Balti

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par etnolingvistisku grupu. Par filmu skatīt rakstu Baltu ciltis (filma).
Balti mūsdienās
Visi iedzīvotāji
~5,6 miljoni
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Latvieši ~1,5 miljoni
Lietuvieši ~4,1 miljoni
Valodas
Baltu valodas
Radnieciskas etniskas grupas
kriviči, baltkrievi
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls
Baltu kultūras izplatības zona (zilā krāsā) vidējā dzelzs laikmetā (3.—4. gadsimtā).

Balti (lietuviešu: Baltai) ir indoeiropiešu cilšu un tautu grupa, kas senāk apdzīvoja plašu reģionu no Polijas līdz Centrālajai Viduskrievijai. Baltiem raksturīgajās indoeiropiešu valodu saimes baltu valodās mūsdienās runā tikai vidusbalti — latvieši un lietuvieši. Rietumbalti un austrumbalti gadsimtu laikā vai nu izmira vai tika pārtautoti.

Latvijas Saeima un Lietuvas Seims 2000. gada 18. maijā pieņēma lēmumu par Baltu vienības dienas gadskārtēju atzīmēšanu 22. septembrī, Saules kaujas gadadienā. Tās mērķis ir veicināt latviešu un lietuviešu — vienīgo baltu valodu runātāju, tuvināšanos un draudzību.[1][2]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltu nosaukums ir cēlies no Baltijas jūras vārda. Pirmo reizi termins izmantots 1845. gadā, vācu valodnieka Georga Heinriha Ferdinanda Neselmana (Nesselmann) grāmatā par senprūšu valodu. 19.gs. krievu vēsturnieki reģiona pamatiedzīvotājus sauca par latviešu ciltīm, vai letiem, kas dalījušies kuršos, prūšos un lietuviešos.[3] Līdz 20. gadsimta sākumam par baltiešiem sevi sauca Krievijas Impērijas Baltijas provinču vācbaltieši. Latviski un igauniski runājošos pamatiedzīvotājus viņi sauca par nevāciešiem (undeutsche). Iedzīvotāju skaitīšanā toreiz izmantoja reliģiskās piederības, nevis tautības principu. Tikai pēc neatkarīgo Baltijas valstu nodibināšanas, terminu "baltieši" jeb "balti" sāka attiecināt uz latviešiem un lietuviešiem. Lai arī senie aisti visticamāk bija balti, šo nosaukumu izmanto tālāk ziemeļos dzīvojošo igauņu (igauņu: eesti) apzīmēšanai.

Senvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltu hidronīmu izplatības areāls
  Apgabals, kurā daudz baltu cilmes hidronīmu
  Apgabals, kurā baltu cilmes hidronīmu maz vai to cilme ir apšaubāma

Zināšanas par baltu tautu senvēsturi primāri balstās arheoloģiskajos izrakumos, salīdzinošajā valodniecībā, un hidronīmu pētniecībā. Baltu aizvēstures pētniekiem traucē vietējo rakstīto avotu, akmens celtņu un pilnvērtīgu apbedījumu trūkums, jo daudzus gadsimtus balti savus mirušos sadedzināja.

Mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē balti dažas reizes minēti rakstītajos avotos, piemēram, romiešu vēsturnieks Tacits ap 98. gadu tapušajā traktātā "Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām", piemin uz austrumiem no ģermāņiem mītošās aistiešu ciltis (Aestyorum gentes).[4]

Kad 18. gadsimtā sākās kolonizētās Indijas sanskrita pētīšana un salīdzināšana ar Eiropas valodām, atklājās, ka lietuviešu valoda ir visarhaiskākā no dzīvajām indoeiropiešu valodām. 19. gadsimta vidū sākās mēģinājumi noteikt indoeiropiešu pirmvalodas saknes un indoeiropiešu pirmdzimteni, balstoties uz valodu kopīgajām saknēm. Tolaik Baltijas provincēs atraktās aizvēstures liecības uzskatīja par vikingu kultūrai piederošām, uzskatīja, ka skandināvu pirmdzimtene meklējama Baltijas austrumu krasta zemēs. 19. gadsimta beigās šos atradumus sāka piedēvēt Baltijas somu kultūrām.

Balstoties uz baltu izcelsmes upju un vietvārdu nosaukumiem, valodnieki Kazimirs Būga un Jānis Endzelīns izvirzīja teoriju, ka baltu pirmdzimtene meklējama Dņepras baseinā, no kurienes tie pakāpeniski virzījušies uz Baltijas jūras piekrasti. Vietvārdu pētnieki aizstāv teoriju par to, ka balti senatnē apdzīvojuši plašu teritoriju mūsdienu Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Ukrainas ziemeļos, Krievijā līdz Pleskavai, Smoļenskai, Kalugai, Tulai, Brjanskai un Kurskai. Rietumu virzienā šī teritorija gar jūras krastu un Vislas deltu stiepjas līdz mūsdienu Vācijas robežai. Kopumā tie būtu gandrīz 860 000 km2, kuros varēja dzīvot ap 500 000 cilvēku. Tas gan nenozīmē, ka balti to apdzīvojuši vienlaikus, un iedzīvotāju blīvums šajās zemēs ilgi bija ļoti zems. Visticamāk, tas norāda uz baltu ietekmi šeit ap 2.—1. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Atbilstoši šai teorijai, "visbaltiskākais" būtu Berezinas upes baseins mūsdienu Baltkrievijā, no kura viņi vēlāk ienāca Baltijas piekrastes zemēs.[5] Ilmeņa ezera apkārtne ir pilna ar baltu hidronīmiem.[6]

Indoeiropiešu ienākšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mezolīta laikmetā (9000—5000 gadā p.m.ē) Baltijas reģionā izveidojās Svidras kultūrai līdzīgā Kundas kultūra, kuras pārstāvji nav tiešie baltu priekšteči, taču viņi noteikti sajaucās ar vēlākajiem indoeiropiešu ienācējiem. Neolīta (5000—1800 p.m.ē) laikā te sākas māla trauku veidošana un vienkāršas zemkopības attīstība. Lopkopji audzēja govis, kazas, aitas un cūkas. Šajā laikā te ienāk divas atšķirīgas kultūras. Ķemmes-bedrīšu keramikas kultūru saista ar somugru priekštečiem, kamēr Auklas keramikas kultūru saista ar indoeiropiešiem. Līdz pat Dzelzs laikmeta beigām Daugava iezīmēja robežu starp šīm divām kultūrām. Lai arī vēsturiski šo divu kultūru pārstāvjus uzskatīja par etniski atšķirīgiem, to saskarsmes reģionos notika daļēja saplūšana, tādējādi mūsdienu lietuvieši, latvieši un igauņi ģenētiski ir līdzīgi.

2300.—2200. gadā p.m.ē. Mazāzijā, Balkānos, Centrāleiropā un Baltijā sāka ienākt indoeiropieši no Kazahstānas un Volgas reģiona stepēm. Šiem cilvēkiem bija raksturīga kapu kurgānu celšana. Viņi bija lopkopji, pārvietojās ratos, iekopa nelielus laukus. Nelielajās ģimenes kopienās valdīja patriarhāts, vīriešiem daloties karotājos un strādājošajos, uz ko norāda atšķirīgie priekšmeti kas mirušajiem doti līdzi aizsaulē. Šī mobilā un agresīvā kultūra pakļāva reģionā esošo neolīta kultūru, ko veidoja lielas grupas, kurās valdīja matriarhāts. Jaunienācēji mācēja iegūt un apstrādāt bronzu, Centrāleiropā uzsākot kapara ieguvi.[7]

Ja sākotnēji indoeiropiešu starpā neapšaubāmi valdīja cieša kultūras un valodas kopība, tad izplešoties pa jaunām teritorijām, pakāpeniski sāka attīstīties vietējās atšķirības. Baltu atšķirīgo veidošanos un valodas arhaiskumu ietekmēja mežiem bagātie un nomaļie reģioni, kuros tie dzīvoja. Baltu kultūra veidojas reģionā no Vislas lejteces līdz Volgas, Okas, Dņepras augštecēm, no Daugavas līdz Pripetei.

Baltu priekšteči, nākot no Dņepras baseina, Baltijas jūras piekrasti, Baltkrieviju un centrālo Krieviju sasniedza divās atšķirīgās grupās. Viena grupa cauri mūsdienu Polijai sasniedza Baltijas austrumu piekrasti un izpletās uz ziemeļiem, kur sadūrās ar somugriem. Otra grupa, virzoties gar Dņepru, sasniedza Dņepras, Volgas un Okas upju augšteces rajonu. Viņu klātbūtni apliecina daudzie Auklas keramikas kultūras atradumi — māla podi ar auklas nospiedumu un akmens kaujas cirvji (laivas cirvji). Līdz ar indoeiropiešu ienākšanu Austumeiropā, Baltijas piekrastē izveidojas Žucevas (Rzucewo) kultūra, ko var uzskatīt par tiešiem baltu senčiem. Tai cieši radniecīga ir Dņepras kultūra Dņepras augštecē, un Fatjanovas kultūra Volgas augštecē, Centrālajā Krievijā.

