Šizofāzija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Šizofāzija ir tāds runāšanas veids, starp kura sastāvdaļām nav noteikta sakara, noteiktas secības. Teikuma struktūra paliek pareiza, bet saturs neko neizsaka. Tam klāt var būt lietoti neoloģismi, paraloģismi, eholālija[1]. Šo terminu pirmais sāka pielietot vācu psihiatrs Emīls Krēpelins (Emil Kraepelin) 1913. gadā. Šizofāzija ir garīgo traucējumu simptoms, tam blakus var izpausties arī nespēja normāli rakstīt — paragrāfija, disgrāfija[2]. Tā ir raksturīga vairākām garīgām slimībām un atspoguļo domāšanas procesa patoloģiju[3].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. André Roch Lecours, Marie Vanier-Clément. (October 1976). "Schizophasia and jargonaphasia: A comparative description with comments on Chaika's and Fromkin's respective looks at “schizophrenic” language". Brain and Language 3 (4): 516–565.
  2. Brain Cogn. 2000. Writing impairment in schizophasia: two case studies. Coron AM, Stip E, Dumont C, Lecours AR. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/10857677
  3. Psychopathology. 1990, Studies of the course of schizophasia. Kirov K. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/2084786