Šrapnelis (šāviņš)

Šrapneļa munīcija

Šrapnelis ir artilērijas šāviņa veids, paredzēts pretinieka dzīvā spēka iznīcināšanai. To izgudroja angļu artilērijas virsnieks Henrijs Šrapnelis.

Šāviņš saturēja lielu daudzumu skrošu, zem kurām šāviņa apakšējā daļā atradās neliels sprāgstvielu daudzums. Šāviņam aizlidojot līdz mērķim, detonators uzspridzināja šāviņā esošo sprāgstvielu, izgrūžot skrotis pār pretiniekiem. Šāda veida munīcija tika lietota Pirmā pasaules kara laikā. Vēlāk to aizstāja cita veida sprāgstošie šāviņi.

Attīstība

Henrija Šrapneļa izveidotais šāviņš (pa kreisi)

1784. gadā britu artilērijas leitnants Henrijs Šrapnelis sāka attīstīt pretkājnieku ieroci. Tolaik artilērija, aizsardzībai no pretinieka kājniekiem un kavalērijas, izmantoja kartečas. Lielgabala stobrā lodes vietā ielādēja alvas vai auduma konteineru, pildītu ar svina vai dzelzs skrotīm. Lielgabalam izšaujot, konteiners atvērās un skrotis lidoja uz pretiniekiem. Karteča darbojās līdz 300 m attālumā. Lielākiem attālumiem tika izmantotas čuguna lielgaballodes, pildītas ar šaujampulveri. Šie šāviņi pretinieku gan vairāk kontuzēja, nekā savainoja ar šķembām, jo šāviņa radītās šķembas bija lielas, tāpēc maz skaita ziņā.

Šrapneļa inovācija bija, apvienot kartečas postošo iedarbību ar distancionālo detonatoru, lai ar karteču varētu apdraudēt pretinieku lielākā attālumā. Viņa izgudrotais šāviņš sastāvēja no tukšas čuguna lodes, kurā bija iepildīts skrošu un pulvera maisījums. Lodi noslēdza vienkāršs laika detonators. Ja detonators bija uzstādīts pareizi, tad šāviņš sprāga gaisā iepretim vai virs ienaidnieka, triecot tajā skrotis (H. Šrapnelis par skrotīm izmantoja muskešu lodes). Sprāgstvielu daudzumam šāviņā bija jābūt tikai tik lielam, lai sašķeltu šāviņa apvalku, nevis lai izkliedētu skrotis lielā apvidū. Šrapneļa izgudrojums palielināja kartečas darbības attālumu no 300 m līdz apmēram 1100 m.

Sākotnējais šāviņa modelis cieta no būtiskas problēmas. Šāviena laikā, šāviņā esošās skrotis berzās gar pulveri un bieži radās priekšlaicīgs sprādziens. Problēma tika novērsta, pulveri novietojot atsevišķā nodalījumā. Lai svina skrotis nesaspiestos izšaušanas laikā, starp tām tika ievietota gumija.

Britu artilērija savā bruņojumā šrapneļus ieviesa 1803. gadā. Šajā gadā H. Šrapnelim tika piešķirta majora pakāpe. Angļi šrapneļus izmantoja 1808. gadā Vaterlo kaujā pret Napoleona karaspēku.

Pirmais pasaules karš

Šrapnelis darbībā

Pirmā pasaules kara laikā šrapneļa šāviņus lietoja visas karojošās puses. Tolaik šrapneļa šāviņš jau bija cilindriskas formas, pielāgots šaušanai no vītņstobra ieročiem. Kara sākumā šrapneļus lietoja pretinieka dzīvā spēka iznīcināšanai atklātās vietās, tomēr pozīciju kara apstākļos šrapneļa šāviņus sāka aizvietot ar lielas jaudas sprāgstošajiem šāviņiem. Šrapneļi bija labi, lai piespiestu pretinieku nerādīties virs brustvēra, kamēr kājnieki tiem tuvojās uzbrukumā. Tomēr šrapneļi bija nederīgi dzeloņstiepļu aizžogojumu iznīcināšanai neitrālajā joslā, aizsegā esošu kareivju iznīcināšanai vai nocietinājumu būvju sagraušanai. Visu to vajadzēja panākt artilērijas uzbrukumos pirms kaujā dodas kājnieki.

Šrapneļa munīcija. 1 — neliels pulvera lādiņš; 2 — skrotis; 3 — detonators; 4 — deglis; 5 — gumija; 6 — šāviņa metāla korpuss; 7 — čaula; 8 — pulvera lādiņš

Parādoties relatīvi spēcīgām sprāgstvielām, kuras varēja izmantot šāviņos, tika atklāts, ka pareizi konstruēti sprāgstošo šāviņu korpusi fragmentējās efektīvi. Tomēr, šī fragmentēšanās bieži izzuda, kad šāviņš trāpīja mīkstā gruntī, kā arī bija bīstama pašu uzbrūkošajam karaspēkam, jo šķembas lidoja uz visām pusēm. Piemēram, vidusmēra 105 mm šāviņa sprādziens radīja vairākus tūkstošus šķembu, kuru sākumātrums bija 1000—1500 m/s, nāvējošu (tuvumā) triecienvilni, sprādziena krāteri un iznīcināja apkārtējos materiālus. To visu panāca munīcija, kuru bija daudz vieglāk saražot kā pēdējās šrapneļu modeļus.

Pieminēšanas vērts ir „universālais šāviņš”, lauku lielgabalu šāviņš, kuru 20. gs. sākumā izveidoja Krups Vācijā. Šis šāviņš varēja darboties gan kā šrapnelis, gan fugass. Šāviņam bija regulējams detonators. Starp skrotīm gumijas pildījuma vietā atradās trinitrotoluols (TNT). Ja šāviņa detonators bija noregulēts uz laiku, detonators tikai izgrūda skrotis no šāviņa un aizdedzināja (nevis uzspridzināja) TNT. Pa gabalu bija redzams melns dūmu mākonis, kur šāviņš nostrādāja. Ja detonators bija uzstādīts uz triecienu, tas uzspridzināja TNT un šāviņš nostrādāja kā fugass. Tomēr arī šie šāviņa savas sarežģītības dēļ izgāja no aprites. Tos aizstāja vienkāršāki sprāgstošie šāviņi.

Otrais pasaules karš

Šī kara laikā tradicionālie šrapneļi vairs tikpat kā netika lietoti. Briti kara sākumā izmantoja šrapneļus kampaņās austrumu un ziemeļaustrumu Āfrikā. Šeit tika izmantotas 110 mm haubices.

Mūsdienas

Mūsdienās netiek izmantoti klasiskie šrapneļa šāviņi. Tomēr to darbības princips šāviņos eksistē, lai gan realizēts savādākā veidā.