Indoeiropiešu ienācēji savas apmetnes būvēja upju stāvkrastos, kamēr iepriekšējās neolīta kultūras pārstāvji turpināja dzīvot līdzenumos pie upēm un ezeriem, kur nodarbojās ar zvejniecību. Aptuvenā ienācēju ziemeļu robeža nostiprinājās līnijā no Daugavas līdz Volgas iztecei. Indoeiropieši palika dzīvot sev ierastajos mežos, nespiežoties somugru apdzīvotajās tundrās. Viņu apdzīvotais areāls sakrita ar ozolu un ābeļu izplatības areālu. Baltu valodām ir kopīgi vārdi ozolam, ābelei, bērzam, liepai, osim, kļavai, gobai. Tas, ka baltiem nav kopīgu vārdu dižskābardim, īvei un efejai, kas izplatīti vairāk uz dienvidiem, un kuriem slāvu valodās ir kopīgi nosaukumi, norāda, ka slāvi senāk dzīvoja vairāk uz dienvidiem no baltiem.[7]

Ģenētiskie dati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Seno baltu dzīves areālu un mijiedarbību ar kaimiņu tautām senatnē pierāda arī pētījumi par tikai baltiem raksturīgā 'LWb' gēna izplatību. Visaugstākā tā sastopamība ir konstatēta latviešiem un lietuviešiem (6%), zemāka tā ir igauņiem (4,0%), somiem (2,9%), Vologdas krieviem (2,2%), poļiem (2,0%), zviedriem Gotlandes salā (1,0%) un Dienvidzviedrijā (0,3%). Pārējās Rietumeiropas valstīs tā izplatība ir daudz zemāka (0—0,1%).[8] Ungāriem tas sasniedz (0,4%), un tā ir vienīgā Centrāleiropas tauta, izņemot poļus, kurai ir konstatēta 'LWb'[9] tā norādot uz somugru migrācijas ceļu, kas gāja cauri baltu apdzīvotajām zemēm. Baltiem raksturīga īpaša Y hromosomas haplogrupa,[nepieciešama atsauce] kas norāda uz baltu atšķirīgo izcelsmi citu indoeiropiešu (arī slāvu) vidū.

Baltu veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairākus gadsimtus pēc ienākšanas jaunajos reģionos, indoeiropiešu Auklas keramikas kultūra gandrīz nemainījās, variācijām izpaužoties tiktāl, cik ir jāpiemērojas vietējo apstākļu atšķirībām. Kapu atradumos dominē vienkārši akmens un kaula priekšmeti, ar retiem kapara gredzeniem vai matu sprādzēm.

Dzintara ieguve Austrumbaltijā sākās jau vidējā neolītā (4100.—2900.p.m.ē), kad Litorīnas jūras līmeņa izmaiņu rezultātā kļuva pieejami dzintara slāņi. Dzintaru visvairāk izskaloja Vislas jomā, Sembas pussalā un Kuršu jomā, un nelielos apjomos arī Kurzemes un Sāmsalas piekrastē. Dzintara apstrādes paliekas atklātas daudzviet piekrastē, kā arī Lubānas ezera apkārtnē, kur 16 apmetnēs atklāti ap 3000 dzintara rotaslietu un 9000 neapstrādāta dzintara fragmentu. Tūkstošiem Baltijas dzintara objektu atrasti Valdaja augstienes apmetnēs, kas apmaiņā tirgoja kramu.

Neolīta beigās, klimata un sabiedrības dzīvesveida izmaiņu dēļ, dzintara apstrāde beidzās, tā vietā nākot bronzas apstrādei. Ienākot indoeiropiešiem, sāka veidoties pilskalnu apmetnes, kas kļuva par prestižās bronzas apstrādes centriem, lai arī bronzas priekšmeti Latvijā ir atrasti salīdzinoši maz. Palēnām atjaunojās dzintara apstrāde, lai arī tā neatguva neolītam raksturīgo augsto kvalitāti. Nelielas vēlīnā bronzas un senākā dzelzs laikmeta dzintara apstrādes paliekas atrastas Ķivutkalna pilskalnā.[10]

Bronzas laikmets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bronzas laikmeta baltu kultūru reģioni

Bronzas laikmeta apmetņu arheoloģiskie izrakumi uzrāda pirmās liecības par ieročiem un karadarbību. Papildus nocietinātu apmetņu paliekām pakalnos, nelielā skaitā atrasti arī bronzas ieroči. No Latvijas teritorijā atrastajiem 165 bronzas objektiem, 67 ir ieroči (galvenokārt kara cirvji un šķēpi) un 70 ir rotājumi, kas norāda uz to, ka prestižo bronzu izmantoja nēsātāja statusa un varas demonstrēšanai. Nocietinājumu celšana pakalnos norāda uz senbaltu ienācēju nepieciešamību aizsargāties, kā arī demonstrēt savu varu. Vēlīnajā Bronzas laikmetā Latvijā ir ap 100 pilskalnu, no kuriem vislabāk izpētītie ir Ķivutkalna pilskalns, Vīnakalns, Mūkukalns, un Lubānas Brikuļi.[11]

Trūkstot vietējām kapara atradnēm, bronzas lietošanas pirmsākumi baltu veidošanās areālā datējami ap 1800. gadu p.m.ē., kad šeit parādījās no citurienes ievestie bronzas izstrādājumi. Vietējie bronzas izstrādājumi parādījās ap 1500. gadu p.m.ē. Latvijā senākie bronzas izstrādājumi atrasti Lubāna ezera apkārtnē. Bronzas laikmets (1800—500 p.m.ē) iezīmē izteiktākas reģionu kultūru atšķirības. Rietumos (Polijas ziemeļos, Lietuvas un Latvijas rietumos) ieplūda bronzas ieroči no Skandināvijas un Centrāleiropas. Par tiešiem kontaktiem ar Skandināviju un Gotlandi liecina tā sauktās "velna laivas" - skandināvu apbedījumi Ziemeļkurzemē, Rojas upes apkārtnē un citur. Šie apbedījumi liek domāt par nelielu skandināvu koloniju Ziemeļkurzemes (Ventspils, Talsu, Dundagas apriņķu) somugru zemēs. Vēlīnajā Bronzas laikmetā lielākais bronzas apstrādes centrs Latvijā atrasts Ķivutkalna pilskalnā, arī pārējie lielākie bronzas apstrādes centri atradās pie Daugavas tirdzniecības ceļa.

Austrumos (Latvijas un Lietuvas austrumi, Volgas augštece, Dņepras baltu zemēs) bronza galvenokārt nāca no Urāliem vai dienvidiem. Metālu trūkuma dēļ visa bronza un kapars bija jāiegūst tirdzniecības ceļā no citiem reģioniem. Senbaltiem cieši radniecīgās Fatjanovas kultūras paliekas (ap 1500.-1300. gadu p.m.ē.) atrastas Urālu dienvidos, kur tās pārstāvji ieradās kapara meklējumos, radot kapara darba priekšmetu un rotājumu gatavošanas centru. Okas baseina zemēs un Ukrainas ziemeļos senbaltu kultūra attīstījās lēnāk. Bronzas laikmeta beigās viens austrumbaltu kultūras apgabals aptvēra mūsdienu Latvijas dienvidus, Lietuvas austrumus un Baltkrievijas rietumus. Otrs aptver Baltkrievijas dienvidus un Ukrainas ziemeļus, Pripetes purvu rajonā. Trešais aizņem Desnas, Dņepras, Okas un Donas augšteces Centrālajā Krievijā. Trūkstot dzintaram, ko varētu pārdot, bronzas priekšmeti šeit parādījās vēlāk. Mājrīku izgatavošanai joprojām izmantoja kaulu. Teritorijās starp Latviju un Okas upes baseinu atrastas gandrīz tikai māla priekšmetu paliekas, ar ļoti retiem bronzas cirvju un rotājumu atradumiem. Arī kapu apglabājumi šeit atrasti maz. Par senbaltu kultūru te vairāk liecina vairāku simtu pakalnos celto ciematu paliekas un baltiskie upju nosaukumi. Pakalnu ciemati parasti atradās ap 5 km attālumā viens no otra. Ciemati parasti aizņēma līdz 40x60 metrus lielu teritoriju, kurā varēja uzbūvēt ap 10 mājām. 1—2 metrus augsto aizsargmūri veidoja no akmens, koka, zemes un māla, dažreiz mālu apdedzinot. Cilvēki nodarbojās ar zemkopību un mājlopu audzēšanu. Ap 70% no atrastajiem kauliem pieder mājlopiem, 30% medījumam. Lielais zirgu kaulu daudzums norāda uz to, ka zirga gaļu izmantoja pārtikā. 4.-2.gs.p.m.ē. atradumos jau atrok vairāk vietēji izgatavotus bronzas priekšmetus un rotājumus. Iespējams, ka Pripetes purvu vai Dņepras augšteces rajonā dzīvojošie balti ir bijuši Hērodota minētie neuri. Ap 200.g.p.m.ē Pripetes purvu un Dņepras baseina baltu zemēs no dienvidiem iebrūk slāvu priekšteči, Zarubiņeckas kultūras pārstāvji.[7]

