Balti

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Balti ap 13.gs.svg

Balti ir indoeiropiešu tautu grupa - latvieši un lietuvieši - kas runā baltu valodās, kas pieder pie indoeiropiešu valodu saimes. Mūsdienās galvenokārt apdzīvo Baltijas jūras austrumu piekrasti.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galveno indoeiropiešu valodu grupu izplatība 1.tūkstošgades vidū m.ē. Baltu un slāvu valodu areāls gaiši brūnā krāsā, indoirāņu valodas - sarkanā, ģermāņu valodas - violetā, ķeltu valodas - zaļā, latīņu valodas - zilā, grieķu valodas - dzeltenā, pārējās - brūnā krāsā.
Galveno indoeiropiešu valodu grupu izplatība 1.tūkstošgades vidū p.m.ē. Baltu valodu areāls gaiši brūnā krāsā, indoirāņu valodas - sarkanā, ģermāņu valodas - violetā, ķeltu valodas - zaļā, latīņu valodas - zilā, grieķu valodas - dzeltenā, pārējās - brūnā krāsā.

Pirmo reizi Eiropā baltu priekšteči - neolīta kaujas cirvju, auklas keramikas kultūras un zemkopības nesēji - ienāca no austrumiem gar Kaspijas jūras austrumu piekrasti Dņepras baseinā aptuveni 8. gadu tūkstotī p.m.ē. Tad balti pavirzījās līdz Volgas un Okas upju baseiniem, kā arī mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, par to liecina šajās teritorijās saglabājies liels baltu hidronīmu skaits, un no šīm teritorijām aptuveni pirms 4500 gadiem (2500 gadi p.m.ē.) baltu ciltis ienāca Baltijā.[1] Baltu pirmdzimtene nav zināma, pastāv vairākas vienlīdz ticamas versijas.

Vadoties pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, un arī pēc baltiešu gēnu izplatības, baltu apdzīvotā teritorija aizvēsturiskajos laikos bijusi sešreiz lielāka nekā lietuviešu un latviešu apdzīvotie apgabali mūsdienās[2]. Seno baltu cilšu izplatības noteikšanas pamatavoti ir baltiskie hidronīmi (ūdenstilpju un ūdensteču nosaukumi) un vēstures avotos minētie cilšu nosaukumi. Bez tiem nebūtu iespējams runāt par baltu zemēm tagadējā Austrumvācijā, Ziemeļpolijā, Baltkrievijā un Viduskrievijā. Bez tam, baltu izplatību senatnē pamato ar t.s. 'LWB' gēna, kas raksturīgs tikai baltiem, izplatību, kurš visaugstākais tas ir Latvijā un Lietuvā - 6%. Uz visām pusēm no mūsdienu baltu tautu apdzīvotā areāla šis procents pakāpeniski dilst: Igaunijā ir 3%, Vologdā Krievijā - 2%, Somijā - nesasniedz 2%, Zviedrijā - līdz 1%. Bez tam baltiem raksturīga īpaša Y hromosomas haplogrupa.[1]

Baltu cilšu ienākšana Latvijas teritorijā turpinājās visu bronzas laikmetu. Pēc baltu-slāvu valodas hipotēzes aizstāvju uzskata baltu un slāvu valodām bija ne tikai kopīga pirmvaloda, bet tās atkārtoti ir mijiedarbojušās vēstures gaitā. Krievu arheologs Vladimirs Toporovs apgalvoja, ka slāvu valodas izdalījušās no kopējās baltu valodu saimes. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos baltu izplatības areāla malējos apgabalos viņus asimilēja kaimiņi, saglabājās tikai vidusbalti - lietuvieši un latvieši.

No rakstītiem avotiem zināms, ka 13. gadsimtā pastāvēja šādas baltu sentautas: senprūši (t.sk. sembi), jātvingi (saukti arī - sudāvi, iespējams, prūšu dialekts), aukštaiši, žemaiši, zemgaļi, latgaļi, kurši, sēļi, skalvji, galindi.

Aptuvenais Auklas keramikas kultūras izplatības areāls (Corded Ware) 3. gadu tūkstotī p.m.ē.

Baltu sentautas, kuras piedalījas lietuviešu etnoģenēzē:

Baltu sentautas, kuras piedalījas latviešu etnoģenēzē:

Baltu sentautas, kuras nepiedalījās lietuviešu un latviešu etnoģenēzē:

Līdz mūsdienām saglabājušās divas baltu valodas (lietuviešu un latviešu) un divi dialekti - žemaišu (Lietuvā) un augšzemnieku (Latvijā). Ir arī kursenieku dialekts (kuršu kāpās), kurā runā vairs tikai daži indivīdi.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]