Pāriet uz saturu

Krievu kurts

Vikipēdijas lapa
Krievu kurts
Izcelsme Krievija
Īpašības
Svars Tēviņi: 35-45 kg
  Mātītes: 23—35 kg
Augstums skaustā Tēviņi: 75—85 cm
  Mātītes: 68—78 cm
Apmatojuma veids vidēji garš
Krāsa jebkuru krāsu savienojumi iznemot zilu un brūnu
Metiena lielums 7-12 kucēns(-i)
Dzīves ilgums 10—12 gadi
Suns
Canis lupus familiaris

Krievu kurts pazīstams arī ar nosaukumu krievu vēja suns (krievu: Русская псовая борзая) ir krievu medību suņu šķirne, kas pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) pieder pie 10. grupas, 1. sekcijas ar numuru 193.[1]

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]
A. Kivčenko glezna XIX. gadsimts

Pastāv divi pretēji viedokļi par šīs šķirnes izcelsmi. Viens apliecina, ka to 16. gadsimtā izveidoja cara Ivana Bargā trimdā izsūtītie aristokrātijas pārstāvji, krustojot Vidusāzijas vēja suņus ar ziemeļnieku laikām. Vēlāk šķirni krustojot arī ar britu, kalnu, Krimas un citu vēja suņu šķirnēm. Otrs viedoklis pauž, ka šķirne cēlusies no savvaļas dzīvniekiem. Pirmie attēli, kas atgādina krievu kurtiem līdzīgus medību suņus, saglabājušies no 16. gadsimta.

19. gadsimtā tika aprakstīti divi atšķirīgi Krievu vēja suņa tipi:

  • garspalvainais kurts (kriev.: густопсовая борзая[2]) — sastopams Krievijas ziemeļos;
  • gludspalvainais kurts (kriev.: чистопсовая борзая) — sastopams centrālajā daļā un dienvidos. Tie atšķiras ar apmatojuma biezumu un skriešanas spējām. Pirmais spēj attīstīt lielāku ātrumu īsā distancē, otrs ir izturīgāks garajās distancēs. Šīs īpašības veidojās atbilstoši dabas apstākļiem, kādos katrs no tipiem ir attīstījies.

Krievu kurts tiek izmantots zaķu, lapsu un, īpaši, vilku medībām. Vilku ziemas medības pa sniegu sākās ap 1860. gadu. Tām parasti tiek izmantoti 2 vai 3 suņi — dzinēju grupu veidojot no diviem suņiem un vienas kuces.

Sākotnēji krievu kurts galvenokārt bija darba suns. Vaislas darbs balstījās uz tā mednieka potenciāla attīstīšanu. Vienlaikus aristokrātu un muižnieku audzētavas centās saglabāt šķirnes kopējo fizisko izskatu, katrai attīstot savu īpašo līniju[3] raksturīgākās iezīmes. Šī tendence pastāv arī mūsdienās. Suņiem medījot, to raksturīgie paņēmieni upura satveršanā katrai audzētavai bija atšķirīgi un kļuva par to īpašnieku lepnumu un atpazīšanas zīmi.[4]

1873. gadā tika izveidota Medību un suņu medību Imperiālā asociācija. Tika izveidots šķirnes standarts un abi tipi apvienoti zem viena kopīga nosaukuma Krievu vēja suns. Tajā brīdi bija pazīstamas septiņas krievu kurta līnijas: Perčino, Ozerovs, Boldarevs, Čeličevs, Sumarokovs, Gejerovs et Bibikovs. Visiem šiem audzētājiem selekcijas darbs balstījās uz trim galvenajām medību suņu pamatīpašībām: ātrumu, tvērienu un fizisko iznesību. Selekcijas darbā suņa tvērienam bija lielāka nozīme nekā ārējam skaistumam, balstoties uz Nazimova selekcijas teoriju. Visslavenākā no audzētavām bija "Perčino", kas piederēja cara Nikolaja II tēvocim kņazam Nikolajam Romanovam. Šī tipa attīstības maksimums tiks sasniegts 20. gadsimta sākumā.