Lielāko daļu zemnieku dārgās bronzas parādīšanās neskāra. Zemes apstrādāšanā joprojām izmanto akmens kapļus. Darbarīkus gatavo no koka, kaula un raga. No neolīta laika medniekiem-zvejniekiem, seno indoeiropiešu ienākšanas iezīmē pāreju uz lopkopības-zemkopības modeli. Sākas līdumu līšana. Pārtikā izmanto piena produktus un cūkgaļu. Liellopu ādas noderēja apģērbam un apaviem. Ņemot vērā augsnes noplicināšanos, pēc 2—3 apstrādes gadiem lauku uz 20—30 gadiem atstāja atmatā. Zemnieki audzē miežus, kviešus, prosu, zirņus, pupas un auzas. Ap 8. gs. p.m.ē. zemkopību negatīvi ietekmēja klimata izmaiņas, tam vidēji paliekot par 2 grādiem aukstākam. Tas izraisīja graudaugu neražas un intensīvāku pievēršanos medīšanai un zvejniecībai.[12]

Bronzas laikmeta sākums un vidus bija laiks, kad ar senbaltiem saistītās kultūras aizņēma visplašāko teritoriju. Bronzas laikmetā baltu priekšteču kultūra pastāvēja visā mūsdienu Polijas ziemeļu daļā, dienvidos sniedzoties līdz Varšavas apkārtnei, Kaļiņingradas apgabalā, Lietuvā, Latvijas dienvidos, Baltkrievijā, Ukrainas ziemeļos un Krievijas rietumos līdz Maskavas apkārtnei. Visu šo reģionu sedza galvenokārt lapu koku meži, kuros dzīvoja pārtikai un apģērbam piemēroti dzīvnieki — sumbri, tauri, zirgi, brieži, lāči un vilki. Oderas un Vislas baseini Baltijas reģionu savienoja ar Centrāleiropu. Nemuna šķērsoja auglīgo Lietuvu. Austrumos satiksmi nodrošināja Okas baseins. Dienvidus nosedza plašie Pripetes baseina purvi.

Ap 1200. gadu p.m.ē, izplešoties Lužicas kultūrai, balti pakāpeniski zaudēja teritorijas uz rietumiem no Vislas un Bugas upēm. Sākas apmetņu celtniecība pakalnos, kurās attīstījās tehniski sarežģītā bronzas apstrāde. Vēlīnajā bronzas laikmetā Polijas ziemeļos un Baltijas piekrastē vietējie kalēji attīstīja reģionālu bronzas apstrādes stilu, kas ietekmēja baltu kaujas cirvju un saktu dizainu. Sākotnēji balti mirušos apglabāja no koka stumbra tēstos zārkos, bet ap 1500.—1300. gadu p.m.ē. Centrāleiropas un Skandināvijas ietekmē rietumbaltu un vidusbaltu reģionos ieviesās paraža sadedzināt mirušos.[13] Šajā laikā zobenus apbedījumos atrod ļoti reti, biežāk mirušajiem līdzi deva kaujas cirvjus. Saglabājas paraža gadsimtiem ilgi mirušos apglabāt vai sadedzināt vienā nelielā vietā, kas liek domāt, ka tās bija ģimenes vai cilts kapavietas. Ap mūsu ēras sākumu daļa baltu atsāka mirušo apglabāšanu, kremācijai saglabājoties Prūsijā, kur prūši kremēto radinieku kaulus ievieto stilizētai cilvēka sejai līdzīgās māla urnās un tad apraka, kamēr jātvingu zemēs turpinās kremēto mirušo apbedīšana akmens kurgānos.

Marija Gimbutiene Bronzas laikmetu seno baltu apdzīvotajā teritorijā iedalīja vairākos posmos:[14]

  • Baltijas Auklas keramikas kultūra (2000- 1700/1600 p.m.ē.), kuras beigās sāk parādīties kapara priekšmeti. Kurgānu hipotēze šo laiku saista ar baltu priekšteču ienākšanu reģionā.
  • Agrīnais Baltijas bronzas laikmets (1700/1600-1450 p.m.ē.), kurā laikā sākas aktīva dzintara tirdzniecība uz Vidusjūras un Urālu reģioniem, pretī iegūstot metāla izstrādājumus. Ciematu iedzīvotāji veido iežogotus laukumus mājlopu aizsardzībai no plēsīgajiem dzīvniekiem.
  • Vidējais bronzas laikmets (1450-1250 p.m.ē.), Tšiņecas kultūras laiks, ko Polijas teritorijā ietekmēja Centrāleiropas kultūras. Turpinās aktīva dzintara tirdzniecība.
  • Klasiskais Baltijas laikmets (1250-1100 p.m.ē). Baltu priekšteči zaudē daļu teritoriju Polijas vidienē un dienvidos — Vislas augštecē, Krakovas un Ļubļinas apgabalos. Šī laika atradumos, galvenokārt mūsdienu Polijā un Kaļiņingradā atrasti īpaši šim reģionam raksturīgi Baltijas kaujas cirvji.
  • Vēlīnais bronzas laikmets. (1100-750 p.m.ē). Šajā laikā izbeidzas mirušo apglabāšana, to aizvieto ar sadedzināšanu, paliekas ievietojot māla traukos un aprokot. Līdz pat 6.gs. p.m.ē dzelzs priekšmeti baltu zemēs gandrīz nav sastopami.

Dzelzs laikmets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aptuvenās kuršu, zemgaļu un letgaļu zemju ziemeļu robežas Latvijā mūsu ēras pirmajos gadsimtos
Idealizēta baltu ikdiena Dzelzs laikmetā (Ansis Cīrulis "Latgale senatnē", 1934).

Lužicas kultūra sabruka 5.-6. gs. p.m.ē no dienvidiem nākošo skitu klejotāju uzbrukumu rezultātā. Daži skitu bultu uzgaļi atrasti Lietuvas dienvidos. Baltu zemēs viņi neiebruka, taču Prūsijas austrumu un dienvidu ezeru salās šajā laikā būvētie nocietinājumi, liecina par nepieciešamību aizsargāties no uzbrukumiem.

Pirmie importētie dzelzs priekšmeti baltu zemēs parādījās ap 600. gadu p.m.ē. Agrīnais Dzelzs laikmets (500. p.m.ē — 450. m.ē.) sākās ar daudzu pakalnu ciematu pamešanu. Ja iepriekš tie bija specializēti bronzas apstrādes centri, tad dzelzi tagad varēja iegūt no vietējās purva rūdas. Ap 5.gs. vietējie kalēji jau māk iegūt tēraudu, no kā gatavo kaujas cirvjus.

Bronzas un dzelzs priekšmeti bija pieejami gandrīz visiem šī reģiona iedzīvotājiem. Pieaugošais iedzīvotāju skaits, un plaši izmantotie dzelzs lauksaimniecības rīki arī ļāva paplašināt apstrādāto zemes platības. Veidojās individuālas zemnieku sētas, kas atradās tālāk no ciematiem, kuru tuvumā parasti atradās nocietināts pakalns, kopienas patvērumam no uzbrukumiem. Dzelzs darba priekšmeti atviegloja zemes apstrādi, kas daudzviet kļuva par galveno nodarbošanos un pārtikas avotu. Sirpi daudzviet sāka aizstāt daudz produktīvākā izkapts. Koka arklus dažviet jau aizvieto dzelzs arkli. Seno kviešu, miežu un prosas audzēšanu papildināja rudzi un auzas. Lini un kaņepes nodrošināja ar audumiem un šķiedrām. Līdz 75% no gaļas nodrošināja mājlopi, bet pārējais bija medījums.

