Aleksandra I sala

Aleksandra I sala
Kalni Aleksandra I salā
Aleksandra I sala
Ģeogrāfija
Izvietojums	Belinshauzena jūra
Koordinātas	71°0′0″S 70°0′0″W
Platība	43 250 km²
Garums	378 km
Platums	80—240 km
Krasta līnija	2185 km
Augstākais kalns	Stīvensona kalns 2987 m
Administrācija
Antarktika
Pretenzija	Britu Antarktiskā teritorija, Argentīnas Antarktīda, Čīles Antarktiskā teritorija
Demogrāfija
Iedzīvotāji	0
Aleksandra I sala Vikikrātuvē

Aleksandra I sala (krievu: остров Александра I, angļu: Alexander I Island, spāņu: isla Alejandro I) ir sala Antarktīdā, Belinshauzena jūras dienvidaustrumu piekrastē, Antarktīdas lielākā sala un 28. lielākā Pasaulē. No kontinenta to atdala Margeritas līcis ziemeļaustrumos un ar šelfa ledāju pildītais Džordža VI šaurums austrumos un dienvidos. Sala izstiepta ziemeļu—dienvidu virzienā. Krasta līnija stipri izrobota, rietumu krastā vairāki līči, ko pilda šelfa ledāji: dienvidrietumos Baha šelfa ledājs, bet rietumos starp Aleksandra I salu un netālajām Rotšilda, Šarko un Latadija salām — Vilkinsa šelfa ledājs. Salas lielākā daļa klāta ar ledu; ziemeļdaļā paceļas Duglasa grēda ar augstāko virsotni Stīvensona kalnu (2987 m).

Salas ziemeļrietumu piekrasti 1821. gada 28. janvārī atklāja Krievijas polārā ekspedīcija Fabiāna fon Belinshauzena un Mihaila Lazareva vadībā un nosauca par godu tajā laikā valdošajam Krievijas imperatoram Aleksandram I par Aleksandra I Zemi (Земля Александра I). 1936./1937. gadā tika atklāts Džordža VI šaurums, kas salu atdala no kontinenta un zeme tika pārdēvēta par salu.

Kopš 1961. gada salas austrumu krastā darbojas Lielbritānijas vasaras polārstacija Fosilblafa.