Adopcija
Adopcija ir process, ar kuru persona uzņemas citas personas, parasti bērna, audzināšanu no šīs personas bioloģiskajiem vai likumīgā vecāka vai vecākiem, un ar šo procesu uz mūžu pārnes visas tiesības un pienākumus, līdz ar izcelsmi, no bioloģiskā vecāka vai vecākiem. Atšķirībā no aizbildniecības vai citām sistēmām, kas paredzētas jaunu cilvēku aprūpei, adopcija ir paredzēta, lai panāktu pastāvīgu statusa maiņu, un tādēļ sabiedrības atzīšana ir nepieciešama, izmantojot juridiskas vai reliģiskas sankcijas.
Vēsturiski dažas sabiedrības ir ieviesušas īpašus likumus, kas regulē adopciju; tajā pašā laikā citi ir mēģinājuši panākt adopciju, izmantojot mazāk formālas metodes, jo īpaši, izmantojot līgumus, kuros noteiktas mantojuma tiesības un vecāku atbildība bez papildu izcelsmes pārnešanas. Modernās adopcijas sistēmas, kas radušās 20. gadsimtā, parasti regulē visaptveroši statūti un noteikumi.
Adopcijas iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daži bērni tiek ievietoti bērnu namos, ja viņu bioloģiskie vecāki nolemj, ka nevar rūpēties par bērnu un atsakās no savām vecāku tiesībām. Dažreiz vecāku tiesības tiek atņemtas, ja bērni tikuši atstāti novārtā vai dzīvojuši vardarbīgos apstākļos. Daļa no bērniem, kas ievietoti bērnu namos pēc vecāku nāves, kļuvuši par bāreņiem.
Cilvēki ir gatavi adoptēt bērnu dažādu iemeslu dēļ, no kuriem visbiežākais ir nespēja pašiem radīt savu bērnu (neauglības vai citu iemeslu dēļ). Šādu lēmumu dažkārt pieņem cilvēki, kuriem nav partnera vai viendzimuma pāri (ja to atļauj valsts likumdošana).
Arī cilvēki, kam var būt savi bērni, adoptē. Tas var būt dažādu iemeslu dēļ, piemēram, lai novērstu ģenētiski mantotās slimības.[1]
Adopcijas kārtība Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Adoptēt var jebkurš cilvēks, kurš ir sasniedzis 25 gadu vecumu un kuram ir vismaz 18 gadu starpība ar adoptējamo bērnu. Ja vienam no laulātajiem nav 25 gadi, bērnu adoptēt nedrīkst. Ja pāris dzīvo civillaulībā, bērnu var adoptēt viens no viņiem, jo personas, kas savā starpā neatrodas laulībā, nevar adoptēt vienu un to pašu bērnu. Var adoptēt laulātie vai viens pats cilvēks (vīrietis vai sieviete) arī tad, ja tas ir vientuļš.
Adopcija sākas ar sarunu bāriņtiesā. Lai kļūtu par adoptētājiem, potenciālajiem adoptētājiem ir jāvēršas savas dzīvesvietas bāriņtiesā ar pieteikumu, kurā ietverta adopcijas motivācija, norādīts vēlamais adoptējamā bērna vecums, skaits, dzimums.
Ar dzīvesvietas bāriņtiesu tiek saprasta cilvēka deklarētās dzīvesvietas teritorijā esošā bāriņtiesa. Ja faktiskā un deklarētā dzīvesvieta ir viena un tā pati, tad viss ir kārtībā. Savukārt, ja tās atšķiras, tad vismaz vienam no pāra būtu jādeklarējas faktiskajā dzīvesvietā, lai bāriņtiesa var ģimeni apmeklēt.
Papildus pieteikumam bāriņtiesā ir jāiesniedz arī šādi dokumenti:
- Laulības apliecības kopija,
- dokumenti, kas apliecina laulības šķiršanu, ja laulība šķirta,
- izziņa par nodrošinājumu ar dzīvojamo platību,
- dzīves apraksts (CV),
- izziņa par adoptētāja veselības stāvokli, kurā norādītas adoptētāja iedzimtās un iegūtās slimības, ja tādas ir.