Lietuviešu zinātniece Marija Gimbutiene laiku starp 2. un 5. gadsimtu uzskatīja par baltu kultūras "zelta laikmetu". Viņi apdzīvoja plašu teritoriju no Vislas deltas rietumos līdz Okas baseinam Austrumos. No Daugavas baseina ziemeļos līdz Pripetes purviem dienvidos. Baltu zemēs krustojās reģionālie tirdzniecības ceļi. Paralēli bronzas tirdzniecībai, Polijas ziemeļos un Sembas pussalā (tagad Kaļiņingradas pussala) attīstījās dzintara ieguve un tirdzniecība. Balti pārdeva zvērādas, medu, vasku. Prūsijas un Lietuvas zemes tirgojās ar ģermāņiem un Romas impēriju, kas baltus sauca par aistiem. Šajā laikā baltu zemes un ciltis vairākas reizes pieminētas romiešu vēsturnieku darbos. Gimbutiene uzskata, ka Plīnija aprakstītā Glaesarija (ko aisti saucot par Austeraviju) ir prūšu apdzīvotā Sembas pussala. Romiešu monētas balti izmantoja rotājumiem un tās plaši atrastas šī laika rietumbaltu (un kuršu) apbedījumos. Rietumbaltu zemēs atrasti arī dažādi romiešu dekoratīvie rotājumi. Prūsija, īpaši Semba, tirgooties ar tālajām romiešu zemēm kļuva par turīgāko baltu apgabalu. Baltu meistari attīsta bagātīgi dekorētu rotājumu - kaklariņķu, saktu, rokassprādžu - gatavošanas kultūru. 4. un 5.gs. palielinās palielinās turīgu apbedījumu skaits. Sievietes apglabā ar visām rotaslietām - gredzeniem, saktām, kaklariņķiem, piekariņiem. Vīriešu kapos atrastas saktas, dzeramie ragi, zobeni, vairogi un zirgu piederumi.

Rietumbaltu teritorijas sāka sarukt mūsu ēras sākumā, kad šeit uz vairākiem gadsimtiem iespiedās skandināvu goti, kas 2. gs. sāka migrāciju no Skandināvijas un Vislas deltas uz Melnās jūras piekrasti. Viņu atbrīvotās zemes pie Vislas ieņēma prūši.

Mūsu ēras 5. un 6. gadsimts iezīmē mūsdienās pazīstamo baltu cilšu identitāšu izveidošanos. Šajā laikā zemgaļu apdzīvotās zemes iestiepās Vidzemē līdz Cēsīm, no kurām tos vēlāk izspieda Kurzemes somugri un latgaļi. Baltu cilšu starpā, kā arī baltu un somugru starpā notika nepārtraukta karadarbība, kas radīja nepieciešamību pēc militāro punktu, pilskalnu celtniecības. Izkliedēto zemnieku saimniecību drošībai ap 500. gadu sākās nocietinātu pilskalnu celtniecība. Sākotnēji tie nebija domāti apdzīvošanai, bet paredzēti tikai patvērumam un aizsardzībai no uzbrucējiem. Koka piļu būvēšana pakalnos vispirms sākās Lietuvā, un vēlāk arī Latvijā. Tie iezīmē tālāku cilšu sabiedrības noslāņošanos un politiskās varas centralizēšanos. Lietuvā ir ap 700 pilskalnu, kamēr Latvijā ap 500. Ap 9. gadsimtu ciemati pilskalnu tuvumā jau sasniedza tik ievērojamu iedzīvotāju skaitu, ka anglosakšu un vācu ceļotāji tās sauca par pilsētām. Aprakstot 855. gada karu starp zviedriem un kuršiem, vācu hronists Rimberts rakstīja, ka Sēburgā pulcējušies 7000, bet Apūlijā 15 000 karotāju. Lietuvas Kernaves pilskalna iedzīvotāju skaits 13. gadsimtā sasniedzis 3000.

Sabiedrības noslāņošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai 14. gadsimtā pierakstītie prūšu likumi (Iura prutenorum). Ņemot vērā citu Dzelzs laikmeta Eiropas barbaru tautu atstātos rakstītos likumu kodeksus, var veikt aptuvenu baltu cilšu sabiedrību modelēšanu. Pastāvēja politiskā un militārā aristokrātija, brīvie vīrieši, brīvās sievietes, daļēji brīvie cilvēki un vergi (lietuviešu šeimynykštis, kaimynas), kas bieži bija karagūstekņi vai visnabadzīgākie cilvēki. Lielākā atšķirība cilts likumu priekšā bija starp brīvajiem cilvēkiem un vergiem, kam nebija nekādu tiesību. Atšķirības starp aristokrātiem, brīvajiem cilvēkiem un pusbrīvajiem bija neskaidrākas, un varēja mainīties pēc vietējām paražām. Rietumu hronikās minētie "karaļi" vairāk jāpieņem kā cilšu vadoņi vai novada karavadoņi, taču to vara jau bija mantojama vienas aristokrātiskās ģimenes ietvaros. Ņemot vērā kapulaukos atrastos priekšmetus un kapu iekārtojumu, ļoti aptuveni aplēsts, ka Austrumu Lietuvā vergi un pusbrīvie varēja veidot ap 25% iedzīvotāju, brīvie cilvēki apmēram 50%, bet militārā un politiskā aristokrātija ap 20—25%, no kuriem tikai daļai piederēja augstākā vara. Gadsimtu laikā palielinās tendence mirušos apglabāt ar aizvien mazāku priekšmetu skaitu, kas varētu norādīt uz nabadzības pieaugumu, vai uz to, ka nostiprinājās aizgājēja īpašuma mantošanas tradīcija.[15]

Apbedīšanas paražas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jātvingu kapavieta

Rietumbaltu un austrumbaltu cilšu mirušo apglabāšanas tradīcijas nebija mainījušās vairāk nekā tūkstoti gadu, ļaujot noteikt to apdzīvoto zemju robežas. Turīgākos zemniekus un karavīrus apglabā akmens kapos ar daudziem ikdienas rīkiem un ieročiem, nabadzīgākiem zemniekiem kapi ir vienkāršāki, kamēr visnabadzīgākos vienkārši aprok, vai atstāj neapraktus. Ap mūsu ēras sākumu balti, izņemot prūšus, izbeidz mirušo sadedzināšanu. Virs kapa veido zemes uzkalniņu, ap to veidojot akmeņu riņķi. Radiniekus, vai apmetnes iedzīvotājus vairākus gadsimtus turpināja apglabāt blakus, veidojot plašus kapulaukus. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos novērojamās bēru paražu atšķirības iezīmē atšķirīgu baltu cilšu kultūru veidošanos.

Tagadējās Lietuvas piekrastē ap 2.gs. izzūd kapu kurgānu veidošana, mirušos apglabājot līdzenos kapos, ap kuriem veido akmens riņķu krāvumus, dažviet izveidojot līdz četriem akmens riņķiem. Šī paraža izplatījās uz Žemaitiju un Latvijas dienvidiem. Ap 4.gs., ņemot vērā apbedīšanas paražas, var sākt izdalīt žemaišu, zemgaļu un sēļu kultūru pirmsākumus. Sēļi jau no 2.gs. pakāpeniski beidz mirušo sadedzināšanu. Latgaļu kultūra un apbedījumi no 3.gs. sāk atšķirties no Austrumlietuvas leišu apbedījumiem. Starp Dubīsas un Šušves upēm ap 5.gs. izveidojas žemaišu kultūra. Starp kuršu un žemaišu zemēm pastāvēja plaša neapdzīvota josla, kas pie Rietavas sasniedza ap 40 km. Žemaišu vīriešu apbedījumos no 9.gs. līdzi dod arī zobenu, kā arī zirga galvu un kājas. Iespējams, šī paraža nākusi no skalvjiem. Lietuvas austrumos un Baltkrievijā ap 3.-4.gs. sāk veidoties Austrumlietuvas kapu kurgānu kultūra.[16] Sūdavi, iespējams prūšu ietekmē, 5. gadsimtā atkal sāk mirušo sadedzināšanu. Kuršu kultūra 5.-8.gs. veidojas Klaipēdas apkārtnē. Akmens riņķi ap kapiem šeit izzūd, un ap 7.—8. gadsimtu kremācija izplatās arī kuršu vidū. 8. gadsimtā Lietuvā piekopj mirušo apglabāšanu, bet 9. gadsimtā atkal sākas kremācija. Ap 10.—11. gadsimtu tikai zemgaļi un latgaļi turpināja mirušo aprakšanu. Vēlīnajā Dzelzs laikmetā (800—1200) latgaļi vīriešus apbedī ar galvu uz austrumiem, bet sievietes ar galvu uz rietumiem. Lietuvā un Prūsijā bija paraža ievērojamu mirušo apglabāt kopā ar zirgu.[17] Jātvingiem raksturīgi apbedījumu kurgāni, kas pilnībā vai daļēji veidoti no krautiem akmeņiem. Kamēr citām baltu ciltīm apglabāšanas tradīcijas vairākas reizes mainījās, jātvingi visu m.ē. pirmo tūkstošgadi paliek uzticīgi akmens krāvumiem. To diametrs ir no 6 līdz 18 metriem, un tie paceļas tikai kādu pusmetru virs zemes. Nelaiķi sākotnēji apbedīja, bet no 5.gs. parasti sadedzināja kapā, un tad noklāja ar akmeņu un smilšu pakalniņu. Kapos atklāti ļoti maz priekšmetu, kas apgrūtina to datēšanu.[18] 6. un 7. gadsimtā baltu apbedījumos parādās aizvien bagātīgākas sudraba rotaslietas, kaklariņķi, aproces un saktas. Ap 5.-6.gs. lietuviešu un jātvingu zemēs parādās bagātīgi karotāju apbedījumi, kas liek domāt par militāri valdošās šķiras pastāvēšanu. Vadoņus apbedī kopā ar zirgiem, ieročiem un bagātīgiem sudraba rotājumiem, līdz 2 kg smagiem sudraba kakla riņķiem. Šī apbedījumu tradīcija beidzas 8.gs.[16] Kurši rotājumos sāk izmantot skandināvu dekoratīvos elementus. Sudraba rotu daudzums norāda uz aizvien pieaugošo labklājību. Zemgaļi mirušos apglabā ar uz krūtīm sakrustotām rokām, līdzi dodot vairākus šķēpus, kaujas nažus. Baltiem raksturīga šķēpu uzgaļu forma sastopama visā baltu areālā no Baltijas jūras līdz Dņepras baseinam, bet no 7. līdz 12.gs. to visbiežāk sastop apbedījumos Latvijā un Lietuvā. Kapu atradumi demonstrē ieroču dizaina izmaiņas gadsimtu gaitā.[19]

