uz sarkana fona ar zelta malu attēlots melns divgalvainais ērglis, kuram virs galvas attēlota zelta krāsas Skanderbega ķivere
Albānijas ģerbonis (albāņu: Stema e Shqipërisë) ir Albānijas nacionālais simbols. Ģerbonis ir Albānijas karoga adaptācija. Tā pamatā ir Skanderbega karogs un ģerbonis. Emblēma virs divgalvainā ērgļa galvas ir Skanderbega ķivere, kas apvilkta ar kazas ragiem. Tiek uzskatīts, ka ērglis pārkāpj pieņemto heraldikas tinktūras likumu, kas aizliedz izvietot krāsu (t.i., tumšu tinktūru) citā krāsā.
Skanderbega ķivere ir veidota no balta metāla un apdarināta ar zelta rotājumiem. Tās augšpusē izvietota no bronzas darināta ragainaskazas galva, kas arī rotāta zeltā. Apakšējā daļā ir vara josla ar monogrammu, kas atdalīta ar rozetēm: * IN * PE * RA * TO * RE * BT *, kas nozīmē Jhezus Nazarenus * Principi Emathie * Regi Albaniae * Terrori Osmanorum * Regi Blesses * Benedictat Te (Jēzus no Nācaretes svētī tevi [Skanderbegu], Mati princi, Albānijas karali, Osmaņu biedu, Epīras karali). Uzskata, ka vara svītru ar monogrammu ķiverei pievienoja Skanderbega pēcteči, jo Skanderbegs nekad neturēja nevienu citu titulu, izņemot "Albānijas valdnieks" (Dominus Albaniae). Tādējādi uzraksti uz ķiveres var atsaukties uz neskaidro Albānijas nosaukumu un kā līdzekli, lai identificētu Skanderbega vadību pār visiem albāņiem. Mūsdienu avoti liecina, ka 14. gadsimta albāņus nemainīgi identificēja kā cilšu tautas bez savas valsts. Tādējādi atkarībā no tā, kur viņi dzīvoja — ziemeļos vai dienvidos, līdzenumos vai kalnos un ar kādu civilizāciju viņi sazinājās — zināmi ir turku arnauti, grieķu arbaniti vai albanoji, albāņu arberi, arbeni, arbereši un epīri.[1]
Saskaņā ar vēsturnieka Šefketa Plana ziņojumu Sami Frašeri apgalvo, ka vārds Dhu lKarnejn (divu ragu īpašnieks) bija aplamība, ko piedēvēja Senās MaķedonijasAleksandram Lielajam, kaut arī Skanderbegs šo vārdu lietoja islāma formā. Šo skaidrojumu apšauba, jo maķedoniešu—albāņu un epīru—albāņu nepārtrauktības teorija ir spēcīga tikai albāņu vidū, bet ne starp pārējām Eiropas tautām. Šim atzinumam piekrīt arī Marins Barleti, kurš raksta: “Kad tauta ieraudzīja visus šos jaunos un drosmīgos vīrus ap Skanderbegu, tad nebija grūti noticēt, ka [sultāna] Murada armiju sakāva albāņi. Patiešām, tie laiki, kad spoži bija atnākusi Maķedonijas zvaigzne, gluži tāpat kā tajos sen aizmirstajos Pirra un Aleksandra laikos."