Aleksandrs I Romanovs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aleksandrs I
Александр I Павлович
Alex1.jpg
Krievijas imperators
Amatā
1801. gada 11. marts — 1825. gada 19. novembris (kronēts 1801. gada 15. septembrī Uspenskas katedrālē, Maskavā)
Priekštecis Pāvils I
Pēctecis Nikolajs I

Dzimšanas dati 1777. gada 12. decembrī
Sanktpēterburga, Krievijas impērija
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miršanas dati 1825. gada 19. novembrī (47 gadu vecumā)
Taganroga, Krievijas impērija
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Apglabāts Pētera un Pāvila katedrāle, Sanktpēterburga, Karogs: Krievija Krievija
Dinastija Romanovu dinastija
Tēvs Pāvils I
Māte Marija Fjodorovna
Dzīvesbiedrs(-e) Elizabete Aleksejevna
Bērni 2 agri mirušas meitas
Reliģija pareizticība
Paraksts Alexander I of Russia signature.svg

Aleksandrs I Romanovs (krievu: Александр I Павлович Романов, dzimis 1777. gada 12. decembrī, miris 1825. gada 19. novembrī, bija Krievijas impērijas imperators no 1801. gada 11. marta līdz 1825. gada 19. novembrim. Vienlaikus arī Polijas karalis (1815—1825), Somijas lielhercogs (1809—1825), Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs (1801—1825) u.c.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1777. gada 12. oktobrī, Krievijas troņmantinieka Pāvila I ģimenē. Uzreiz pēc dzimšanas bērna tālāko audzināšanu pārņēma viņa vecmāte, imperatore Katrīna II. 1793. gada 9. oktobrī Aleksandrs apprecējās ar Bādenes princesi Luīzi (vācu: Luise Marie Auguste von Baden, kas pareizticībā tika kristīta kā Elizabete Aleksejevna (1779—1826). Viņu meitas Marija (1799—1800) un Elizabete (1806—1808) mira bērnībā. Bērnu trūkuma dēļ, Aleksandrs par troņmantinieku sākotnēji iecēla savu brāli Konstantīnu, kuram nebija likumīgā laulībā dzimušu bērnu, un kurš apprecējies ar zemākas kārtas sievieti. Slepenā manifestā Aleksandrs troni atstāja jaunākajam brālim Nikolajam I.

Bija Lielbritānijas karalienes Viktorijas krusttēvs. Aleksandra laukums Berlīnē, kā arī Aleksandra vārti Rīgas Viesturdārzā nosaukti par godu Aleksandram I. Mūža otrajā pusē Aleksandrs I kļuva reliģiozāks, izteicās par atteikšanos no troņa. Miris no vēdertīfa 1825. gada 19. novembrī Taganrogā. Pēc viņa nāves izplatījās baumas, ka cara vietā esot apglabāts viņa dubultnieks, bet pats Aleksandrs kā svēts vientuļnieks Fjodors Kuzmičs (старец Федор Кузьмич) vai nu dzīvo Sibīrijā, vai klejo pa Krieviju.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1801. gada galma apvērsums iezīmē pagriezienu Krievijas politikā. Napoleons bija šokēts par sava jaunā sabiedrotā Pāvila I nogalināšanu, un uzskatīja, ka aiz sazvērestības stāv Lielbritānija. Nākot pie varas Aleksandrs I paziņoja, ka lietu kārtība būs tāda pati kā vecmāmiņas (Katrīnas II) laikā. Sākās Pāvila ieviesto aizliegumu atcelšana. Atbrīvoja politieslodzītos, atcēla kontrabandas (tirdzniecību ar britiem) aizliegumus, atjaunoja 1782. gada muitas un nodokļu likmes, atbrīvoja arestētos britu jūrniekus, atļāva darboties klubiem un biedrībām, atcēla apģērba un grāmatu ierobežojumus, atjaunoja neierobežotu cilvēku kustību pāri Krievijas robežām, likvidēja slepenpoliciju. 1802. gada 8. septembrī Aleksandrs izveido jaunas ministrijas (kara, flotes, ārlietu, tieslietu, iekšlietu, finanšu, tirdzniecības, izglītības, valsts kases). Lai mazinātu revolucionārās Eiropas universitāšu ietekmi uz Krievijas jauniešiem, 1802. gadā atjaunoja Tērbatas universitāti, bet 1803. gada izdeva likumu par izglītības iestādēm, pēc kura nodibināja universitātes Kazaņā (1804) un Harkovā (1805).

