušās latifundijas, lai atrisinātu sasāpējušo darbaspēka jautājumu un palielinātu ražīgumu, sāka dalīt daļu un pat visu savu teritoriju, un iznomāt to koloniem (brīvajiem zemniekiem). Sākotnēji koloni apstrādāja latifundiju zemi paralēli ar vergiem (t.s. decentralizētā latifundija) un maksāja nomu naudā. Taču tas nebija īpaši efektīvi (kolonam pašam nācās vest saražoto produkciju uz tirgu, kas pieņēma daudz zemes apstrādei nepieciešamā laika). Daudzas kolonu saimniecības izputēja. Lai no tā izvairītos, latifundiju īpašnieki sāka nomu ņemt no koloniem nevis naudā, bet gan graudā. Tagad kolonam nebija vairs nepieciešamības pašam meklēt noietu savai produkcijai un viņš bija ieinteresēts labi apstrādāt zemi, jo 2/3 ražas palika viņa īpašumā.

Kolonu darbs m.ē. sākumā un vēlākos gadsimtos (II-III gs.) izspieda daudz neefektīvāko vergu darbu un verdzība pakāpeniski sāka izzust pati no sevis. Bez privātīpašnieku saimniecībām ļoti daudz zemes piederēja arī imperatoram personīgi. Katrā provincē tam piederēja milzīgas latifundijas (saltusas), kuras apstrādāja koloni. Bez šīm saltusām imperatoriem piederēja arī milzīgas saimniecības, kurās bija nodarbināti simtiem vergu. Imperatori bija lielākie vergu īpašnieki impērijā un tos neuztrauca vergu trūkums tirgū - imperatora latifundijām vergi atradās vienmēr. Tāpēc vergu darbs imperatoru īpašumos tika izmantots vēl tad, kad privātie zemes īpašnieki jau bija no tā atteikušies.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Grīns A., Pasaules vēsture. - Rīga, 1938.
  • Pasaules civilizācijas. - I, Rīga, 1998.
  • Всемирная история. - Т. VI - Минск, 1997.
  • Валлон А., История рабства в античном мире. - Москва, 1941.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]