Slāvu ienākšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidējo Dzelzs laikmetu no 5. līdz 9. gadsimtam iezīmē masīva slāvu iespiešanās austrumu baltu zemēs, pāris gadsimtos ieņemot teritorijas no Kijevas līdz Novgorodai. 6.-7. gs. slāvi sasniedza Pleskavas-Novgorodas apkārtni. Daļa austrumbaltu pārvietojās uz leišu un latgaļu zemēm. Slāvu spiediena rezultātā 6.—7. gadsimtā tālāk austrumos dzīvojošie latgaļi ieņēma iepriekš somugru apdzīvoto Vidzemi. Smoļenskas un Polockas apgabalos atrastās 5.—12. gadsimta baltu senlietas ir identiskas latgaļu senlietām. Arheoloģiskie izrakumi un senkrievu hronikas apstiprina baltu, austrmgalindu klātbūtni tagadējās Maskavas apkaimē vēl līdz 13. gadsimtam. Seno austrumbaltu iedzīvotāju pārslāvošana Kalugas, Maskavas, Smoļenskas, Vitebskas, Polockas un Minskas guberņās galīgi beidzās tikai 19. gadsimtā, atstājot ietekmi uz šo reģionu etnogrāfiju un valodu.[7] Daugavas un Dņepras augštecēs izveidojas austrumslāvu ciltis kriviči, dregoviči, radimiči, vjatiči, kuros ieplūda arī baltu asinis.

Pēdējie gadsimti pirms kristietības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltu un lībiešu zemju aptuvenās robežas Latvijā, dzelzs laikmeta beigās.

Pirms Ziemeļu krusta karu sākšanās lielākās baltu ciltis bija kurši, zemgaļi, sēļi, latgaļi, žemaiši, aukštaiši, prūši un jātvingi. Aprēķināts, ka prūšu zemēs dzīvoja 170 000, latviešu — 145 000 un lietuviešu zemēs — 170 000 cilvēku.[5] Skalvji un Nadruvji, lai arī bieži minētas kā prūšu ciltis, bija pietiekami atšķirīgas, lai tās uzskatītu par individuālām ciltīm. Atšķirīgo latviešu un lietuviešu valodu veidošanās sākās ap 7. gs., kad ziemeļu un dienvidu cilšu dialektos parādījās nozīmīgas atšķirības.

Ap 10. gadsimtu podniecībā sāka izmantot podnieka ripu. Dzelzs cirvji kļuva platāki, tā labāk noderot koku ciršanā un ēku celtniecībā. Plašāk sastopami dzelzs arkli. Divu lauku sistēmu sāka aizvietot trīs lauku sistēmu. Audzēja linus un kaņepes. Graudu diētu papildināja pupas un zirņi. Pārtikā plaši patērēja cūkgaļu. Joprojām piekopa maiņas tirdzniecību. Kā naudu izmantoja 100—200 gramus smagus sudraba stienīšus. Papildus jūras un zemes tirdzniecības ceļiem, svarīgākie tirdzniecības ceļi gāja pa Daugavas, Pripetes, Bugas un Nemūnas upēm. Seno dzintara tirdzniecību aizvietoja kažokādu tirdzniecība. Latvijā atraktajās kapavietās un senajās apmetnēs atrasti krustiņi no Bizantijas un Kijevas Krievzemes, arābu dirhami (galvenokārt kalti starp 717.-1014. gadu). No 10. gs. aizvien vairāk parādījās vācu, anglosakšu un ungāru zemēs kaltas monētas. Palielinājās atrasto sudraba stienīšu svars un daudzums.[20]

Palielinoties turībai, palielinājās arī cilšu vadoņu vara. Latvijā ir zināmi ap 500 pilskalnu. Tas liecina par teritorijas pārvaldes sistēmu, jo pilskalni bija militārās un politiskās varas centri. Bez pilskalniem pastāvēja arī pilenes — pilskalni, kuriem kāds no kritērijiem neatbilst pilskalna statusam. Latvijas teritorijā atklāti arī vairāki desmiti ezerpiļu. Ēku būvniecībā izmantoja koku, tāpēc nocietinājumi nodrošināja teritorijas aizsardzību tikai līdz to nodedzināšanai, pa šo laiku bija jāierodas papildspēkiem. Lai cīnītos ar uguni, Mežotnes pilij aizsargsiena bija apmesta ar mālu un jumti pārklāti ar velēnām. Saziņai starp pilīm vietumis atradās signālkalniņi. Uzsākot pilskalna celtniecību, tika upurēts dzīvnieks, kura kaulus apraka būves pamatos — lai celtne būtu svētīta un ilgi kalpotu. Latvijā rekonstruēta Tērvetes pils „Lielķēniņos”, Andrupenes pils Krama kalnā, Uldevena pils Lielvārdē un Āraišu ezerpils.

Baltijas piekrastē pāris gadsimtus pastāvēja skandināvu vikingu apmetnes. Prūsijā tādas bija pie prūšu Truso (7.-8.gs.) un Kaupas (9.-11. gs.) pilsētām. Kursā vikingu apmetne atradās Grobiņā (7.-9. gs.). Vikingu ieroču un rotājumu kultūra ietekmēja piekrastes prūšu un kuršu kultūru.

Pagrieziena punkts baltu vēsture bija kristietības pietuvošanās to zemju robežām. 966. gadā poļi pieņēma Rietumu kristietību, bet 988. gadā Kijevas Krievzeme Austrumu kristietību. Turpmāk viens no karu mērķiem bija arī kristietības izplatīšana baltu zemēs.

Kurši apdzīvoja tagadējās Lietuvas piekrasti un Kurzemes piekrastes dienvidu daļu. Līdz 9. gs. kurši dzīvoja uz dienvidiem no Ventas un Abavas. 9. gs. otrajā pusē viņi sāka iekarot arī Kurzemes ziemeļus, un šeit dzīvojošos lībiešu senčus. Iekarotajās teritorijās izveidojās Vanemas zeme, bet daļa lībiešu šķērsoja Rīgas jūras līci, un pārcēlās uz Vidzemes piekrastes zemēm, no kurām izspieda zemgaļus.

Kurši sākumā bija rietumbalti, bet valodas attīstībā pēc 500. gada aizvien vairāk pieskaitāmi vidusbaltiem. Vikingu kolonizēšanas mēģinājumi kuršu zemēs sākās ap 650. gadu un beidzās ap 850. Dāņu karaspēks bija iebrucis Kurā, bet smagi sakauts, kuršiem sagrābjot pusi dāņu flotes. Atriebjoties, zviedru karalis Olafs iebruka Grobiņas un Apūles zemēs. Kurši apņēmās maksāt nodevas, taču drīz atbrīvojās no zviedru kontroles. Pēc vikingu atsišanas, sākās vairāki kuršu jūras sirojumu gadsimti Gotlandes, Dānijas un Zviedrijas piekrastē. Pieaugošā kuršu turība izraisīja vikingu atbildes sirojumus. Šī iemesla dēļ lielākā daļa kuršu ciematu un pilskalnu atradās 5–25 km no jūras.