Krievu revolūcijas laikā audzētavu darbs apstājās un šķirnes izdzīvošana kļuva kritiska, bet sociālistiskā režīma administrācija laicīgi reaģēja un pasludināja krievu kurtu par valsts nacionālo vērtību.[5]

Starptautiskā standarta izstrādāšana

[labot | labot pirmkodu]

Pirmais Starptautiskās kinoloģiskās federācijas (SKF) izstrādātais šķirnes standarts tika publicēts 1929. gadā žurnāla "Borzoi Club" janvāra-februāra numurā (Nr.1). Tā autori bija trīs Francijā apmetušies krievu emigranti un šķirnes amatieri: Artjoms Boldarevs un brāļi Boriss un Dimitrijs Šeremetjevi. Šis pirmais standarts palika spēkā līdz 1969. gada 28. februārim, kad SKF iesniedza tā jauno versiju. Tās izveidošanā piedalījās Ursula Vera Trueb kundze (Šveice), Vasīlijs I. Kazanskis (Maskava, Krievija) un profesors E.Seiferle (Šveice), kā arī SKF Vēja suņu Komisijas locekļi.

1995. gadā, pēc ilga konflikta ar PSRS, SKF noslēdza līgumu ar Krievijas Kinoloģisko Federāciju, kas dod Krievijai priekšroku krievu kurta šķirnes standarta noteikšanā kā šķirnes izcelsmes valsts pārstāvei (pēc kā standarts tiek apstiprināts un publicēts SKF).[6] Partnerības līgums tika parakstīts 1995. gada 21. decembrī Vīnē (Austrija).

2000. gada 9. jūnijā SKF apstiprināja jaunu Krievijas Kinoloģiskās Federācijas izstrādāto standartu, kas izraisīja domstarpības vairākās Eiropas valstīs. Tika veiktas dažas korekcijas un labotais variants stājās spēkā 2001. gada 13. martā. Tā darbības laiks tika paredzēts periodam vismaz uz pieciem gadiem.

2006. gada 25. oktobrī Krievijas Kinoloģiskā Federācija ierosināja dažas jaunas izmaiņas, kuras tika iekļautas jaunākajā SKF standarta versijā.

Izskats

[labot | labot pirmkodu]
Skrienošs krievu kurts

Krievu kurts ir liels un elegants suns. Apmatojums var būt baltā, zeltainā, rudā, pelēkā, melnā, melnā ar dzeltenbrūniem lāsumiem, salnas un plankumainā krāsā. Lāsumaini punktots[7] apmatojums samazina suṇa vērtējumu izstādēs un skaitās brāķis, kad punktojuma krāsa nesakrīt ar pamatkrāsas toni. Tāpat standarts neatzīst šokolādes krāsas un zilganas krāsas suņus.

Augstums skaustā sunim ir 75—85 cm, kucei 68—78 cm.

Proporcijas:[8]

  • Suṇa augstums skaustā ir vienāds vai nedaudz lielāks par muguras līnijas augstumu;
  • Kucēm skausts ir vienā augstumā ar muguras līniju;
  • Ķermeņa augstums skaustā ir nedaudz īsāks par ķermeņa garumu;
  • Augstums no priekšķepu pēdām līdz krūšu kaulam un no krūšu kaula līdz skaustam ir apmēram vienāds;
  • Purna garums ir vienāds vai mazliet pārsniedz pieres kaula garumu.

Galvaskausa un deguna profils veido garu nedaudz uz augšu izliektu līniju, bet parietālā daļa taisna vai ieslīpa pakauša paugura virzienā. Savukārt pakauša paugurs ir skaidri izteikts. Galvaskauss ir šaurs, iegarens, ovālas formas. Pāreja no pieres uz purna daļu ir gluda, neizteikta. Purna virspuse nedaudz izliekta visā garumā, ar vieglu izcilni pirms degungala. Degungals liels, kustīgs, izteikti sniedzas pāri lūpām un apakšžoklim. Degungala krāsa un lūpu krāsa jebkuram apmatojuma tonim drīkst būt tikai melna. Āda plāna, zem tās ir skaidri saskatāms vēnu reljefs.

