Šalaurova sala
| Šalaurova sala | |
|---|---|
  Šalaurova sala  Šalaurova sala  Šalaurova sala | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Austrumsibīrijas jūra |
| Koordinātas | 69°58′40″N 172°46′05″E / 69.97778°N 172.76806°EKoordinātas: 69°58′40″N 172°46′05″E / 69.97778°N 172.76806°E |
| Platība | 0,3 km² |
| Garums | 1 km |
| Platums | 0,5 km |
| Augstākais kalns | 81 m |
| Administrācija | |
 Krievija | |
| Federācijas subjekts |
 Čukotkas autonomais apvidus |
Šalaurova sala (krievu: Остров Шалаурова, čukču: А'йӈавыткон, Эчьунӈин) ir neapdzīvota sala Krievijas Federācijas galējos ziemeļaustrumos Austrumsibīrijas jūrā. Administratīvi ietilpst Čukotkas autonomā apvidus Čaunas rajonā.
Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sala izsenis zināma vietējiem čukčiem un tās nosaukums Ainavitkona (А'йӈавыткон) tulkojams kā ‘vieta, no kurienes sasauc’ — cilšu satikšanās vieta karu vai svinību gadījumos.[1] Otrs nosaukums Ečunnina (Эчьунӈин) — ‘ēst taukus’ arī norāda uz svinību, mielasta vietu.[2] Salu pirmie no eiropiešiem atklāja Ferdinanda Vrangeļa ekspedīcija 1823. gadā un nosauca par godu krievu tirgonim un Arktikas pētniekam Ņikitam Šalaurovam.
Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sala izvietojusies Austrumsibīrijas jūras dienvidaustrumos. 1 km plats šaurums to šķir no kontinenta piekrastes — Kibera raga, kurš nosaukts par godu Ērgļos dzimušajam Vrangeļa ekspedīcijas ārstam Augustam Ēriham Kiberam. Sala klinšaina, stāviem un augstiem krastiem. Mīt trīspirkstu kaija, kaira.[3]
Salā uzbūvēta bāka, tās energoapgādei izmantots radioizotopiskais termoelektroģenerators. 2003. gadā atklājās, ka demontētajam un pamestajam ģeneratoram ir bojājums, kā rezultātā izstarojums 30 reizes pārsniedza normu.[4] Tikai 2012. gadā ģenerators tika izvests utilizēšanai. No 1941. līdz 1960. gadam salas ziemeļu galā darbojās Ostrovšalaurovas polārstacija.[5]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Леонтьев В. В., Новикова К. А. Топонимический словарь Северо-Востока СССР
- ↑ «Меновщиков Г. А. Местные названия на карте Чукотки. Краткий топонимический словарь». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. augustā. Skatīts: 2021. gada 19. martā.
- ↑ Водно-болотные угодия России. Остров Шалаурова
- ↑ НКО «Беллона»
- ↑ «Имеющиеся в гидрометфондах ААНИИ таблицы основных метеорологических наблюдений (ТМ-1, ТММ-1)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 19. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 19. martā.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Остров Шалаурова и мыс Кибера
- Валерий Шиневский, RZ6AU/3 ПОСЛЕДНИЙ ОСТРОВ Arhivēts 2020. gada 10. februārī, Wayback Machine vietnē.