Špannāgela ala

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Špannāgela ala
Kolkgang.jpg
Kolkas ejas (Kolkgang) galerijā
Atrašanās vieta Hintertuksa, Tirole, Austrija
Koordinātas 47°04′49″N 11°40′18″E / 47.08028°N 11.67167°E / 47.08028; 11.67167Koordinātas: 47°04′49″N 11°40′18″E / 47.08028°N 11.67167°E / 47.08028; 11.67167
Atklāšana 1919
Ģeoloģija Hohštegenas kaļķakmens (marmors)
Apgaismojums elektrība
Špannāgela ala Vikikrātuvē

Špannāgela ala (vācu: Spannagelhöhle) ir publiski apmeklējama alu sistēma Hintertuksas tuvumā, Cillertāles Alpos, Austrijas federālajā zemē Tirolē. Pašlaik atklāti ap 10 (pēc dažiem avotiem 12,5) kilometri alas;[1] pavadītas ekskursijas nodrošina piekļuvi līdz 500 metru attālumā no ieejas, dziļāka iekļūšana prasa speleoloģiskus līdzekļus. Alas ieeja atrodas pie "Špannāgelhausa" kalnu restorāna (2531 m augstumā), kuru agrāk pārvaldīja Austrijas tūrisma klubs (ATK). Alu un namiņu nosaukuši par godu Rūdolfam Špannāgelam, kurš no 1902. līdz 1904. gadam bija ATK prezidents.

Veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā Cillertāles Alpu daļa sastāv no kristāliskajiem pamatiežiem, plutoniem un metamorfajiem iežiem, kuri neatbalsta alu veidošanos. Vienīgie izņēmumi ir karsta ieži, piemēram, kaļķakmens, dolomīts, ģipsis un citi karbonāti. To "kabatas" parasti ir diezgan nelielas, kas ļauj veidoties tikai sīkām alām. Alu izveidei ir nepieciešama arī iežu šķīdība ūdenī. Špannāgela ala ir radusies lielā Juras perioda Hohštegenas formācijas kalcīta marmora dzīslā ar vairāk kā 90% marmora saturu no kopējā karbonātu daudzuma. Šādas plašas alas veidošanās ģeoloģiskās korozijas rezultātā skaidrojama ar reģiona tektoniskajām īpatnībām.[2]

Ala pieder pie pazemes upju izskalotajām alām un nav pilnībā pārpludināta ar ūdeni tādēļ, ka klimata maiņas rezultātā virs tās esošais ledājs krietni samazinājies un vairs nespēj nodrošināt kādreizējo ūdens pieplūdi.[3]

Apskate[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1994. gadā pēc privātas iniciatīvas daļa alas tika atvērta publiskai apskatei.[4]

Nokļūšanai pie alas kalpo gaisa tramvajs no Hintertuksas pilsētiņas. Iespējams kāpt arī ar kājām.[3][5] Alai ir raksturīga liela raktuvju gāzu klātbūtne un augsts mitrums (vietām pat ūdenskritumi). Dažādas ūdens straumju veidotas ejas rada sifonus ar vietām, kurām var piekļūt tikai ar niršanu. Tajās alu ejās, kuras atrodas tālu no dienasgaismas, reti atrodami heliktīti — kristāliski izaugumi, kuru formu neietekmē gravitācija. Špannāgelas alu sistēma stiepjas no Gefrornevandkēsas ledāja līdz Lermštangem 2686 m augstumā, un tā ir augstākā lielā ala Eiropā[6] ar līdz šim uzmērīto garumu virs 10 kilometriem. Ekskursiju laikā tiek demonstrētas daudzas īpatnības (piemēram, krāsainie marmori, dažādi kalcīta veidojumi, speleotēmi — stalaktīti, stalagmīti, heliktīti u.c., kristāli, svītrainais marmors un bijušie atvari).[7] Tāpat tiek aprakstīts alas vecums un tās veidošanās, tās flora un fauna, klimats un atmosfēra, kuri ievērojami atšķiras alu sistēmas dziļākajos slāņos un augšdaļā, kurā ir fiziski jūtama gaisa apmaiņa un dažās vietās pat spēcīgs vējš. Gaisa maiņa skaidrojama ar tā parasto temperatūru alā ap +2°C, kas rada alā esošā gaisa celšanos augšup uz izeju, kad ārējā temperatūra kalnos ir zemāka. Sikspārņi redzami tikai alas izeju tuvumā. Apskates ejas austrumu daļā ir izveidots alu muzejs, kurā redzami vairāki atklājumi no kalna iekšējās daļas. Ekskursijas notiek tikai vācu valodā.[8] Vienkārša ekskursija neprasa speciālas iemaņas, taču prasa fizisku spēku un reizēm jāvirzās pa šaurām ejām.[3]

