Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām

Šis raksts ir par literāru darbu. Par citām jēdziena Ģermānija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

„Ģermānijas” 1938. gada Jāņa Endzelīna latviskā tulkojuma 2011. gada atkārtotā izdevuma vāks

„Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām” (latīņu: De Origine et situ Germanorum) jeb vienkārši „Ģermānija” (Germania) ir romiešu vēsturnieka Gaja Kornēlija Tacita ap 98. gadu sarakstīts etnogrāfiska rakstura darbs par dažādu ārpus Romas impērijas dzīvojošu seno ģermāņu cilšu vēsturi, dzīvi un tradīcijām.

1938. gadā darbu Jāņa Endzelīna tulkojumā A. Gulbja apgādā pirmo reizi izdeva latviski, bet 2011. gadā ar Endzelīna mazmazdēla Ingmara Zemzara, vēsturnieka Harija Tumana un folkloristes Janīnas Kursītes-Pakules ievadrakstiem to atkārtoti izdeva Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība.

„Ģermānijā” 45. nodaļā iekļautas ziņas par uz ziemeļaustrumiem no ģermāņiem dzīvojošām ciltīm — aistiem (aestii) —, kas visdrīzāk bijuši senprūši vai visi balti:

„Tad nu jau pa labi Svēbu jūŗa savā piekrastē apskalo aistiešu ciltis, kas paražās un izskatā nešķiŗas no svēbiem, valodā tuvākas britiem. Pielūdz tie dievu māti. Kā ticības zīmi nēsā kuiļu tēlus: tie ieroču vietā un kā aizsarglīdzeklis pret visu ko nodrošina dieves cienītājus arī ienaidnieku vidū. Reti ķeras pie dzelzs, vairāk — pie rungām. Ap labību un citiem augļiem pūlas ar lielāku pacietību, nekā no parastās ģermāņu nevīžības gaidāms. Bet arī jūŗu pārmeklē un vienīgie no visiem lasa dzītaru, ko paši sauc par „glēsu”, sēkļos un pašā krastā. Un — kā jau barbari — tie nav pētījuši, nei uzzinājuši, kāda tam daba vai kādā kārtā tas rodas; ilgi pat gulēja tas starp citiem jūŗas izmesliem, līdz mūsu greznība cēla to godā. Paši to nekur nelieto: jēlveidā salasa, neapstrādātu nes tirgū un maksu sajem brīnīdamies.”

Literatūra

• Gajs Kornēlijs Tacits (Jāņa Endzelīna tulkojums). Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām. Rīga : Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, 2011. ISBN 978-9984-492-17-9.