Aleksandrs ātri atbrīvojās no sazvērniekiem, kas bija piedalījušies Paula I nogalināšanā. Pēteri Ludvigu fon der Pālenu nosūtīja pensijā uz dzimto muižu. Par jaunā imperatora tuvākajiem padomniekiem kļuva Neoficiālā komiteja (Негласный комитет) ko veidoja Pāvils Stroganovs, Nikolajs Novosiļcevs, Viktors Kočubejs un poļu augstmanis Ādams Čartorijskis, kas visi bija 18.gs. apgaismības ideju iedvesmoti liberāļi. Tika ierobežota verdzībā esošo zemnieku pirkšana un pārdošana, muižniekiem atļāva atbrīvot zemniekus pret izpirkuma maksu. Lai arī Aleksandrs savā valdīšanas laikā iesāka vairākus liberalizējošus projektus, apsverot dzimtbūšanas atcelšanu un konstitūcijas ieviešanu, viņš nekad tos neīstenoja. Izņēmumi bija Polijas un Somijas konstitūcijas, kā arī dzimtbūšanas atcelšana Baltijas provincēs, kas iespējams, bija plānoti kā piemēri pārējai impērijas daļai.[1] Aleksandrs I apstiprināja Krievijas konstitūcijas projekta izstrādi. Konstitūcija būtu radījusi divpalātu parlamentu, ierobežotas vēlēšanu tiesības turīgajām šķirām, un pamatbrīvību garantijas (runas, ticības, preses). Impēriju pārveidotu par 12 reģionu federāciju, katrā no kuriem būtu savs parlaments.[2] 1810. gada 1. janvārī izveido Valsts Padomi, ko sadala likumu, kara, ekonomikas, iekšlietu un baznīcas departamentos. Katrs departaments atbildēja par savas jomas likumdošanu un izpildvaras īstenošanu.

Nepārtrauktie kari prasīja milzīgus budžeta tēriņus, un izraisīja inflāciju. 1804. gadā Kara ministrija patērēja 40% no budžeta, bet 1808. gadā 93%, vēlāk nokrītot uz aptuveni 60%. Valdība pastiprināti drukāja papīra naudu, kas izraisīja inflāciju. Lai palielinātu ienākumus, Aleksandrs I ieviesa jaunus nodokļus, kas galvenokārt skāra zemniekus. 1810. gada budžets paredzēja 125 miljonus ienākumos, 230 miljonus izdevumos un 577 miljonus parādos.[3] 1810. gada 2. februāra pavēle izbeidza jaunas papīra naudas drukāšanu.

Aleksandrs I apsvēra iespēju atcelt dzimtbūšanu, pieņemt konstitūciju un izveidot vēlētu parlamentu. Lai nostiprinātu centrālo valdību, Pētera I izveidoto 12 kolēģiju vietā 1802. gadā Aleksandrs I izveido astoņas ministrijas: kara, flotes, ārlietu, iekšlietu, komercijas, finanšu, izglītības un tieslietu, taču arī tajās turpinājās neefektīvais birokrātijas darba stils. Reformu īstenošanai traucēja imperatora aizņemtība ar karu Eiropā. 1809. gadā Valsts sekretārs Speranskis sagatavoja jaunu politiskās sistēmas modeli, ko veidotu likumdevējs, izpildvara un tiesas, kuru vadītāji apvienotos Valsts Padomē, kuras locekļus ieceltu imperators. Tiktu izveidota vēlēta Valsts dome, kas izvērtētu likumus un kontrolētu ministru darbu. Likumi būtu jāapstiprina Valsts padomei un Valsts domei, gala apstiprinājumu atstājot imperatoram. Domes vēlēšanas tiesības balstītos īpašuma un finanšu cenzā, zemniekiem un strādniekiem tās neparedzot. Plānu sāka īstenot 1810. gadā, kad izveidoja Valsts padomi. Tālāku progresu apturēja muižnieku pretestība, kas nebija gatavi dod dzimtcilvēkiem lielākas tiesības. Tuvojoties karam ar Napoleonu, Aleksandrs I neriskēja atklāti sanaidoties ar muižniekiem, tāpēc 1812. gada martā Speranski arestēja un izsūtīja uz Ņižņijnovgorodu. Pēc Napoleona sakāves, Aleksandrs I atgriezās pie reformu idejām. Polijas karalistei tiek piešķirta viena no liberālākajām konstitūcijām Eiropā un imperators pavēl sākt darbu pie Krievijas konstitūcijas veidošanas. Balstoties Speranska projektā un Polijas konstitūcijā, impērijas konstitūcijas projekts 1821. gadā tika pabeigts. Valsts tiktu sadalīta 12 reģionos, katrā no kuriem būtu savs parlaments. Impērijas parlamentam būtu pārstāvju palāta un Senāts. Pārstāvju palātas deputātus ievēlētu reģionu parlamenti, bet Senāta locekļus ieceltu imperators. Taču Aleksandra I interese bija apsīkusi un konstitūcijas projekts tālāk netika attīstīts. Daļā augstākās aristokrātijas un virsniecības bija atbalsts konstitucionālas monarhijas idejām, kas izpaudās 1825. gada decembristu dumpī.[4]

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas iekarojumi Kaukāzā

Aleksandrs I uzreiz pēc varas iegūšanas vienojās par militārā konflikta izbeigšanu ar Lielbritāniju. Krievijā aizturētie britu kuģi un pilsoņi tika atbrīvoti. Viņš nosūtīja personīgu vēstuli karalim Džordžam III, norādot uz vēlmi atjaunot labas attiecības. Tika atcelts Krievijas graudu eksporta aizliegums uz Lielbritāniju. Abas valstis 1801. gada 17. jūnijā noslēdz vienošanos par kuģu pārmeklēšanas tiesībām, tā izbeidzot Napoleonam izdevīgo Krievijas, Dānijas, Zviedrijas un Prūsijas flotes aliansi Baltijas jūrā.

