Ķīnas Komunistiskās partijas 9. kongress

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no ĶKP 9. kongress)
Jump to navigation Jump to search

Ķīnas Komunistiskās partijas 9. kongress notika 1969. gada 1.-24. aprīlī, iezīmējot Kultūras revolūcijas radikālākā posma beigas. Tajā no amatiem atcēla jau iepriekš tīrīšanai pakļauto Valsts prezidentu un partijas priekšsēdētāja Mao Dzeduna vietnieku Lju Šaoči un partijas ģenerālsekretāru Denu Sjaopinu. Kongresā piedalījās 1512 deputāti, no kuriem daudzi nebija partijas biedri, bet Sarkano gvardu un armijas pārstāvji, tā demonstrējot Mao "trīs vienā" konceptu par partijas, radikālo studentu un armijas vienotību.

Līdz šim pastāvējušās partijas sagrāve un jaunas partijas veidošana bija viens no galvenajiem Kultūras revolūcijas procesiem. iepriekšējais ĶKP 8. kongress notika divās daļās, 1956. un 1958. gadā.

Vecās partijas sagrāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mao Dzeduna 1966. gadā uzsāktā Kultūras revolūcija dažu mēnešu laikā no nelielas partijas grupas tīrīšanas pārvērtās par visas partijas un varas aparāta sagraušanu. 1967. gada "Janvāra revolūcijas" laikā Šanhajā varu sagrāba Sarkanie gvardi un Revolucionārie dumpinieki. Ja vēl 1966. gada oktobra Centrālkomitejas konferencē Mao domāja, ka lielākā daļa partijas kadru atbalsta Kultūras revolūciju, tad 1967. gada beigās viņš paziņoja, ka partija to nesaprot, un aicināja revolucionārās masas uz esošās partijas un valsts sistēmas sagraušanu. Tas iezīmēja Mao atteikšanos no esošās partijas varas struktūras un jauna varas modeļa meklējumiem.[1]

1967. gada sākumā varas īstenošanai sāka veidot "trīs vienā" revolucionārās komitejas, kuras veidoja Mao lojālie partijas, armijas un Sarkano gvardu/Revolucionāro dumpinieku pārstāvji. Komitejas bija paredzētas kā praktiskās pieredzes skolas jaunajiem radikāļiem, kas pēc vairākiem darba gadiem partijas veterānu vadībā varētu ieņemt partijas amatus. Problēmas radīja tas, ka sagrautās partijas veterāni nebaudīja ne Pekinas ne Sarkano gvardu uzticību. Atsākās partijas tīrīšanas, kam sekoja arī armijas tīrīšanas. Mazāk ideoloģiskajai armijai martā uzticēja vietējās varas kontroles funkcijas, un tās kontrolē turpinājās revolucionāro komiteju veidošana. Lielākā 1967. gada daļa pagāja svārstībā starp radikāļu vienību vardarbības sankcionēšanas un apspiešanas posmiem, Mao vienlaikus veicot partijas, armijas un vēlāk arī pašu radikāļu tīrīšanas.

Aprīlī Mao uzstājās ar runu Centrālkomitejā, paziņojot, ka partija jau kopš 1952. gada esot attālinājusies no masām, sekojot "revizionistu" modelim un ieviešot rangus armijā, kā arī diferencētus algu līmeņus. Masas nevēlas šādas partijas atjaunošanu veco partijas kadru vadībā, un tā varētu notikt pēc pusgada vai gada. Šajā laikā notiks partijas darbinieku un locekļu ideoloģiskās uzticamības pārbaudes.

Pēc haosa pilnās vasaras, 1967. gada septembrī Mao sāka partijas atjaunošanu un Sarkano gvardu vardarbības ierobežošanu. 19. oktobrī prese paziņoja, ka cīņā pret saujiņu kapitālisma līdzskrējēju partijā ir gūta izšķiroša uzvara, un radikālās masu organizācijas vairs nav nepieciešamas. Taču Mao tās joprojām saglabāja, lai nepieļautu "konservatīvo" spēku atgriešanos pie varas revolucionārajās komitejās. Šajā laikā viņš daudz lielāku uzmanību pievērsa armijas tīrīšanai un vadošo virsnieku ideoloģiskajai apmācībai. Jau pārbaudītajiem partijas darbiniekiem pēc saskaņošanas ar Pekinu ļāva ieņemt amatus revolucionārajās komitejās. Rudenī arī tika paziņots, ka augstākā partijas vadība izvēlēsies delegātus 9. partijas kongresam, lai nodrošinātu radikāļu vairākumu.