Lielās tautu staigāšanas laikā goti pameta Vislas lejteci un šeit izpletās prūši. 9. gadsimta Bavārijas hronikās piemin Bruzus. 10. gadsimta arābu hronikās Brūsus/Burūsus, ko attiecina uz prūšiem. Lai arī prūšu zemes robežojās ar jūru, realitātē viņiem bija ierobežotas jūras kuģošanas iespējas, jo Kuršu kāpas un Vislas kāpas noslēdza ceļu uz atklātu jūru, ostām labvēlīgu krastu dodot tikai Sembas pussalā.

Latgaļu iekarojumu rezultātā Vidzemē viņi pakļāva šeit iepriekš dzīvojušos zemgaļus un somugrus, izplešoties līdz mūsdienu Igaunijai. Šeit izveidojas Imeras zeme ar centru Mujānu tuvumā esošajā Cimpēnu pilskalnā, Tālavas un Lotigolas zemes.[21]

Valstiskuma veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilšu valstiņas rietumbaltu zemēs varēja sākt veidoties vikingu sirojumu laikā, kad nepieciešamība celt aizvien lielākus nocietinājumus, lielu karaspēka vienību organizēšana un to militārā vadība prasīja arī stabilāku, hierarhisku sabiedrības pārvaldes modeli. Sāk veidoties "zemes", ar konkrētu politisko un militāro centru, ko kontrolē valdnieka dzimta. Sāk veidoties reģionu vadoņu federācijas, rodas agrīnie valstiski veidojumi. Vienkāršāko valstiskuma formu veidošanos parasti iezīmē konkrēta teritoriālā identitāte (zeme, pilsnovads), profesionālu karotāju šķira, un pilsētiņu veidošanās, tirgotājiem un amatniekiem patstāvīgi dzīvojot pie galvenā vadoņa pilskalna.[22] Militāro demokrātiju pakāpeniski aizstāja dinastiski mantojama "zemes" valdnieka vara. 9.gs. Kursā bija piecas zemes, 13.gs. astoņas. Prūsijā bija vismaz 11 zemes.

Vadoņus, kam izdevās savu varu izplest pār 2 vai vairākām zemēm, hronikās latīniski parasti sauc par "rex", "dux", "princeps", bet seno krievu hronikās par kņaziem. Anglosakšu ceļotājs Vulfstans no Hedebijas aprakstīja Prūsijas pilis ar ķēniņiem (cynings), kas iesaistīti savstarpējos karos. Rimberts pieminēja Kursas zemes. Viņš rakstīja, ka kuršiem ir piecas pilsētas (ko vēsturnieki tulko kā pilsnovadus) pieminot urbem Seeburg (Grobiņu) un urbem Apulia (Apūli). Nākamās rakstu liecības par baltu vadoņiem un valdniekiem parādījās tikai sākoties krustnešu iekarojumiem. 1216. pieminēti prūšu vadoņi Survabuno un Warpoda, arī kuršu vadonis Lamekins 1230. līgumā raksturots kā ķēniņš (rex).

Pieaugošā sociālā nevienlīdzība un hierarhijas nostiprināšanās cilšu karavadoņu vadībā izpaudās ne tikai aizvien lielāku pilskalnu celtniecībā, bet arī sirojumos uz kaimiņu zemēm. Tāli un ilgi karagājieni nozīmēja, ka to rīkošanā kopīgi vajadzēja iesaistīties lielākām cilšu grupām, tā liekot pamatus valstiskiem veidojumiem. Kurši no 11.gs. vidus plaši siro pa Skandināvijas piekrasti. Ap 1040. gadu zviedru karotāji trīs kuģos iebrūk Zemgalē, bet tiek sakauti. Zemgaļi pie savas galvenās ostas, Daugmales pilskalna 1106. gadā smagi sakauj iebrukušo Polockas kņazistes karaspēku, nogalinot 9000 polockiešu. 11. un 12. gadsimta poļu hronikās minēti prūšu un jātvingu karotāji, kas piedalījās poļu hercogu savstarpējos karos. Prūši no 12.gs. regulāri iebrūk poļu zemēs. 12.gs. beigās leiši spēj atsist Kijevas Krievzemes kņazu iebrukumus un pāriet pretuzbrukumos. Leiši arī siroja pa jātvingu, sēļu, zemgaļu un latgaļu zemēm.

Baltu zemju sašķeltība padarīja vieglāku to iekarošanu 13.gs. Retās reizēs, kad vairākām baltu zemēm vai ciltīm izdevās apvienot savas armijas, tās spēja gūt ievērojamas uzvaras pār krustnešiem (Durbes kauja, Saules kauja, Lielā prūšu sacelšanās).[7]

Lietuvas izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

13.gs. sākumā Lietavas zeme starp Nemūnas un Neres upēm bija spēcīgākā leišu valsts. Tai kaimiņos atradās Nalšijas un Deltuvas zemes. Nemūnas, Neres un Nevēžas upju satecē atradās Neres zeme, un uz ziemeļiem, Upītes zeme. Rietumos atradās Žemaitija, kas aizvien vairāk iespiedās kuršu zemēs, ap 11.gs. sasniedzot jūras piekrasti Palangā. Žemaitiju veidoja Karšuvas, Knituvas, Medininku un Šauļu zemes savienība.

1219. gadā Galīcijas-Vladimiras kņaziste slēdz līgumu ar leišu kņaziem. No leišu puses līgumu paraksta 21 kņazs, no kuriem 5 ir lielkņazi. Tas liecina par to, ka daudzās leišu zemes un novadi ir apvienojušās savienībā, taču vienlaikus, lielais kņazu skaits norāda uz varas sistēmas nestabilitāti, kurā notiek nepārtrauktas cīņas starp zemju valdniekiem. To demonstrēja Mindaugs, kam tikai pēc ilgas un asiņainas cīņas izdevās pakļaut citus kņazus, un kļūt par pirmo starptautiski atzīto Lietuvas karali.

Sākoties Ziemeļu krusta kariem, lietuvieši apvienojās spēcīgā valstī, kas spēja pāris gadsimtu ilgos karos atsist Livonijas ordeņa un Vācu ordeņa uzbrukumus. Jātvingu un prūšu galīgo pakļaušanu ietekmēja arī jaunās Mindauga Lietuvas karalistes politika un Lietuvas krusta karu situācija. Mindaugs un vēlākie valdnieki atbalstīja prūšu un jātvingu karus pret vāciešiem un poļiem, taču galveno uzmanību pievērsa mongoļu sagrauto krievu kņazu zemēm, lai izplestos austrumu un dienvidu virzienā. Prūšu, jātvingu un žemaišu zemēm pievēra mazāku uzmanību, ļaujot tām krist poļu un Vācu ordeņa iekarotāju rokās. Jaunajai Lietuvas valstij vairākas desmitgades ilgā prūšu, žemaišu un jātvingu pretestība nodrošināja izdevīgu buferjoslu. Šajā laikā nevar runāt par kādu baltu tautu kopību. Lietuva jau bija izveidojusies par starptautiski atzītu valsti, kuras valdnieki veidoja politiskas un dinastisku laulību attiecības ar citiem valdniekiem, kamēr pārējie balti atradās reģionālu karavadoņu pakļautībā, kuru vienīgā izvēle bija, kuram no iekarotājiem padoties.[23] Kamēr Prūsijas un Latvijas teritorijas pakāpeniski iekaroja un kolonizēja vācieši, Lietuvas dižkunigaitija uz vairākiem gadsimtiem kļuva par Austrumeiropas varenāko valsti, taču vēlāk nonāca poļu politiskā un kulturālā pakļautībā.

