Pāriet uz saturu

Afroaziātu valodas

Vikipēdijas lapa
Afroaziātu valodas
Ģeogrāfiskā
izplatība		 Tuvie Austrumi, Ziemeļāfrika, Somālijas pussala
Ģenētiskā
klasifikācija		 Viena no galvenajām valodu saimēm
Atzari
ISO 639-2 afa
ISO 639-5 afa
Afroaziātu valodas
Afroaziātu valodu izplatības areāls

Afroaziātu valodas, tradicionāli dēvētas arī par semītu-hamītu jeb hamītu-semītu valodām, ir viena no lielākajām pasaules valodu saimēm. Tās ir izplatītas galvenokārt Ziemeļāfrikā, Somālijas pussalā, Sāhelā, Austrumāfrikā un Tuvajos Austrumos, bet sastopamas arī atsevišķos Rietumāfrikas, Centrālāfrikas un diasporas apgabalos.[1] Afroaziātu valodu saimē ietilpst no 250[1] līdz 375[2] valodu, un kopējais runātāju skaits pārsniedz 250 miljonus cilvēku.[1] Precīzs valodu un runātāju skaits dažādos pētījumos atšķiras atkarībā no tā, kā tiek nošķirtas valodas un dialekti. Aptuveni 40 afroaziātu valodas ir izmirušas.

Afroaziātu valodu saimi parasti iedala sešos galvenajos atzaros, tas ir, semītu, berberu, čadiešu, kušītu, ēģiptiešu un omotiskajās valodās.[1] Lai gan omotisko valodu vieta klasifikācijā dažos pētījumos tiek vērtēta atšķirīgi, tās parasti tiek iekļautas afroaziātu valodu saimē. Nozīmīgākās mūsdienu afroaziātu valodas ir arābu valoda, hausu valoda, amharu valoda, oromu valoda, somāļu valoda, tigrinja, ivrits un dažādas berberu valodas. Arābu valoda ir lielākā šīs saimes valoda pēc runātāju skaita un viena no visplašāk lietotajām valodām pasaulē. Hausu valoda ir nozīmīga saziņas valoda Rietumāfrikā, savukārt amharu, somāļu, oromu un tigrinjas valoda ieņem svarīgu vietu Somālijas pussalas reģionā.

Afroaziātu valodām ir sena rakstības un literārā tradīcija. Šajā saimē ietilpst senēģiptiešu valoda un tās vēlīnā forma — koptu valoda, kā arī daudzas vēsturiski nozīmīgas semītu valodas, tostarp akadiešu, aramiešu, senebreju un arābu valoda. Afroaziātu valodu runātāju civilizācijām ir bijusi būtiska nozīme Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas un Vidusjūras reģiona vēsturē, rakstības attīstībā, diplomātijā un pasaules reliģiju — jūdaisma, kristietības un islāma — veidošanā un izplatībā.

Mūsdienu afroaziātu valodu saimes jēdzienu nostiprināja amerikāņu valodnieks un antropologs Džozefs Grīnbergs, kurš 20. gadsimta vidū (1955–1963) ieviesa terminu “afroaziātu valodas”, aizstājot agrāk lietoto apzīmējumu “semītu-hamītu valodas”.[1] Grīnberga klasifikācija kļuva par vienu no pamatiem mūsdienu Āfrikas valodu sistemātikā, un afroaziātu valodas joprojām tiek uzskatītas par vienu no četrām lielajām Āfrikas valodu saimēm. To izplatības areāls dienvidos robežojas ar Nigēras—Kongo un Nīlas—Sahāras valodu saimju teritorijām, bet ziemeļaustrumos — ar indoeiropiešu un tjurku valodu areāliem.

Nosaukums

[labot | labot pirmkodu]

Termins ‘afroaziātu valodas’ atspoguļo valodu saimes ģeogrāfisko izplatību Āfrikā un Āzijā, jo tās valodas vēsturiski un mūsdienās sastopamas Ziemeļāfrikā, Somālijas pussalā, Sāhelā un Tuvajos Austrumos. Mūsdienu valodniecībā tas ir visplašāk lietotais un starptautiski pieņemtais šīs valodu saimes nosaukums. Tā nostiprināšanās saistīta galvenokārt ar amerikāņu valodnieka Džozefa Grīnberga 20. gadsimta vidū izstrādāto Āfrikas valodu klasifikāciju, kuras ietekmē termins ‘afroaziātu valodas’ plaši ieviesās zinātniskajā literatūrā.[1]

19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē šī valodu saime bieži tika dēvēta par hamītu-semītu valodām vai semītu-hamītu valodām . Šāds apzīmējums balstījās Bībelē minēto Šema un Hāma vārdos, ar kuriem tradicionāli saistīja dažādas Tuvo Austrumu un Āfrikas tautas. Saskaņā ar šo pieeju semītu valodas tika nodalītas no tā sauktajām hamītu valodām, pie kurām parasti pieskaitīja berberu, kušītu un senēģiptiešu valodas. Nosaukumu ‘hamītu-semītu valodas’ lietoja jau Frīdriha Millera 1876. gada darbā, savukārt forma ‘semītu-hamītu valodas’ īpaši izplatījās krievu valodas un daļā Eiropas valodniecības literatūras.

20. gadsimta vidū jēdziens ‘hamītu valodas’ arvien biežāk tika kritizēts, jo tas nebija balstīts konsekventos lingvistiskos kritērijos. Salīdzinošās valodniecības pētījumi parādīja, ka tā sauktās hamītu valodas neveido vienotu ģenētisku grupu, kuru varētu pretstatīt semītu valodām. Līdz ar to nosaukums hamītu-semītu valodas pakāpeniski tika atzīts par novecojušu un zinātniski nepietiekami pamatotu. Mūsdienās tas tiek uzskatīts par vēsturisku terminu, kas atspoguļo agrākus priekšstatus par valodu klasifikāciju.

Mūsdienu valodniecībā afroaziātu valodas tiek uzskatītas par vienotu valodu saimi, kuru parasti veido seši galvenie atzari, tas ir, semītu, berberu, čadiešu, kušītu, ēģiptiešu un omotiskās valodas. Lai gan omotisko valodu vieta klasifikācijā dažkārt tiek apspriesta, kopumā šāda sistēma ir plaši pieņemta. Tā balstās salīdzinošās valodniecības metodēs, analizējot skaņu atbilstības, gramatiskās struktūras, leksiku un citas kopīgas iezīmes, kas liecina par šo valodu izcelsmi no kopīgas pirmvalodas. Tādējādi termins ‘afroaziātu valodas’ ir aizstājis agrākos apzīmējumus un kļuvis par vispārpieņemto nosaukumu mūsdienu zinātniskajā literatūrā.

Klasifikācija

[labot | labot pirmkodu]

Afroaziātu valodu saime sīkāk dalās sešos zaros. Savukārt tie dalās vēl sīkākos apakšzaros. Afroaziātu valodu saimes zari un atzari saskaņā ar Ethnologue informāciju ir šādi:

Vēl pie afroaziātu valodām pieder ongota, kas nav klasificēta, neietilpst kādā no valodu zariem.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 3 4 5 6 «Afro-Asiatic languages». britannica.com (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2026. gada 2. jūnijā.
  2. ↑ The Afroasiatic Languages. Cambridge Language Surveys. December 2020. ISBN 9781108977852.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Afroaziātu_valodas&oldid=4477222"