Ausis nelielas, atrodas virs acu līnijas, pieguļ cieši pie pakauša. Uzbudinājuma brīdī nedaudz saslienas uz skrimšļiem, vērstas uz sāniem vai uz priekšu.

Acis brūnas vai tumši brūnas, mandeļformas, novietotas ieslīpi, nedaudz izvelbtas, bet nav vēlamas apaļas. Pārāk izteikts trešais plakstiņš arī nav vēlams, tas samazina suņa vērtējumu izstādēs. Par brāķi tiek atzītas zilas, dzeltenas ("putna acs") vai pelēkas acis.

Šķērveida sakodiens: augšžokļa priekšzobiem jāpārsedz apakšžokļa priekšzobi. Šāds sakodiens ir obligāts suņiem līdz 6 gadu vecuma, vēlāk iespējams taisns sakodiens, to pamatojot ar zobu nodilšanu.

Kakls ir garš, krūtis labi attīstītas, griezumā ovālas formas, mugura plata, elastīga, labi muskuļota. Krusti bez izciliem gūžu kauliem, kopā ar muguru veido izliektu formu, bet bez kūkuma. Aste ir gara, taisna, sākas zemu mugurkaula galā, ar izteiktu apmatojumu. Pakaļkājas — garas, muskuļotas, ar izteiktu apakšējās locītavas leņķi. Krievu kurta parastā gaita ir brīvs, lidojošs riksis, bet medībās suns skrien auļiem.

Raksturs un audzināšana

[labot | labot pirmkodu]

Raksturā izteikti neatkarīgs, savaldīgs, dažkārt iegrimis savā pasaulē. Šim sunim patīk būt kopā ar savu saimnieku, bet ne kalpot tam. Viņš nav piemērots paklausības sacensībām, jo negrib atkārtoti izpildīt vienas un tās pašas komandas. Viņa reakcija uz komandu nekad nav tūlītēja, bet uzmanība ātri novēršas no veicamā uzdevuma. Krievu kurts ir viegli aizvainojams, necieš kliegšanu un piespiedu dresēšanas metodes. Vispirms der iemācīt viņam sadzīvē nepieciešamo minimumu un tad izlemt pēc situācijas. Turpretim saimniekam, kas ir sapratis sava suņa dabu ikdienas dzīvē sarežģījumi parasti nerodas, jo kopumā tas ir diezgan rāms dzīvnieks.

Krievu kurts var pierast pie dzīves iekštelpās vai dārzā (tikai ne pie ķēdes), bet grūti samierinās ar vientulību, jo ir bara suns. Saimniekam, kas strādā visu dienu, labāk iegādāties divus dzīvniekus. Mājās, neskatoties uz savu augumu, neliek sevi pamanīt. Krievu kurtam ir nepieciešama izklaide svaigā gaisā un ievērojama fiziskā slodze. Pastaigām ir jāizvēlas drošs maršruts, ko nešķērso lielceļš, jo šis suns, ja ierauga iespējamu medījumu, — kaķi, zaķi vai stirnu — noteikti dzīsies tam pakaļ. Tomēr sunim ir jānodrošina pastaigas brīvībā katru dienu. Vadāt krievu kurtu tikai saitē pa trotuāriem nav iedomājams. Vispiemērotākā papildus aktivitāte tam ir kursings un "mehāniskā zaķa" ķeršana.[9]

Pret svešiniekiem noskaņots diezgan draudzīgi, bet spēj nepieciešamības gadījumā aizsargāt savu saimnieku un māju. Labi saprotas ar bērniem, ja iepazīst tos jaunībā un ja tie savukārt liek viņam mieru. Jāņem vērā, ka krievu kurts ir diezgan nepacietīgs dzīvnieks, tāpēc pavisam mazu bērnu nemitīga uzbāzība viņu kaitina. Mājās spēj sadzīvot ar kaķiem un citiem mājdzīvniekiem, ja tiek pie viņiem pieradināts agrā kucēna vecumā un ja tie, sunim tuvojoties, nemetas bēgt. Jebkura dzīvnieka bēgšana modina spēcīgu medību instinktu. Sadzīvošana ar citiem mājdzīvniekiem kļūst problemātiska, ja mājās ir divi un vairāk kurti. Tādā gadījumā sunim spēļu biedrs ir otrs suns un sīkāks dzīvnieks vairs netiek uztverts kā kompanjons, bet drīzāk kā medījums. Audzināšanā liela uzmanība jāpievērš socializācijai ar punduršķirņu suņiem, lai vēlāk tie netiktu uzskatīti par iespējamu medījumu, vajāti un nogalināti. Krievu kurts nemeklē konfliktu ar citiem suņiem, bet neatkāpsies, ja viņu izprovocēs uz kautiņu. Tomēr dažiem tēviņiem ir tieksme uz kauslīgumu ar citiem suņu tēviņiem. Tādā gadījumā no tieša kontakta ar tiem labāk izvairīties. Krievu kurts labāk saprotas ar tāda paša mērena temperamenta suņiem, kuru emociju izpausme neizvēršas tūlītējā fiziskā kontaktā.[10]