Kartes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Etnoģenēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aptuvenās baltu zemju robežas 12.gs., lai arī dienvidaustrumos tās joprojām neskaidras
Balti Tautas Ciltis Zeme
Austrumbalti Galindi Austrumgalindi Maskavas apkaime
Dņepras balti Dņepras baseins
Vidusbalti Latvieši Latgaļi Daugavas un Gaujas baseins
Kurši Kursa
Sēļi Sēlija, Nalsene
Zemgaļi, žemaiši Zemgale, Žemaitija
Lietuvieši Augštaiši Aukštaitija, Nalsene, Deltuva, Lietava
Dainavi Nemūnas augštece
Kurši Kursa
Sēļi Sēlija, Nalsene
Skalvji Skalva, Lamata
Žemaiši, zemgaļi Žemaitija, Zemgale
Rietumbalti Jātvingi Jātvingi, dainavi Sūdava, Dainava
Prūši Bārti Raistpils (Kentšinas) apgabals
Natangi Rāmavas (Pravdinskas) apvidus
Nadruvji Gumbīnes (Gusevas) apgabals
Pomezāņi — pogesāņi Austrumprūsijas rietumi
Sembi Semba
Skalvji Nemunas lejtece
Vārmi Vislas kāpas piekraste
Galindi Nauri Nauras (Narevas) baseins
Rietumgalindi Alnestabu (Olštinas) apgabals
Pomerānijas balti Starp Jitlandi un Vislu

Baltu zemes pirms 13. gadsimta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltu cilšu aptuvenās teritorijas ap 13. gadsimta sākumu

13. gadsimta hronikās minētas vairākas baltu valstis, zemes un pilsnovadi.

Mūsdienu Latvijas teritorijā:

Mūsdienu Latvijas un Lietuvas teritorijās:

Mūsdienu Lietuvas teritorijā:

Mūsdienu Kaļiņingradas apgabala un Polijas teritorijās:

Valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Baltu pirmvaloda

Iespējamā baltu pirmvaloda ir rekonstruēta ar salīdzinošās valodniecības metodi, kā arī izmantojot datus par baltu un citām indoeiropiešu valodām, jo līdz mūsdienām nav saglabājies neviens baltu pirmvalodas rakstu paraugs. Baltu pirmvaloda no indoeiropiešu pirmvalodas varētu būt sākusi atdalīties ap 3000 gadiem p.m.ē. Uz tās bāzes veidojās vēlākās baltu valodas. Līdz mūsdienām saglabājušās divas baltu valodas — lietuviešu un latviešu, un trīs dialekti — žemaišu Lietuvā, augšzemnieku Latvijā un kursenieku Kuršu kāpās, kurā runā vairs tikai daži cilvēki.

Dzīvesziņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Seno latviešu gadskārtu kalendārs

Baltiem, kā zemkopjiem, kalendārs balstījās Saules gadā, un galvenie svētki saistījās ar sezonālajiem saulgriežiem, kad svinēja Ziemas svētkus, Lielo dienu, Jāņus un Miķeļus. Šie lielie svētki ļāva sezonas sadalīt mazākos "laikos": Ziemas laikā, Sējas laikā, Siena laikā, Sulu laikā, Veļu laikā, utt. Savaiti (nedēļa, lietuviešu savaitė) veidoja deviņas dienas.[24] Sezonu maiņu iezīmēja Meteņi, Ūsiņi, Māras diena un Mārtiņi. Balstoties uz šo sistēmu, tika radīts mūžīgais kalendārs.[25]

Skaitlim 9 bija svarīga nozīme kalendāra veidošanā, jo tajā balstījās arī dienu skaits gadā. Balti dienas un naktis skaitīja atsevišķi, tāpēc gadu veidoja 365 dienas un 365 naktis (9x9x9).

Sajāja bramaņi
Augstajā kalnā
Sakāra zobenus 
Svētajā kokā.
Svētajam kokam
Deviņi zari, 
Ik zara galā
Deviņi ziedi, 
Ik zieda galā  
Deviņas ogas.[26]

Ir ziņas arī par baltu mezglu rakstiem, un rūnām, gan burtniekiem.[27]

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pērkons, 1941

Par seno baltu reliģiju ir maz konkrētu faktu. Kristiešu misionāri un krustneši atstājuši liecības, ka balti savus dievus pielūdza svētbirzēs. Viņi ticēja reinkarnācijai, pielūdza dabas objektus un parādības. Lai arī krustnešiem izdevās uzspiest kristietību, neoficiāli pagānu ticējumi un paražas turpināja pastāvēt vēl vairākus gadsimtus.

Anglosakšu ceļotājs Vulfstans ap 880.-890. uzturas prūšu zemēs, kur novēro, ka mirušie netiek apglabāti vairākus mēnešus, līķim paliekot savās mājās, radinieku vidū, kas turpina ikdienas dzīvi. Šī paraža ir raksturīga senajiem indoeiropiešiem jau ilgi pirms mūsu ēras, par ko liecina sadalījušies un mušu kāpuru pilnās mirstīgās atliekas. Pat kara laikā, kā liecina 1210. gada Rīgas aplenkšanas hronika, kurši pavadīja trīs dienas apraudot un tad sadedzinot savus kritušos. Ir saglabājušās lietuviešu raudu dziesmas, ko dziedāja bērēs. Lietuvā vēl 20. gadsimta sākumā saglabājās tradīcija, ka par saimnieka nāvi bija jāpasaka viņa zirgiem un bitēm, lai tās nesaslimtu un nenomirtu. Zirgs nedrīkstēja savu saimnieku vest uz kapsētu. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos prūšu un lietuviešu zemēs aizgājējus apbedīja kopā ar apsedlotiem zirgiem. Mirušo bieži sadedzināja sēdus uz zirga, ticot, ka viņi turpinās jāt debesīs un apciemos savus radus veļu laikā Oktobrī. Saglabājušās rakstu liecības par mirušā Lietuvas dižkunigaiša Aļģirda sadedzināšanu kopā ar 18 zirgiem, zeltu izšūtās drēbēs. Viņa brāli Ķēstuti 1382. gadā sadedzināja kopā ar zirgiem, drēbēm, ieročiem, medību suņiem un putniem. 15. gadsimta sākumā lietuvieši un kurši svētbirzīs joprojām sadedzina savus aizgājējus ar zirgiem un drēbēm.[7]

No iepriekš šeit dzīvojošajām kultūrām, kurās dominēja matriarhāts, balti pārņēma sieviešu dzimtes dievības, kuras saistīja ar ūdeni, zemi un Mēnesi. Kareivīgās vīrišķās dievības nāca no indoeiropiešiem, un pārstāvēja uguni, gaismu, pērkonu un debesu spēkus. Indoeiropiešu ticējumos svarīgu vietu ieņem Debesu koks, kura saknes iestiepjas dziļi zemē, bet zaru vainags debesīs. Zaros dzīvo dažādi gari, ap koku dzīvo cilvēki un dzīvnieki, bet saknēs — čūskas. No saknēm nāk dzīvība un gudrība. Katram baltu dekoratīvajam simbolam bija sava nozīme. Mēness cikls tika ieausts jostās, kuras izmantoja, lai ietītu zīdaini svētībās, vai citos cilvēkam nozīmīgos svētkos. Josta simbolizē dzīvi. 18.gs. Māras josta[28] iekļauj 49 simbolus, kas apzīmē Mēness fāžu gada ciklu, un, iespējams, ir balstīta senajā kalendārā, un svarīgākos gada svētkus apzīmē īpaši simboli.[29]

1326. gadā sarakstītajās "Prūsijas zemes hronikās" (Chronicon terrae Prussiae) minēts Saules dievs Svaikstiks (Swayxtix), pērkona dievs Perkuns, mežu dievs Puskaits un aizsaules dievs Pekols. Galvenā prūšu svētvieta Romuva vai Romove bija svarīga arī Lietuvā un Latvijā dzīvojošām ciltīm. Romuvā valdīja augstais priesteris Krive krivaitis (krīvu krīvs). Prūšiem bija paraža sadedzināt trešdaļu karā iegūtā laupījuma kā ziedojumu dieviem.

Tā kā baltu ēkas bija no koka, par tām var spriest tikai pēc pamatu atliekām. Austrumbaltu teritorijā, Smoļenskas apgabalā, atrastas svētnīcu paliekas. Pēc tām var spriest, ka daļa no 1.gs.p.m.ē — 7.gs.m.ē. celtajiem pakalnu ciematiem netika apdzīvoti, bet izmantoti kā tempļi. Tas saskan ar vēlāk Lietuvas un Prūsijas teritorijā aprakstītajām svētajām pilsētām, kas kalpoja par kulta centriem reģiona iedzīvotājiem.

Ticība aizkapa dzīvei, kurā varēs turpināt dzīvot ar saviem tuvajiem, noteica baiļu trūkumu no nāves, baltu kareivju un viņu sievu uzvedību. 1336. gadā Pilenes aplenkumā, redzot, ka vācu uzvara ir neizbēgama, lietuvieši aizdedzināja pili, nogalināja savas ģimenes un izdarīja pašnāvību. Indriķa hronika raksta par kādu notikumu 1205. gadā: "Kāds priesteris, vārdā Johanness, kas tobrīd atradās gūstā Lietuvā, pastāstīja, ka piecdesmit sievas vīru nāves dēļ padarījušas sev galu pakaroties, protams, ticēdamas, ka drīz dzīvos ar tiem citā dzīvē."[30] Uz paražu, ka mirušajam līdzi devās arī citi ģimenes locekļi norāda kapu atradumi.

