1991.—1992. gada pretkara protesti Belgradā
| 1991.—1992. gada pretkara protesti Belgradā | |||
|---|---|---|---|
| Daļa no Dienvidslāvijas kariem | |||
 Srdžans Gojkovičs kā grupas Rimtutituki solists | |||
| Datums | 1991 – 1992 | ||
| Vieta | Belgrada, Serbija, Dienvidslāvija | ||
| Iemesli |
| ||
| Mērķi |
| ||
| Metodes | Demonstrācijas, protesti, protesta dziesmas | ||
| Rezultāts |
50,000–200,000 dezertieru 100,000–150,000 iesaucamo emigrācija | ||
| Iesaistītās puses | |||
|
| |||
| Vadošie cilvēki | |||
|
| |||
| Skaitļi | |||
| |||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Pēc nacionālisma un politiskās spriedzes pieauguma, kad uzliesmoja Dienvidslāvijas kari, Serbijā attīstījās daudzas pretkara kustības.[1][2][3][4] 1991. gada masu protesti pret Slobodana Miloševiča režīmu, kas turpinājās visu šo karu laikā, nostiprināja daudzu jauniešu pretkara orientāciju.[5] Demonstrācijas Belgradā notika galvenokārt pret Vukovaras kauju, Dubrovnikas un Sarajevas aplenkumu,[1][6][7] un protestētāji pieprasīja referendumu par kara pieteikšanu un vešanu, un iesaukšanas armijā pārtraukšanu.[5][8][9]
Daudzos protestos piedalījās vairāk nekā 50 000 cilvēku, un vairāk nekā 150 000 cilvēku piedalījās visplašākajā protestā ar nosaukumu “Melnās lentes gājiens”, solidarizējoties ar cilvēkiem Sarajevā.[1][2] Tiek lēsts, ka no Dienvidslāvijas Tautas armijas dezertēja no 50 000 līdz 200 000 cilvēku, savukārt no Serbijas emigrēja no 100 000 līdz 150 000 cilvēku, atsakoties piedalīties karā.[3][8]
Saskaņā ar profesora Reno de la Brosa, Reimsas Universitātes vecākā pasniedzēja un Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla (ICTY) aicinātā liecinieka teikto, serbu vidū bija visai liela pretestība Miloševiča propagandai, ievērojot toreizējo piekļuves trūkumu alternatīvām ziņām.[10] Mēnesi pēc Vukovaras kaujas sabiedriskās domas aptaujas atklāja, ka 64% Serbijas iedzīvotāju vēlas nekavējoties izbeigt karu un tikai 27% bija gatavi to turpināt.[11] Politologs Orli Frīdmans norādījis, ka Dienvidslāvijas sabrukuma un karu pētnieku vidū nav pievērsta pietiekama uzmanība pretkara aktīvismam, kā arī neatkarīgie mediji un pretkara grupas no Serbijas nav piesaistījušas pienācīgu starptautisko uzmanību.[2]
Galvenie dalībnieki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zināmākās biedrības un NVO, kas atzīmējās ar pretkara idejām Serbijā, bija “Pretkara darbības centrs”, “Sievietes melnā”, “Cilvēktiesību centrs” un “Belgradas loks”.[1][3] Tika radīta “Rimtutituki” — roka kopgrupa, kurā piedalījās Jekatarina Velika, Električni Orgazam un Partibrejkers dalībnieki, un kas tika izveidota, parakstot petīciju pret mobilizāciju Belgradā.[12] Grupa rīkoja koncertu Republikas laukumā, kā arī izpildīja pretkara dziesmas atklātā kravas automašīnā, riņķojot pa Belgradas ielām.[4][12]
Ievērojamākais politiķis, kurš atbalstīja protestus, bija bijušais Serbijas prezidents Ivans Stamboličs.[12] “Melnās lentes gājienā” piedalījās Demokrātu partija, Zemnieku Tautas partija, Serbijas Liberālā partija un Serbijas Reformu partija.[6]
Pazīstamais arhitekts Bogdans Bogdanovičs bija viens no ievērojamākajiem pretkara disidentiem.[1] Belgradas pilsoņiem, kuri protestēja pret Dubrovnikas aplenkumu, pievienojās tādi ievērojami mākslinieki, komponisti un aktieri kā Mirjana Karanoviča un Rade Šerbedžija, kuras kopīgi dziedāja Neću protiv druga svog (“Es nevaru stāties pretī savam draugam”).[13]
Neatkarīgie mediji Serbijā satikās ar lielām grūtībām, ziņojot par pretkara aktivitātēm, atšķirībā no Miloševiča propagandas, kuras mērķis bija atdzīvināt etnonacionālus noskaņojumus un mobilizēt cilvēkus uz cīņu par Dienvidslāvijas saglabāšanu esošajā formā.[2] Svarīga loma notikumu atspoguļošanā bija Rietumu finansētajiem elektroniskajiem medijiem B92 un Studio B.[1][2][12]
Viena no slavenākajām ainām pretkara protestu laikā bija pie parlamenta ēkas novietots tanks, kuru no kaujas lauka Vukovarā atgrieza karavīrs Vladimirs Živkovičs.[8][14]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Jasminka Udovicki, James Ridgeway. Burn This House: The Making and Unmaking of Yugoslavia. Durham, North Carolina : Duke University Press, 2000. ISBN 9781136764820.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Fridman, Orli (2010). "'It was like fighting a war with our own people': anti-war activism in Serbia during the 1990s". The Journal of Nationalism and Ethnicity 39 (4): 507–522. doi:10.1080/00905992.2011.579953.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 «Antiratne i mirovne ideje u istoriji Srbije i antiratni pokreti do 2000. godine». republika.co.rs. Skatīts: 2020. gada 4. maijs.
- ↑ 4,0 4,1 «Sećanje na antiratni pokret u Jugoslaviji početkom 1990-ih». globalvoices.org. Skatīts: 2020. gada 4. maijs.
- ↑ 5,0 5,1 Roger S Powers. Protest, Power, and Change: An Encyclopedia of Nonviolent Action from ACT-UP to Women's Suffrage. Routledge, 1997. ISBN 9781136764820.
- ↑ 6,0 6,1 «Kratka istorija antiratnog otpora u Srbiji 1991 – 1992.». Ženski sud. 2013. Skatīts: 2020. gada 6. maijs.
- ↑ «Olovka piše mržnjom». E-novine. 2009. gada 18. maijs. Skatīts: 2020. gada 6. maijs.
- ↑ 8,0 8,1 8,2 «Spomenik neznanom dezerteru». Vreme. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 5. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 4. maijs.
- ↑ Udovicki & Ridgeway 2000
- ↑ «Comment: Milosevic's Propaganda War». Institute for War and Peace Reporting. Skatīts: 2020. gada 5. maijs.
- ↑ Norman Cigar. «The Serbo-Croatian War, 1991». In Stjepan Gabriel Meštrović. Genocide After Emotion: The Post-Emotional Balkan War. London : Routledge, 1996. ISBN 978-0-415-12293-1.
- ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 «Manje pucaj, više tucaj». Buka. Skatīts: 2020. gada 4. maijs.
- ↑ «Regionalna škola tranzicione pravde - Zbornik». Humanitarian Law Center. Skatīts: 2020. gada 5. maijs.
- ↑ «Spomenik dezerteru, negde u Vojvodini». Radio Free Europe/Radio Liberty. Skatīts: 2020. gada 5. maijs.