Vietējie tūrisma avoti apgalvo, ka alas gaiss esot ārstniecisks plaušu slimniekiem.[9]

Izpēte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gadā "Špannāgelhausa" īpašnieks atklāja ieeju alā. Viņš nodēvēja alu par Grausliheslohu ("Drausmīgo caurumu") un izmantoja to, tāpat kā vairāki citi īrnieki pēc viņa, par atkritumu bedri.[10]

1960. gadā Rūdolfs Radislovičs kā pirmais izpētīja alas priekšējo daļu ar galveno ieeju ("Hauptgang") un "ūdens ieeju" ("Wassergang"), kuras abas satiekas Savienības zālē ("Halle der Vereinigung"). Nākamajā gadā Makss H. Finks apskatīja zināmo alas daļu un atklāja tālāk ejošu labirintu. 1964. gadā Austrijas Federālais pieminekļu birojs noteica alu par dabas pieminekli. 1968. gadā V. Knēzičeks un G. Volfs atklāja divas šahtas Savienības zāles labajā malā, kas veda lejup apmēram 10 metru garā tunelī. Tas bija aizsākums tam, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Vītņu kanjons ("Schrauben-Cañon"). 1970. gadā H. Jodls atklāja Pastkasti "Savienības zāles" kreisajā pusē, kas izrādījās par Špannāgela alas turpinājumu. Pirmie cilvēki, kas iekļuva šajā daļā, bija G. Volfs ar septiņiem saviem studentiem. Turpmākie pētījumi divkāršoja līdz šim zināmo alas lielumu un vilināja uz turpmāku darbu.

Vītņu kanjonā.

Laikposmā no 1972. līdz 1975. gadam Tiroles Speleoloģijas klubs veica četras izpētes ekspedīcijas, kuras sasniedza Gneisbahas straumi. 1975. gadā tika noteikta Hēlenbahas upes plūsmas gaita. Nokrāsojot ūdeni, tika pierādīts, ka tā parādās virspusē apmēram 1980 m augstumā uz klintīm dienvidos no Valdebenas. Tāpat tika atklāta un apsekota Šnēflekas ala, kas virzās paralēli Špannāgela alai. 1976. gadā Umkēralles zālē Speleoloģijas klubs uzstādīja telti. 50 stundu gara ekspedīcija, ko vadīja E. Jakobi 1976./1977. gadā, atklāja un pētīja Špinnengangas eju, Mučlehnera-Doma iedobi un Šackameru. 1978. gadā F. Maibergers un V. Mairs sasniedza alas rietumu punktu, Bauhbadi.

1984. gadā Tiroles Speleologu kluba vācu speleologi Kaveliusa vadībā pētīja Dienvidu sistēmu ("Südsystem"). 1987. un 1988. gadā tika iztīrīta alas ieejas zona, un V. Mairs ar G. Felklu atklāja un izpētīja galeriju, kas pievienojās Trimmerhallei un Gneisbahai. "Vītņu kanjonu" pirmo reizi 1989. gadā apskatīja E. Tirke un R. Tobičs.

Alas speleotēmu pētniecība parādījusi, ka senākie no tiem sākuši veidoties dažus simtus tūkstošu gadu atpakaļ.[11]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Max H. Fink (1961): Die Höhle unter dem Spannagelhaus. – Österr. Touristenzeitung (Vienna) 74 (6): 70
  • Günther J. Wolf (1971): Bergfahrt in die Unterwelt. – Österr. Touristenzeitung (Vienna) 84 (2): 24-25
  • Gerhard Schirmer (1976): Die Höhle beim Spannagelhaus. – Österr. Touristenzeitung (Vienna) 88 (9): 109-111
  • Heinz Ilming, Hans Mrkos (1979): Höhlenforschung in Österreich seit 1961. – Wissenschaftliche Beihefte zur Zeitschrift "Die Höhle" (Vienna) 13: 67-81
  • Gerhard Schirmer (1979): Die Höhle unter dem Spannagelhaus. – Festschrift "50 Jahre Bergsteigergruppe im Österr. Touristenklub" (Vienna) 123-125
  • Ernest Jacoby, Günter Krejci (1992): Die Höhle beim Spannagelhaus und ihre Umgebung. – Wissenschaftliche Beihefte zur Zeitschrift "Die Höhle" 26

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]