Īru vilku suns

Īru vilku suns
Izcelsme	Īrija
Īpašības
Svars	Tēviņi: 54,5 kg
	Mātītes: 40,9 kg
Augstums skaustā	Tēviņi: virs 79 cm
	Mātītes: virs 71 cm
Apmatojuma veids	vidēja garuma, rupjš
Krāsa	vienkrāsaina tumši vai gaiši pelēka, smilšu, krēma krāsa, ruda, pieļaujami nelieli balti lāsumi un melns svītrojums
Metiena lielums	5—10 kucēns(-i)
Dzīves ilgums	6—9 gadi
Suns Canis lupus familiaris

Īru vilku suns (angļu: Irish Wolfhound) ir ļoti liels kurtu šķirnes suns. Pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) tas pieder pie 10. grupas, 2. sekcijas ar numuru 160. Sākotnēji speciāli izveidots vilku medībām, īru vilku suns šodien tiek izmantots kā sargs un kompanjons. Tas ir Lielbritānijas armijas pulka Irish Guards simbols.

Īru vilku suns angļu karaspēka parādē

Izskats

Īru vilku suņa siluets ir masīvs, bet elegants. Suņa svars ir ap 54,5 kg, kucēm ap 40,9 kg. Ķermeņa garums ir nedaudz lielāks par ķermeņa augstumu skaustā. Suņiem tas ir virs 79 cm, kucēm virs 71 cm, vēlamais augstums ir 81-86 cm. Krūškurvis dziļš, plats. Mugura ir taisna un gara, krusti ieslīpi. Priekškājas ir platas un līdzenas, pakaļkājas spēcīgas, slaidas ar izteiktu apakšējās locītavas leņķi. Pēdas apaļas. Aste ar bagātīgu apmatojumu ir gara, ne pārāk tieva, taisna vai mazliet izliekta, galā tā sniedzas līdz zemei. Apmatojums ir pinkains, rupjš uz muguras, uz astes un kājām, mīkstāks uz galvas, krūškurvja un vēdera. Uz purna un uzacīm tas veido rupjas bārkstis. Viļņains apmatojums nopietni samazina suņa vērtību izstādē. Kakls ir spēcīgs un samērā garš. Īru vilku sunim ir gara, vienmēr augstu pacelta galva ar ieslīpu pieres kaulu, purns sašaurinās deguna virzienā. Degungals un lūpas tikai melnas krāsas. Žokļi ir spēcīgi, vēlami ar šķērveida sakodienu, kaut gan taisns sakodiens ir pieļaujams. Acis ovālas formas, izteiksmīgas, pēc standarta vēlamas tumšas. Ausis nelielas, krokotas, novietotas tālu no purna, pieguļ pie galvas. Īru vilku suņa apmatojums ir tumši vai gaiši pelēks, zilganpelēks, sarkans, melns, tīri balts, ruds, kviešu un krēma krāsas. Ir iespējams melns svītrojums (angl. brindle).

Raksturs

Tas ir mierīgs, labvēlīgi noskaņots dzīvnieks. Nav piemērots paklausības sacensībām, jo, tāpat kā vairums citu kurtu, nemīl atkārtoti izpildīt vienas un tās pašas komandas, turpretim sadzīvē nesagādā sarežģījumus saviem saimniekiem. Īru vilku suns ir labs sargs, bet arī ar viņa izskatu vien bieži pietiek, lai atvairītu personas ar sliktiem nodomiem. Šis suns parasti ir pacietīgs saskarsmē ar bērniem. Pret citiem suņiem izturas lojāli. Sabiedrībā cenšas labi uzvesties un neliek sevi manīt. Paklausībai pie saites jābūt nevainojamai, jo noturēt šo suni, ja viņš raujas prom, var būt ļoti grūti.

Kopšana

Īru vilku suņa skelets augšanas periodā ir diezgan trausls. Līdz 18 mēnešu vecumam kucēns ir jāpasargā no liekas piepūles. Pastaigām jābūt biežām un īsām. Kad kucēns spēlējas ar citiem suņiem, ir jānovēro noguruma pazīmes un, ja nepieciešams, jāpārtrauc spēle, paņemot viņu pie saites. Jauns suns nekādā gadījumā nedrīkst piedalīties kursinga treniņos vai saimnieka riteņbraukšanas nodarbībās. Jaunības pārpūles sekas izpaužas kaulu deformācijā un agrīnā artrozē pieaugušam dzīvniekam. Barībai jābūt sabalansētai un izbarotai vairākās ēdienreizēs, lai nepārslogotu kuņģi. Barošanā jāseko audzētāja norādījumiem. Kažoks prasa minimālu kopšanu, pietiek ar ķemmēšanu reizi nedēļā. Mazgāšana nav nepieciešama. Īru vilku suni var turēt dzīvoklī pie noteikuma, ka tas neatrodas augšstāvā, mājā bez lifta, jo pastāv risks, ka vecs, taču vēl ne slims suns vairs nespēj uzkāpt pa kāpnēm.

