Balti

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Balti
Visi iedzīvotāji
~5,7 miljoni
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
latvieši ~1,6 miljoni
lietuvieši ~4,1 miljoni
Valodas
baltu valodas
Radnieciskas etniskas grupas
baltkrievi, kašūbi un pomerāņi

Balti (lietuviešu: baltai) ir indoeiropiešu cilšu un tautu grupa, kas runāja un runā indoeiropiešu valodu saimei piederošajās baltu valodās. Mūsdienās kā valodas nesēji palikuši vien vidusbaltilatvieši un lietuvieši, kas galvenokārt apdzīvo Baltijas jūras austrumu piekrasti.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aptuvenais Auklas keramikas kultūras izplatības areāls (Corded Ware) 3. gadu tūkstotī p.m.ē.

Pirmo reizi baltu priekšteči — neolīta kaujas cirvju, auklas keramikas kultūras un zemkopības nesēji — Eiropā, Dņepras baseinā, ienāca no austrumiem gar Kaspijas jūras austrumu piekrasti aptuveni 8. gadu tūkstotī p.m.ē. Tad balti pavirzījās līdz Volgas un Okas upju baseiniem, kā arī mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, par to liecina šajās teritorijās saglabājies liels baltu hidronīmu skaits, un no šīm teritorijām aptuveni pirms 4500 gadiem (2500 gadi p.m.ē.) baltu ciltis ienāca Baltijā.[1] Baltu pirmdzimtene nav zināma, pastāv vairākas vienlīdz ticamas versijas. Baltu cilšu ienākšana Latvijas teritorijā turpinājās visu bronzas laikmetu. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos baltu izplatības areāla malējos apgabalos viņus asimilēja kaimiņi.

Teritorija senatnē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltu cilšu teritorija Eiropas 9. gadsimta kartē.

Vadoties pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, baltu apdzīvotā teritorija aizvēsturiskajos laikos bijusi sešreiz lielāka nekā latviešu un lietuviešu apdzīvotie apgabali mūsdienās.[2] Bez arheoloģijas seno baltu cilšu izplatības noteikšanas pamatavoti ir baltiskie vietvārdi, hidronīmi, etnonīmi, baltu reliģijas piekopšana un vēstures avotos minētie cilšu nosaukumi. Bez tiem nebūtu iespējams runāt par baltu zemēm tagadējā Austrumvācijā, Ziemeļpolijā, Baltkrievijā un Viduskrievijā. Visa Ilmeņa ezera apkārtne ir pārpildīta ar baltu hidronīmiem.[3]

Baltu dzīves areālu un mijiedarbību ar kaimiņu tautām senatnē pierāda arī pētījumi par tikai baltiem raksturīgā 'LWb' gēna izplatību. Visaugstākā tā sastopamība ir konstatēta latviešiem un lietuviešiem (6%), zemāka tā ir igauņiem (4,0%), somiem (2,9%), Vologdas krieviem (2,2%), poļiem (2,0%), zviedriem Gotlandes salā (1,0%) un Dienvidzviedrijā (0,3%). Pārējās Rietumeiropas valstīs tā izplatība ir daudz zemāka (0—0,1%).[4] Ungāriem sasniedz (0,4%), tā ir vienīgā Centrāleiropas tauta, izņemot poļus, kurai 'LWb' ir konstatēts[5] un tas norāda uz somugru migrācijas ceļu, kas gāja cauri baltu apdzīvotajām zemēm.

Vēl baltiem raksturīga īpaša Y hromosomas haplogrupa.[1] Šis gēns norāda uz baltu atšķirīgo izcelsmi citu indoeiropiešu (arī slāvu) vidū.

Etnoģenēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balti Tautas Ciltis Areāls
austrumbalti galindi austrumgalindi Maskavas apkaime
Dņepras balti Dņepras baseins
vidusbalti latvieši latgaļi Daugavas baseins
kurši Baltijas jūras austrumu krasts
sēļi Sēlija
zemgaļižemaiši ZemgaleŽemaitija
lietuvieši augštaiši Augšzeme
dainavi Nemūnas augštece
kurši Baltijas jūras austrumu krasts
sēļi Sēlija
skalvji Nemūnas lejtece
žemaišizemgaļi ŽemaitijaZemgale
rietumbalti sudāvi jātvingi Sudāvija
prūši bārti Raistpils (Kentšinas) apgabals
natangi Rāmavas (Pravdinskas) apvidus
nadruvji Gumbīnes (Gusevas) apgabals
pomezāņipogesāņi Austrumprūsijas rietumi
sembi Sembas (Semlandes) pussala
skalvji Nemūnas lejtece
vārmi Vistulas līča piekraste
galindi nauri Nauras (Narevas) baseins
rietumgalindi Alnestabu (Olštinas) apgabals