Pirmo reizi dodoties uz bāriņtiesu, lai iesniegtu pieteikumu par vēlmi adoptēt bērnu, nav nepieciešams uzreiz savākt visus vajadzīgos dokumentus.
Ģimenes izpēte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bāriņtiesa sešus mēnešus veic ģimenes izpēti, lai iepazītos ar potenciālo adoptētāju. Ja ģimenei ir pamatots iemesls, kāpēc izpēte būtu veicama ātrākā laika periodā, piemēram, ir savi bioloģiskie bērni, pieredze bērnu audzināšanā, tā var lūgt, lai bāriņtiesa ģimenes izpēti veic ātrāk. Tās laikā bāriņtiesas pārstāvji veic pārrunas ar pašu ģimeni, dodas to apsekot dzīvesvietā, kā arī nosūta pie psihologa, lai saņemtu atzinumu par ģimenes atbilstību adoptētāju statusam. Ja psihologa atzinums nav pozitīvs, tas nenozīmē, ka minētie cilvēki nevar kļūt par adoptētājiem. Šādā situācijā bāriņtiesa var ieteikt apmeklēt psihologa konsultācijas, speciālus kursus, piemēram, par bērnu audzināšanu attiecīgajā vecumā.
Informācijas iegūšana par bērnu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc tam, kad bāriņtiesa ir veikusi ģimenes izpēti, tā lemj par potenciālo kandidātu atzīšanu par adoptētājiem vai arī to atsaka. Ja minētais lēmums ir pozitīvs, attiecīgās personas vēršas Labklājības ministrijā. Savukārt bāriņtiesa nosūta informāciju Labklājības ministrijai tās iekļaušanai Adopcijas reģistrā.
Pēc vecāku pieteikšanās ministrijā sākas nākamais posms adopcijas procesā – informācijas iegūšana par bērnu. Potenciālo adoptētāju gaidīšanas laiks ir atkarīgs no tā, kāds bāriņtiesas lēmumā ir noteikts adoptējamā bērna vecums un dzimums. Mēdz būt arī izņēmumi, kad bāriņtiesas atzinumā norādītais adoptējamā bērna vecums ne vienmēr sakrīt ar tā bērna vecumu, kuru savā pieteikumā norādījuši bērna vecāki. Jo, piemēram, bāriņtiesa uzskata, ka vecāki nav piemēroti zīdaiņa adopcijai. Ja ir vēlme adoptēt bērnu vecumā līdz vienam gadam, tad aptuvenais gaidīšanas laiks, līdz tiek saņemta informācija par bērnu, ir no 3 līdz 6 mēnešiem.
Speciālisti, saņemot informāciju par adoptējamo bērnu, to piedāvā Adopcijas reģistra pirmajai ģimenei, kurai ir atbilstošs bāriņtiesas lēmums. Ja minētā ģimene no piedāvājuma atsakās, informācija par bērnu tiek piedāvāta nākamajai atbilstošajai ģimenei. Tā rezultātā var veidoties situācija, ka pirmo informāciju par bērnu ģimene saņem pēc tam, kad no piedāvājuma ir atteikusies kāda cita ģimene. Speciāliste atzīst, ka iemesli, kāpēc adoptētāji atsakās, ir dažādi – bērna veselības stāvoklis, informācija par tā bioloģiskajiem vecākiem, neatbilstošs vecums, piemēram, adoptētāji vēlas sev vēl mazāku bērnu.
Tad, kad adoptētāji saņem informāciju par bērnu, viņi izvērtē, vai tikties ar bērnu vai ne. Ja adoptētāji atsakās no tikšanās, viņi turpina gaidīt informāciju par citu bērnu. Savukārt, ja saņemtā informācija adoptētājus apmierina, Labklājības Ministrija gatavo dokumentu par iepazīšanos ar bērnu. Pēc tam adoptētāji dodas uz attiecīgo bērnu iestādi vai audžuģimeni, iepazīstas ar bērna dokumentiem un arī ar pašu bērnu.
Pirmsadopcijas aprūpe[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ja adoptētāji pēc personīgas iepazīšanās ar bērnu vienojas turpināt adopcijas procesu, viņi vēršas bāriņtiesā ar iesniegumu, kurā izsaka savu vēlmi konkrēto bērnu ņemt pirmsadopcijas aprūpē un uzraudzībā.