Veselība

Īru vilku suns nav ilgdzīvotājs. Tā vidējais dzīves ilgums ir 6-9 gadi. Šī šķirne ir ģenētiski uzņēmīga pret vairākām slimībām, no kurām visizplatītākā ir osteosarkoma (kaulu vēzis) - 25% šo suņu mirst no tās. Slimība parasti skar pleca kaula proksimālo galu, priekšķepas kaulus, augšstilba kaula distālo galu vai lielā lielakaula proksimālo galu (t.i. tālu no elkoņa, tuvu ceļgalam) un sākotnēji izpaužas klibošanā. Vēlāk audzējs ir sataustāms un to var redzēt ar neapbruņotu aci zem ādas. Tas attīstās ļoti ātri, izraisot spontānu kaula lūzumu un metastāzes plaušās un aknās. Rentgenogramma palīdz diagnozes uzstādīšanā. Efektīva ārstēšana nav pieejama. Suns parasti nodzīvo 2 mēnešus pēc pirmo simptomu parādīšanās. Amputācija ir iespējama. Izdzīvošana pēc tās ir apmēram 4 mēneši, 10% suņu izdzīvo līdz 12 mēnešiem. Ja amputācija tiek kombinēta ar ķīmijterapiju (Cisplatīns, Adriamicīns) 35-50% suņu nodzīvo pāri par 1 gadam. Saimnieki tiek aicināti piedalīties suņu osteosarkomas medicīnas pētniecības programmā, nosūtot saslimušā dzīvnieka asins paraugus (1-2 ml) uz Safolkas veterinārās pētniecības centru : Molecular Oncology Group, Animal Health Trust, Lanwades Park, Kentford, Newmarket, Suffolk, CB8 7UU, UK.

Dilatācijas kardiomiopātija nav reta šajā šķirnē. Tā ir iedzimta sirds slimība. Jauns suns parasti kādu laiku spēj to kompensēt un pirmie simptomi - aizdusa, sauss klepus, pastiprināta nogurdināmība - parādās apmēram 4 gadu vecumā. Dažreiz suns pēkšņi nomirst no sirds apstāšanās bez jebkādām iepriekšējām pazīmēm, tās atrod tikai autopsijā.

Īru vilku sunim sastop progresīvo tīklenes atrofiju (PRA). Tā ir ģenētiska slimība, kas tiek pārmantota autosomāli recesīvā ceļā un izpaužas kā pakāpeniska redzes pavājināšanās abām acīm un redzes zudums. Slimības sākumstadijā suns izskatās dezorientēts tumšās telpās, vakara gaismā (nakts aklums). Acu zīlītes ir paplašinātas un neparasti spīdīgas. Nav ne iekaisuma, ne sāpju. Vēlāk novēro acs lēcas apduļķošanos, kataraktu. Ārstēšana nav iespējama, bet akls suns var saglabāt pieņemamu dzīves kvalitāti, izmantojot citus orientēšanās paņēmienus (dzirdi, ožu), kā arī iegaumējot dzīvojamās telpas konfigurāciju un mēbeļu izvietojumu (kas nebūtu jāmaina bez īpašas vajadzības) — dzīvnieks neizjūt psiholoģiskās ciešanas no sava stāvokļa, toties saimniekam ir grūti samierināties ar to.

Kā viņa tuviem radiniekiem, greihaundam, dirhaundam un krievu kurtam, īru vilku sunim ir paaugstināts kuņģa dilatāciju volvulusa (Gastric Dilatation Volvulus) risk. Tas ir stāvoklis, pie kura kuņģī veidojas gāzes un vienlaikus pats orgāns sagriežas ap savu asi. Tas provocē kuņģa un apkārtējo orgānu (liesas, aknu) nekrozi, asu sirds nepietiekamību un šoka stāvokli. Parasti tas notiek vecākiem suņiem kādu laiku pēc ēšanas, bet var notikt arī pie tukša kuņģa. To veicina fiziskā piepūle un uzbudinājums. Sindromam ir zināma iedzimtība, tas ir sastopams atsevišķās šķirnes līnijās, bet citās atkal ne. Jo suns ir lielāks un viņa krūšu kurvis šaurāks, jo lielāks ir risks. Barošana ar sauso barību arī pastiprina šo risku. Simptomi parādās pēkšņi, bieži nakts vidū, dažas stundas pēc vakara maltītes. Suns ir nemierīgs, neatrod sev vietu, nespēj palikt guļus, mēģina vemt, bet nepanāk to, no mutes izdalās biezas putas, suņa vēders kuņģa rajonā izteikti uzpūšas, mutes un acu plakstiņu gļotāda sākumā ir koši violeta, vēlāk pilnīgi bāla. Šis stāvoklis sagādā dzīvniekam lielas ciešanas. Vienīgā iespējamā ārstēšana ir neatliekama operācija. Steidzīgi ir jāgriežas pēc medicīniskās palīdzības, tas ir suņa dzīvības vai nāves jautājums. Ja operāciju izlemj nedarīt — suņa vecuma un kopējā veselības stāvokļa dēļ vai finansiālo apsvērumu dēļ — suns ir vismaz jāiemidzina, veicot eitanāziju, lai atbrīvotu viņu no mocībām. Profilaktiskos nolūkos ir ieteicams dot sunim mazāku barības devu vairākas reizes dienā, nekā izbarot visu vienā ēdienreizē, nedot pieaugušam sunim sauso barību. Ir ieteicams nevest suni pastaigā vismaz divas stundas pēc ēšanas un stundu pirms tās.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Īru vilku suns.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)