Baltu zemes 13. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltu cilšu aptuveni apdzīvotās teritorijas ap 13. gadsimta sākumu

13. gadsimta hronikās minētas šādas baltu valstis, zemes un pilsnovadi (ģeogrāfiski):

Tikai Latvijā vien ir reģistrēts ap 500 pilskalniem. Tas liecina par pamatīgu teritorijas pārvaldi, jo pilskalni ir militāras celtnes. Bez pilskalniem pastāv arī pilenes — tie ir pilskalni, kuriem kāds no kritērijiem neatbilst pilskalna statusam. Vēl Latvijas teritorijā ir atklāti vairāki desmiti ezerpiļu. Kā izejmateriāls būvniecībā tika izmantots koks, tāpēc mūsu senču celtie pilskalni nodrošināja teritorijas aizsardzību tikai līdz piļu nodedzināšanai, pa šo laiku bija jāierodas papildspēkiem. Lai cīnītos ar uguni, Mežotnes pilij aizsargsiena jau bija apmesta ar mālu un jumti pārklāti ar velēnām. Saziņai starp pilīm vietumis atradās signālkalniņi. Uzsākot pilskalna celtniecību, tika upurēts dzīvnieks, kura kaulus apraka būves pamatos — lai celtne būtu svētīta un ilgi kalpotu. Pašlaik Latvijā ir redzamas rekonstruētas: Tērvetes pils „Lielķēniņos”, Andrupenes pils Krama kalnā, Uldevena pils Lielvārdē un Āraišu ezerpils.

Valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galveno indoeiropiešu valodu grupu izplatība 1.tūkstošgades vidū p.m.ē. Baltu valodu areāls gaiši brūnā krāsā, indoirāņu valodas — sarkanā, ģermāņu valodas — violetā, ķeltu valodas — zaļā, latīņu valodas — zilā, grieķu valodas — dzeltenā, pārējās — brūnā krāsā
Galveno indoeiropiešu valodu grupu izplatība 1.tūkstošgades vidū m.ē. Baltu un slāvu valodu areāls gaiši brūnā krāsā, indoirāņu valodas — sarkanā, ģermāņu valodas — violetā, ķeltu valodas — zaļā, latīņu valodas — zilā, grieķu valodas — dzeltenā, pārējās — brūnā krāsā

Baltu valodas ir vienas no visarhaiskākajām indoeiropiešu valodām. Līdz mūsdienām saglabājušās divas baltu valodas (lietuviešu un latviešu) un trīs dialekti — žemaišu (Lietuvā), augšzemnieku (Latvijā) un kursenieku dialekts (Kuršu kāpās), kurā runā vairs tikai daži indivīdi. Slāvi, savā ekspansijā uz rietumiem, asimilēja austrumbaltus, kuri apdzīvoja plašas teritorijas. Tā slāvu valodās ieplūduši daudzi baltismi. Tomēr baltu—slāvu pirmvalodas hipotēzes aizstāvji uzskata, ka baltu un slāvu valodām bija kopīga pirmvaloda.

Dzīvesziņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltiem, kā jau visām zemkopju tautām, esot bijis savs kalendārs[6][7], līdz ar to arī sava skaitīšanas sistēma, kur galvenais skaitlis ir 9, sava ticība un svētki, sava rakstība. Ir ziņas gan par mezglu rakstiem, gan rūnām, gan Burtniekiem.[8]