Tad bāriņtiesa no konkrētās iestādes vai audžuģimenes, kurā atrodas bērns, vai bāriņtiesas, kas pieņēmusi lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi, ja bērns atrodas audžuģimenē, pieprasa bērna dokumentus, kas apliecina tā juridisko statusu. Pēc tam bāriņtiesa nozīmē sēdi, kurā lemj par bērna nodošanu pirmsadopcijas aprūpē un uzraudzībā konkrētai ģimenei/personai uz noteiktu laiku, piemēram, no 1.augusta līdz 1.oktobrim.
Tas sākas pirmsadopcijas aprūpes laiks. Tas var ilgt no 2 līdz 3 mēnešiem, maksimums – 6 mēnešus. To paredz adopcijas kārtība. Tāpat, nosakot pirmsadopcijas aprūpi, vērā tiek ņemti arī riska faktori, piemēram, bērna vecums – jo lielāks bērns, jo ilgāks ir pirmsadopcijas aprūpes laiks. Tas nepieciešams, lai bērns varētu labāk pierast pie adoptētājiem. Šajā laikā bērns jau dzīvo adoptētāju ģimenē.
Kamēr norit pirmsadopcijas aprūpe, bāriņtiesas pienākums ir apsekot ģimeni vismaz trīs reizes – sākumā, vidusposmā un beigās. Šādi apsekojumi vajadzīgi, lai bāriņtiesas varētu apkopot informāciju par to, kā bērns ir iejuties ģimenē, vai ir izveidojušās vai vēl tikai veidojas vecāku un bērnu attiecības, vai ir kādas problēmas, kuru risināšanai nepieciešama palīdzība.[2]
Adopcijas tendences Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2016. gadā saglabājās tendence, ka Latvijas adoptētāji galvenokārt vēlas adoptēt vienu bērnu līdz 3 gadu vecumam bez ievērojamiem veselības traucējumiem. Jau 2011.gadā iezīmējās tendence, kas turpinājusies arī 2016. gadā - ja Latvijas adoptētāji izsaka vēlmi adoptēt konkrēta dzimuma bērnu, tad lielākoties tā ir meitene. Taču 2012. gadā parādījās pozitīva tendence, kas turpinājusies arī 2016. gadā, ka Latvijas adoptētāji vairāk apsver iespēju vienlaicīgi adoptēt divus un trīs bērnus.
Salīdzinājumā ar 2015. gadu, kad 2 Latvijas adoptētāju ģimenes tika izteikušas vēlmi adoptēt līdz pat trīs bērniem vienlaicīgi, 2016. gadā tāda bija viena Latvijas adoptētāju ģimene. Salīdzinot ar 2015. gadu, palielinājies to Latvijas adoptētāju skaits, kas vienlaicīgi adoptē divus bērnus - 2016. gadā vienlaicīgi divus bērnus adoptēja 13 Latvijas adoptētāji, tas ir par 5 vairāk nekā 2015. gadā. Pēc ilgāka laika perioda, 2014. gadā viena Latvijas adoptētāju ģimene adoptēja vienlaicīgi trīs vienas ģimenes bērnus, arī 2015. gadā šī pozitīvā tendence turpinājās un vienlaicīgi trīs vienas ģimenes bērnus adoptēja jau 3 Latvijas adoptētāju ģimenes, savukārt 2016. gadā vienlaicīgi trīs vienas ģimenes bērnus adoptējusi viena Latvijas adoptētāju ģimene.[3]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ David M. Brodzinsky Associate Professor of Developmental and Clinical Psychology Rutgers University, Marshall D. Schechter Professor of Child and Adolescent Psychiatry University of Pennsylvania School of Medicine (Emeritus). The Psychology of Adoption. Oxford University Press, USA, 1990-04-12. 144. lpp. ISBN 9780199772230. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-09-29. Skatīts: 2017-12-20.
- ↑ «Bērna adopcija soli pa solim». LVPORTĀLS (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-12-12. Skatīts: 2017-12-20.
- ↑ «Labklājības ministrija». www.lm.gov.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-11-12. Skatīts: 2017-12-20. Arhivēts 2017-11-12 Wayback Machine vietnē.