Aizmiršana

Aizmiršana ir informācijas dzēšanās no atmiņas. Tas ir ļoti svarīgs psihofizioloģisks process, jo visu atcerēties nav iespējams un tas būtu pat kaitīgi.

Viens no pirmajiem aizmiršanas procesus pētījis vācu psihologs Hermanis Ebinghauss (Hermann Ebbinghaus) 1885. gadā. Viņa vārdā nosaukta "Ebinghausa līkne" - aizmirstā materiāla daudzuma atkarība no pagājušā laika. Aizmiršanas līkne raksturo informācijas reproducēšanas apjoma dinamiku laika periodā, tūlīt pēc iegaumēšanas un turpmākos secīgos laika intervālos. Sākumposmā līkne ir dilstoša un beigu posmā ir nedaudz augoša.

Pilnīgu atmiņas zudumu sauc par amnēziju, bet daļēju - par hipomnēziju. Atmiņas zudumam var būt dažādi cēloņi - traumas, vitamīnu trūkums (sk. Korsakova sindroms), smadzeņu slimības. Ļoti reti ir sastopama anomāla atmiņas saasināšanās (hipermnēzija), kad cilvēks tikai ar lielām pūlēm spēj kaut ko aizmirst. Atsevišķi izdalāma tā saucamā bērnības amnēzija, kas ir visiem cilvēkiem - ļoti agras bērnības notikumus nav iespējams atcerēties. Tas tiek izskaidrots ar nenobriedušu smadzeņu hipokampa nepilnīgu darbību vai atšķirīgiem atmiņas "kodēšanas" mehānismiem agrā bērnībā.

Skatīt arī

• Amnēzija (patoloģisks atmiņas zudums)
• Lēta (aizmirstības upe grieķu mitoloģijā)