Veselība un kopšana

[labot | labot pirmkodu]

Jaunam sunim jānodrošina fiziskā aktivitāte bez pārslodzes. Augšanas periodā tam nav ieteicams piedalīties kursinga treniņos vai saimnieka riteņbraukšanas nodarbībās. Barībai jābūt sabalansētai un izbarotai vairākās ēdienreizēs lai nepārslogotu kuņģi. Barošanā jāseko audzētāja norādījumiem. Kažoks ir regulāri jāķemmē, it īpaši periodos, kad suns maina apmatojumu. Mazgāšana nav nepieciešama, bet pārāk bieža mazgāšana pat nav vēlama. Krievu kurtu var turēt dzīvoklī pie noteikuma, ka tas neatrodas augšstāvā, mājā bez lifta, jo pastāv risks, ka vecs suns vairs nespēj uzkāpt pa kāpnēm.

Kaut gan krievu kurts ir diezgan veselīgs suns, šai šķirnei ir pazīstamas dažas iedzimtas patoloģijas.

Gūžas locītavas displāzija raksturojas ar dažādas pakāpes bilaterālo locītavas bojājumu un ar to saistīto progresējošo klibošanu. Sākumā kucēns šķiet pilnīgi vesels. Pirmie simptomi parasti attīstās starp 6 un 8 mēnešu vecumu. Dzīvniekam parādās tā saucamā "zaķa gaita", grūtības uzslieties kājās no guļus vai sēdus pozīcijas, grūtības kāpt pa kāpnēm. Dažiem var novērot gūžas un augšstilbu rajona muskuļu astēniju. Displāzijas diagnozi iespējams uzstādīt veicot gūžas locītavas rentgenuzņēmumu. To veic vispārējā anestēzijā. Slimības izpausme dažādiem dzīvniekiem var būt ļoti atšķirīga, ne vienmēr tā atbilst rentgenoloģiski noteiktai bojājuma pakāpei. Ārstēšana var būt konservatīva vai ķirurģiska atkarībā no simptomiem. Apmēram 40—50% dzīvnieku agri vai vēlu būs nepieciešama operācija. Šī patoloģija ir diezgan reta, tāpēc vaislas suņu rentgenoloģiskā pārbaude nav obligāta. Turpretim slimie suņi un vēlams arī to radinieki noteikti ir jāizslēdz no pavairošanas programmas.

Šo šķirni skar arī progresīva tīklenes atrofija (PRA), ko dažos literatūras avotos sauc par krievu kurta tīklenes atrofiju (angl. borzoi retinopathy). Tā ir abpusēja acs saslimšana, kas parasti noved pie akluma, kaut arī daži indivīdi saglabā pietiekošu redzes asumu līdz mūža beigām. Ārstēšana nav pieejama. Slimības pārmantošana netika pierādīta, bet piesardzības dēļ skartie dzīvnieki nebūtu jāizmanto vaislas darbā.[11][12]