Iesākto jaunu biedru uzņemšanu partijā apturēja 1968. gada sākumā, jo revolucionāro radikāļu vietā partijā uzņēma "klases ienaidniekus" un "labējos", kas vēloties sagrābt kontroli. Atsākās Sarkano gvardu rīkotās revolucionārās tīrīšanas partijā un armijā, spiežot vadošos kadrus veikt publiskas paškritikas masu priekšā. Maijā un jūnijā revolucionārās komitejas, Sarkanie gvardi un pat armija atkal sašķēlās dažādās radikāļu frakcijās, kas provincēs cīnījās par varu. Mao un armijas vadītājs Liņs Bjao sāka ierobežot bruņoto vardarbību, pavēlot nodot ieročus un atjaunojot "trīs vienā" revolucionārās komitejas. Jūlija beigās Mao pavēlēja armijai nodrošināt kārtību un pārtraukt radikālo masu organizāciju pastāvēšanu. Miljoniem Sarkano gvardu un intelektuāļu no pilsētām uz gandrīz desmit gadiem nosūtīja veikt fizisku darbu laukos, šahtās un fermās. Papildus šīm grupām, uz laukiem nosūtīja pilsētu bezdarbniekus un samazināto valsts iestāžu darbiniekus. Mao vēlējās pilsētās dzīvojošo iedzīvotāju skaitu samazināt par 1/3.[1]

Partijas atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārtības atjaunošanu valstī pavadīja partijas atjaunošana. Ņemot vērā veco kadru tīrīšanas un sagrāvi, partijas atjaunošana notika armijas kontrolē, kas norādīja uz to, ka šajā laikā Mao vairs nav neviena cita stabila spēka uz ko paļauties. Tradicionāli viņš bija aizstāvējis viedokli, ka partija kontrolē armiju. Pēc radikāļu un intelektuāļu pakļaušanas, Mao sāka aizstāvēt ideju, ka tikai strādnieku šķira vislabāk saprot Kultūras revolūcijas idejas un tai jāieņem vadošā loma revolucionārajās komitejās, kas arī tika īstenots armijas vadībā.

1968. gada oktobrī notika Centrālkomitejas plēnums, kas oficiāli no partijas kā nodevēju izslēdza Lju Šaoči, atbrīvojot viņu no visiem amatiem. Plēnums apsprieda jauno partijas statūtu variantu un pieņēma lēmumu par 9. kongresa sasaukšanu. 1969. gada februārī paziņoja, ka lielāko nežēlastībā kritušo intelektuāļu daļu ir iespējams izlabot.

Kongress[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kongresu atklāja 1. aprīlī. Tā lozungs bija "vienotība", kas ļaušot sasniegt aizvien jaunas uzvaras. Ar galveno politisko referātu uzstājās Liņs Bjao, kurš apskatīja līdzšinējo Kultūras revolūcijas gaitu, pamatojot to, kā "absolūti nepieciešamu un pareizajā laikā veiktu, lai nostiprinātu proletariāta diktatūru, novērstu kapitālisma atjaunošanu un celtu sociālismu". Viņš arī izvirzīja nepārtrauktās revolūcijas konceptu, kas nozīmēja ka Kultūras revolūcijas satricinājumi turpināsies. Par partijas priekšsēdētāju ievēlēja Mao Dzedunu, par viņa vietnieku Liņu Bjao. Viņu arī oficiāli pasludināja par Mao tuvāko ieroču biedru un mantinieku. Publicētie kongresa materiāli nesniedza konkrētu programmu vai norādes tālākai attīstībai. Politbiroja patstāvīgajā komitejā, kas vadīja valsti, ievēlēja piecus cilvēkus - Mao, Liņu Bjao, Džou Eņlaju, Čen Bodu un Kan Šenu. Pēdējie divi bija galēji kreisie Kultūras revolūcijas grupas vadītāji. Kongress arī nostiprināja armijas lomu partijā, atvēlot tai vairāk nekā 1/3 vietu Centrālkomitejā.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]