95 tēzes

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

95 tēzes ir Mārtiņa Lutera sacerējums, kurā viņš kritizēja katoļu baznīcas izrīcības, apgalvojot, ka tā ar savu naudaskāri un nepietiekamo dievbijību bendējot vienkāršās tautas ticību Dievam. Pēc leģendas, viņš šīs savas tēzes 1517. gada 31. oktobrī pienaglojis pie baznīcas durvīm, taču šis stāsts kļuvis pazīstams tikai pēc Lutera nāves.[1] Taču viņš noteikti uzrakstījis šīs tēzes un ap šo laiku nosūtījis tās apkaimes bīskapiem, vēlēdamies tās izdiskutēt. Lutera draugi tās negaidīti pašam Luteram izplatīja arī plašai publikai, kas sadusmoja Romu.

Sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1515. gadā pāvests atkal atļāva tirgot indulgences, lai savāktu vairāk naudas jaunu tempļu būvei. Luters, kurš tolaik mācīja teoloģiju Vitenbergas Universitātē, neticēja, ka nauda tiks izlietota Dievam tīkamā veidā, neticēja arī, ka ar indulgencēm var izpirkt ko vairāk kā sīkus baznīcas pārkāpumus. Uz to laiku Luters jau šaubījās par daudziem katoļu baznīcas principiem, taču negribēja ar to saraut attiecības vai veidot savu konfesiju. Cerībā rast baznīcā atbalstītājus vai kompromisu, viņš visas savas šaubas un, viņaprāt, strīdīgās lietas izlika tekstā, kas tagad pazīstams kā 95 tēzes vai "Doktora Mārtiņa Lutera disputs par grēku nožēlu un indulgencēm".

Tēzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Luters tēzēs saka, ka grēku nožēlai jāilgst visu dzīvi un tā nevar aprobežoties ar grēku izsūdzēšanu un piedošanu Dieva vārdā. Viņš netic, ka šāda īsa vienreizēja nožēla ir patiesa, un apgalvo, ka garīdznieks un pāvests var grēciniekam atlaist tikai tos sodus, ko paši par pārkāpumiem tam uzlikuši, bet nespēj ietekmēt Dieva lēmumus. Tomēr viņš arī atzīst, ka bez garīdznieka starpniecības Dieva piedošana arī nebūs pilnīga, jo caur pāvestu darbojoties Svētais Gars, caur viņu ļaudīm tiek sniegti Dieva brīnumdarbi. Luters tēzēs vairākkārt vai nu godīgi, vai ne visai apgalvo, ka pāvests pats nekādi nav atbildīgs par baznīcas izdarīto kļūdu pārpilnību, bet pie visa vainīgi viņu nepareizi izprotošie baznīcas kalpotāji.

Vairāk kā 10 tēzēs Luters asi apstrīd indulgenču tirgošanu, sakot, ka ja indulgences līdzētu nopietnās lietās, tad jau tās varētu atļaut pat vai Dievmātes pavešanu, un ja pāvests ar savām indulgencēm būtu spējīgs ietekmēt svarīgas lietas, tad viņš ar savu kristīgo mīlestību jau sen būtu izvilcis no šķīstītavas visus tur atrodošos. Bez tam, Luters apšauba arī tai laikā populārās idejas par šķīstītavas darbību, lai gan pašu tās eksistenci neapstrīd. Dvēseles glābšana Lutera uzskatā tiek saņemta tikai caur miesas mērdēšanu un pastāvīgu grēku nožēlošanu, un to var sniegt tikai Dievs, nevis nopirktas grēku atlaišanas.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lutera cerības uz diskusiju baznīcā neattaisnojās. Viņa pozīcija atrada izpratni vietējos laicīgajos aristokrātos, kuri pamatoti redzēja Luterā potenciālu baznīcas tēriņu samazinātāju un cīnītāju pret Romas korupciju; taču vairums teologu un garīdznieku nostājās Romas pusē. Tikai pēc pusotra gada Luteram atļāva publiski aizstāvēt savus uzskatus Leipcigā; pēc visumā mierīgas sholastisku disputu nedēļas Luteram nācās izteikt savas šaubas par pāvesta varas dievišķo tiesīgumu, un tā rezultātā aizvainotais pāvests izsludināja viņa anatēmu. 1520. gadā Luteram pasniedza bullu ar pāvesta anatēmu; Luters to publiski saplēsa un vēlāk nosauca pāvestu par Antikristu, pēc kā samierināšanās vairs nebija iespējama.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rubenis, Andris. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. Zvaigzne ABC. Rīga. ISBN 5-405-01417-6 175.lpp.