Kā daudziem citiem lielo šķirņu suņiem krievu kurtam ir paaugstināts kuņģa dilatāciju volvulusa (angl. Gastric Dilatation Volvulus) risks. Tas ir stāvoklis, kad kuņģī veidojas gāzes un vienlaikus pats orgāns sagriežas ap savu asi. Tas provocē kuņģa un apkārtējo orgānu (liesas, aknu) nekrozi, sirds nepietiekamību un šoka stāvokli. Parasti tas notiek vecākiem suņiem kādu laiku pēc ēšanas, bet var notikt arī tukšam kuņģim. To veicina fiziskā piepūle un uzbudinājums. Sindromam ir zināma iedzimtība, tas ir sastopams atsevišķās šķirnes līnijās, bet citās atkal ne. Jo suns ir lielāks un viņa krūšu kurvis šaurāks, jo lielāks ir risks. Barošana ar sauso barību arī pastiprina šo risku. Simptomi parādās pēkšņi, bieži nakts vidū, dažas stundas pēc vakara maltītes. Suns ir nemierīgs, neatrod sev vietu, nespēj palikt guļus, mēģina vemt, bet nepanāk to, no mutes izdalās biezas putas, suņa vēders kuņģa rajonā izteikti uzpūšas, mutes un acu plakstiņu gļotāda sākumā ir koši violeta, vēlāk pilnīgi bāla. Šis stāvoklis sagādā dzīvniekam lielas ciešanas. Vienīgā iespējamā ārstēšana ir neatliekama operācija. Steidzīgi ir jāgriežas pēc medicīniskās palīdzības, tas ir dzīvības vai nāves jautājums. Ja operāciju izlemj neveikt — suņa vecuma un kopējā veselības stāvokļa dēļ vai finansiālo apsvērumu dēļ — suns ir vismaz jāiemidzina, veicot eitanāziju, lai atbrīvotu no mocībām. Profilaktiskos nolūkos ir ieteicams dot sunim mazāku barības devu vairākas reizes dienā nekā izbarot visu vienā ēdienreizē, kā arī nedot sunim sauso barību. Ir ieteicams nevest suni pastaigā vismaz divas stundas pēc ēšanas un stundu pirms tās.[13]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Nomenclature des races de la FCI. Borzoi-Russian Sighthound (193).». Federation Cynologique Internationale. Skatīts: 2014. gada 14. novembrī.
  2. ↑ «Густопсовая борзая». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 21. janvārī. Skatīts: 2014. gada 27. februārī.
  3. ↑ biol. Dzīvnieku grupa, pasuga, kas cēlusies no viena ciltstēva. Skaidrojošā vārdnīca Arhivēts 2021. gada 12. maijā, Wayback Machine vietnē.
  4. ↑ «Русская борзая ее воспитание и охота с ней». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 25. martā. Skatīts: 2014. gada 27. februārī.
  5. ↑ «D’où vient ce grand seigneur, qu’est le Barzoï ?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 27. februārī.
  6. ↑ FCI-Standard Стандарт FCI № 193(22.01.1999) РУССКАЯ ПСОВАЯ БОРЗАЯ СТАНДАРТ
  7. ↑ Termins ko kinoloģijā lieto lai aprakstītu Angļu setera apmatojuma krāsu http://www.lsaa.eu/index.php/izstdes/sunuskirne Arhivēts 2014. gada 24. septembrī, Wayback Machine vietnē.
  8. ↑ http://www.borzoiclub.com/borzoi_standard_russia/
  9. ↑ http://www.kurti.lv/pedejaisLCtiesnesu%20nolikums.pdf[novecojusi saite]
  10. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 24. septembrī. Skatīts: 2014. gada 18. martā.
  11. ↑ «Diagnostic Ophthalmology by Bruce H. Grahn, Lynne S. Sandmeyer, and Eric Storey.». The Canadian Veterinary Journal Jul 2006; 47(7): 719–720. Skatīts: 2014. gada 14. novembrī.
  12. ↑ «Multifocal chorioretinal lesions in Borzoi dogs by Storey ES, Grahn BH, Alcorn J.». US National Library of Medicine National Institutes of Health: Vet Ophthalmol. 2005. Skatīts: 2014. gada 14. novembrī.
  13. ↑ «Gastric Dilatation Volvulus: The Canine Stomach Problem that's Life-Threatening and EXTREMELY Urgent.». Healthy pets with Dr Karen Becker. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 8. augustā. Skatīts: 2014. gada 14. novembrī.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Krievu_kurts&oldid=4334226"