Latviešu un lietuviešu folklorā arī saglabājušies ticējumi par to, ka lai arī mirušie dodas uz veļu valstību, viņu gars var pārmiesoties kokos, dzīvniekos vai putnos.

Dievības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zemes māte, lietuviešu Žemīna, viena no svarīgākajām dievietēm, jo no zemes nāk viss dzīvais. Vai nu Pērkona, vai Dieva sieva.
  • Zemnieks, lietuviešu Žemėpatis, Žemininkas bija Zemes mātes brālis, zemkopības aizstāvis.
  • Mājas kungs, lietuviešu Dimstipatis, aizstāvēja māju.
  • Laukus aizsargāja Laukpatis, Lauksargis. Taču visos augos un kokos dzīvoja dievības, kur aizstāvība bija svarīga.
  • Laima, Laimė bija visiem baltiem kopīga likteņa dieviete, kas noteica dzīves ilgumu. Tai radniecīga lietuviešu Dalia un latviešu Dēkla.
  • Prūšu dievs Puškaitis dzīvoja zem plūškoka zariem, un viņa palīgi, rūķīši, rūpējās par labu graudu ražu un palīdzēja saimniecības darbos.
  • Lietuviešu upju dievs Upinis, ezeru Ežerinis, jūras vētru dievs Bangpūtys. Latviešu Jūras māte.
  • Dievs, Dievas, debesu dievs. No sanskrita dyut (spīdēt) un deiuos (debesu). Viņš gandrīz vienmēr ir jāšus uz zirga.
  • Pērkons, lietuviešu Perkūnas, prūšu Perkonis, kura svētais koks ir ozols.
  • Debess objektu dievības Saule, Mēness, Auseklis (lietuviešiem sieviešu dzimtē Aušrinė).
  • Zalktis, Žaltys deva svētību mājai, dodot auglību sievietēm un mājlopiem.
  • Uguns māte, Gabija saistīta ar uguni, kuru mājas pavardā nekad nenodzēsa.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Baltu vienības diena — pozitīvais mīts
  2. 22. septembris. Baltu vienības diena. Tā saistās ar Saules kauju 1236. gadā
  3. Materialy dlja geografii i statistiki Rossii
  4. Tacits 2011, 163.—165. lpp.
  5. 5,0 5,1 Foreword to the Past: A Cultural History of the Baltic People
  6. Манаков Андрей Геннадьевич, Ветров Сергей Вячеславович (2008). "Неславянская топонимия северо-западных районов Псковской области" (krieviski). Псковский регионологический журнал (Pleskavas Valsts universitāte) 159 (Nr. 6).
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 The Balts
  8. "The LWb Blood Group as a Marker of Prehistoric Baltic Migrations and Admixture" (angliski). Human Heredity (Karger Publishers) 49 (№ 3). 1999. gada jūnijs.
  9. Baltu ģenētika
  10. DZINTARS BRONZAS UN SENĀKAJĀ DZELZS LAIKMETĀ LATVIJAS TERITORIJĀ
  11. [briai.ku.lt/downloads/AB/08/08_032-038_Vasks.pdf WEAPONS AND WARFARE DURING THE BRONZE AGE IN THE AREA OF PRESENT-DAY LATVIA]
  12. Latviešu vēsture. I.daļa
  13. JAUNI BRONZAS UN SENĀKĀ DZELZS LAIKMETA APBEDĪŠANAS VIETU DATĒJUMI AR RADIOAKTĪVĀ OGLEKĻA METODI
  14. Bronze Age cultures in Central and Eastern Europe
  15. SOCIAL CLASSES IN THE IRON AGE EAST LITHUANIA: AN ATTEMPT OF IDENTIFICATION IN THE MORTUARY RECORD
  16. 16,0 16,1 Iron Age
  17. A History of the Baltic States
  18. Валентин СЕДОВ. Курганы ятвягов.
  19. [briai.ku.lt/downloads/AB/08/08_214-222_Vaskeviciute.pdf SEMIGALLIAN WARRIOR WEAPONRY AND ITS REFLECTION IN BURIAL RITES IN THE FIFTH TO THE 12TH CENTURY AD]
  20. Latviešu vēsture. I.sējums
  21. Vēstures atziņas un tēlojumi
  22. SOME NOTES ON THE ISSUE OF THE DEVELOPMENT OF BALT SOCIETY IN THE NINTH TO THE 13TH CENTURIES IN THE CONTEXT OF THE SOCIO-POLITICAL STRUCTURES OF THE BALTIC REGION
  23. YATVINGIANS IN THE GENESIS OF LITHUANIAN ANTI-TEUTONIC ORIENTATION
  24. GADSKĀRTA
  25. Tukuma pilskalnā atrasts latviešu «Mūžīgais kalendārs»
  26. A SOLAR CALENDAR FROM LATVIAN DAINAS
  27. Guntis Eniņš (1989). "Vai Idumejā prata rakstīt?". Dabas un vēstures kalendārs: 243.
  28. Kaldabruņas Māras jostas digitālā versija
  29. Religion and mythology of the ancestors of the Baltic nations
  30. IX (tulkojums latviešu valodā (73.-81.lpp.)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • „Arheoloģija un etnogrāfija XXVI”. — Zinātne, Rīga 2013. ISBN 9984879402
  • Marija Gimbutas. "The Balts". — Frederick A. Praeger, New York 1963.
  • Zigmantas Kiaup, Ain Mäesalu, Ago Pajur, Gvido Straube "The History of the Baltic Countries". — Avita, Tallin 1999. European Union funded project (hereafter "HOBC") ISBN 9985201337
  • V. V. Sedovs „Balti senatnē”. — Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga 2004. ISBN 9984601439
  • Māris Linde „Balti pirms kristietības ievešanas”. — LiePa, Liepāja 2009. ISBN 9984821765
  • Kārlis Stalšāns „Latviešu un lietuviešu austrumu apgabalu likteņi”. — Jāņa Šķirmanta apgāds, Chicago 1958.
  • Andrejs Krūmin̦š „Mūsu tautas saknes”. — Rīga 1998. (kultūrvēsturiski pētījumi) ISBN 9984928918
  • Vladislavs Urtāns „Senākie depozīti Latvijā (līdz 1200. g.)”. — Zinatne, Rīga 1977.
  • Juris Urtāns Riga „Apceres par Latvijas pilskalniem”. — Nordik, Rīga 2013. ISBN 9984854450
  • Juris Urtāns, Andris Šnē, Jānis Asaris „Latvijas pilskalni”. — Valsts Kultūras pieminekl̦u aizsardzības inspekcija, Rīga 1998. (Eiropas kultūras mantojuma dienas)
  • Irena Čepiene "Lietuvių etninės kultūros istorija". — Šviesa, Kaunas 1995. ISBN 5430013404
  • Vilis Olafs „Vēsturiski un etnogrāfiski raksti”. — Rīga 1923.
  • Guntis Zemītis „Ornaments un simbols Latvijas aizvēsturē”. — Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga 2004. ISBN 998460120X
  • Teodors Zeiferts „Latviešu rakstniecības vēsture”. — Zvaigzne, Rīga 1993. ISBN 5405010499
  • Norbertas Vėlius "Senovės baltų pasaulėžiūra — struktūros bruožai". — Mintis, Vilnius 1983.
  • Haralds Biezais „Seno latviešu galvenās dievietes”. — Zinātne, Rīga 2006. ISBN 9984767493
  • Haralds Biezais "Die himmlische Götterfamilie der alten Letten". — Almquist & Wiksell, Uppsala 1972.
  • Marceli Kosman "Zmierzch Perkuna czyli ostatni poganie nad Bałtykiem" — Książka i Wiedza, Warszawa 1981.
  • Łucja Okulicz-Kozaryn "Życie codzienne Prusów i Jaćwięgów w wiekach średnich". — Państwowy Instytut Wydawniczy, Warsawa 1983.
  • Gerd Biegel, Jan Jaskanis "Die Balten, die nördlichen Nachbarn der Slawen". — K. Schillinger, Freiburg i. Br. 1987. (Państwowe Muzeum Archeologiczne (Poland), Muzeum Okręgowe w Białymstoku, Braunschweigisches Landesmuseum für Geschichte und Volkstum)
  • Endre Bojtár "Foreword To The Past. A Cultural History of the Baltic People". — Central European University Press, Budapest 1999. ISBN 0585457654
  • Robert Baltenius "Die Balten in der Geschichte Estlands". — Berlin 1922.
  • Lothar Kilian "Mittelrußland Urheimat der Balten?" — Selbstverl., Speyer 1988.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]