Katra gada 22. septembrī tiek atzīmēta Baltu Vienības diena. Lēmumu par tās ierakstīšanu mūsu atzīmējamo dienu kalendārā pieņēma Latvijas un Lietuvas parlamenti 2000.gada 18.maijā. Baltu vienības dienas būtība ir veicināt latviešu un lietuviešu — šodien pasaulē vienīgo baltu valodu runātāju, tuvināšanos un draudzību.[9]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 "Vai balti pelnījuši tieši šādus latviešus? Saruna ar Raisu Denisovu". Kabinets (Arnis Terzens). 2011. gada 28. novembris.
  2. Mazākumtautības Latvijā: vēsture un tagadne
  3. Манаков Андрей Геннадьевич, Ветров Сергей Вячеславович (2008). "Неславянская топонимия северо-западных районов Псковской области" (krieviski). Псковский регионологический журнал (Pleskavas Valsts universitāte) 159 (Nr. 6).
  4. "The LWb Blood Group as a Marker of Prehistoric Baltic Migrations and Admixture" (angliski). Human Heredity (Karger Publishers) 49 (№ 3). 1999. gada jūnijs.
  5. Baltu ģenētika
  6. Ivo Rubīns. «Baltu gadskārta», 2012. gada 6. novembris.
  7. Vytautas Straižys, Libertas Klimka. «Cosmology of The Ancient Balts» (angliski).
  8. Guntis Eniņš (1989). "Vai Idumejā prata rakstīt?". Dabas un vēstures kalendārs: 243.
  9. Arnis Radiņš. «Arheoloģiskas pārdomas Baltu vienības dienas sakarā». Diena, 2007. gada 21. septembris.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • „Arheoloģija un etnogrāfija XXVI”. — Zinātne, Rīga 2013. ISBN 9984879402
  • Marija Gimbutas. "The Balts". — Frederick A. Praeger, New York 1963.
  • Zigmantas Kiaup, Ain Mäesalu, Ago Pajur, Gvido Straube "The History of the Baltic Countries". — Avita, Tallin 1999. European Union funded project (hereafter "HOBC") ISBN 9985201337
  • V. V. Sedovs „Balti senatnē”. — Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga 2004. ISBN 9984601439
  • Māris Linde „Balti pirms kristietības ievešanas”. — LiePa, Liepāja 2009. ISBN 9984821765
  • Kārlis Stalšāns „Latviešu un lietuviešu austrumu apgabalu likteņi”. — Jāņa Šķirmanta apgāds, Chicago 1958.
  • Andrejs Krūmin̦š „Mūsu tautas saknes”. — Rīga 1998. (kultūrvēsturiski pētījumi) ISBN 9984928918
  • Vladislavs Urtāns „Senākie depozīti Latvijā (lidz 1200. g.)”. — Zinatne, Rīga 1977.
  • Juris Urtāns Riga „Apceres par Latvijas pilskalniem”. — Nordik, Rīga 2013. ISBN 9984854450
  • Juris Urtāns, Andris Šnē, Jānis Asaris „Latvijas pilskalni”. — Valsts Kultūras pieminekl̦u aizsardzības inspekcija, Rīga 1998. (Eiropas kultūras mantojuma dienas)
  • Irena Čepiene "Lietuvių etninės kultūros istorija". — Šviesa, Kaunas 1995. ISBN 5430013404
  • Vilis Olafs „Vēsturiski un etnogrāfiski raksti”. — Rīga 1923.
  • Guntis Zemītis „Ornaments un simbols Latvijas aizvēsturē”. — Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga 2004. ISBN 998460120X
  • Teodors Zeiferts „Latviešu rakstniecības vēsture”. — Zvaigzne, Rīga 1993. ISBN 5405010499
  • Norbertas Vėlius "Senovės baltų pasaulėžiūra - struktūros bruožai". — Mintis, Vilnius 1983.
  • Haralds Biezais „Seno latviešu galvenās dievietes”. — Zinātne, Rīga 2006. ISBN 9984767493
  • Haralds Biezais "Die himmlische Götterfamilie der alten Letten". — Almquist & Wiksell, Uppsala 1972.
  • Marceli Kosman "Zmierzch Perkuna czyli ostatni poganie nad Bałtykiem" — Książka i Wiedza, Warszawa 1981.
  • Łucja Okulicz-Kozaryn "Życie codzienne Prusów i Jaćwięgów w wiekach średnich". — Państwowy Instytut Wydawniczy, Warsawa 1983.
  • Gerd Biegel, Jan Jaskanis "Die Balten, die nördlichen Nachbarn der Slawen". — K. Schillinger, Freiburg i. Br. 1987. (Państwowe Muzeum Archeologiczne (Poland), Muzeum Okręgowe w Białymstoku, Braunschweigisches Landesmuseum für Geschichte und Volkstum)
  • Endre Bojtár "Foreword To The Past. A Cultural History of the Baltic People". — Central European University Press, Budapest 1999. ISBN 0585457654
  • Robert Baltenius "Die Balten in der Geschichte Estlands". — Berlin 1922.
  • Lothar Kilian "Mittelrußland Urheimat der Balten?" — Selbstverl., Speyer 1988.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]