Tā kā Napoleona karagājieni izmainīja Svētās Romas impērijas zemju robežas, Aleksandrs uzsākas sarunas ar frančiem par kompensācijām. Šis jautājums ietekmēja viņa mātes un tēva dinastisko radu īpašumus. Šo sarunu dēļ Aleksandrs iepazīstas ar Prūsijas karali Frīdrihu Vilhelmu III, un abi kļūst par draugiem. 1802. gadā Aleksandrs apceļo nesen anektētās baltkrievu, lietuviešu un poļu zemes. Pa ceļam uz Mēmeli, kur notiek pirmā tikšanās ar Prūsijas karali, Aleksandrs apmeklē Rīgu. 1804. gadā Krievija ar Prūsiju paraksta vienošanos par dezertieru un noziedznieku izdošanu.

Aleksandra I laikā Krievija turpina palielināt savas robežas Kaukāzā. Viņš apstiprina Pāvila I lēmumu par Kartli-Kahetijas aneksiju un turpina gruzīnu zemju pievienošanu impērijai, 1801. gadā pārņemot pareizticīgo gruzīnu aizsardzību pret turkiem un persiešiem. 1804. gadā sākas karš ar Persiju. Nesaņemot cerēto palīdzību no Lielbritānijas, Persija 1806. gadā lūdz palīdzību Napoleonam, taču to nesaņem. Krievi iekaro Širvānas provinci (mūsdienu Azerbaidžāna) un 1810. gadā Filips Pauluči ieņem Derbentu. Karš turpinās līdz 1813. gadam.

Pēc Tilzītes miera līguma noslēgšanas 1807.-1812. gadā Krievijas impērijai uzlabojās attiecības ar Francijas impēriju, bet pasliktinājās attiecības ar Lielbritāniju. Pēc 1808.-1809. gada kara ar britu sabiedroto Zviedrijas karalisti Krievija anektēja Somiju, izveidojot autonomu Somijas lielhercogisti.

Napoleons ar sabiedrotajiem 1812. gadā izlēma iebrukt Krievijā, sākot frančiem katastrofālo 1812. gada karu. Krievijai ar sabiedrotajiem 1812.-1815. gadā izdevās sakaut Napoleona armijas. Pēc uzvaras, Aleksandrs I piedalījās Vīnes kongresā un organizēja Svēto savienību pret monarhijas ideju pretiniekiem.

Pirmie kari ar Napoleonu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1802. gada 25. martā Francija un Lielbritānija noslēdza Amjēnas miera līgumu. Pēc neilga miera posma, Lielbritānija 1803. gada 18. maijā atkal pieteica karu Francijai. Kad franču vienība iebruka neitrālajā Bādenē un 1804. gada 21. martā nošāva vienu no franču monarhistu pretestības vadoņiem, Engjēnas hercogu, Aleksandrs izsludināja sēras. 1804. gada 18. maijā Napoleonu pasludināja par imperatoru. Aleksandrs to kritizēja, atteicās atzīt jauno valdnieku un abu valstu vēstnieki devās mājās. Krievija sāka palielināt floti un armiju.

1805. gadā Napoleons savai impērijai pievienoja lielāko daļu Itālijas. Ar mērķi likvidēt Napoleona iekarojumus, Krievija un Lielbritānija 1805. gada martā noslēdz līgumu, ar kuru Krievija apņemas karot britu pusē ar 180 000 kareivju lielu armiju. Jūlijā šai aliansei pievienojās arī Austrija un vēlāk arī Zviedrija. Austrijas erchercogu Ferdinandu iecēla par alianses virspavēlnieku. Krievu armiju vadīja ģenerālis Mihails Kutuzovs. Pēc tam kad Napoleons iznīcināja Austrijas armiju un ieņēma Vīni, Aleksandrs devās uz Berlīni, lai pārliecinātu neitrālo Frīdrihu Vilhelmu III kopīgi doties karā pret frančiem. Napoleons pie Aleksandra nosūtīja sūtni ar cieņas apliecinājumiem un ierosināja tikšanos, ko Aleksandrs noraidīja. Sekoja Austerlicas kauja, kurā austriešu un krievu armijas smagi sakāva. Aleksandrs ar armiju atgriezās Krievijā. Svētā Romas impērija beidza pastāvēt. Izveidojās frančiem pakļauta Reinas konfederācija un Hābsburgu Austrijas impērija.

1806. gada oktobrī Napoleons sakāva Prūsiju un iegāja Berlīnē. Krievu karaspēks nepaspēja sasniegt Prūsiju pirms tās sakāves un atradās Polijā. Franči uzbruka, 28. novembrī ieņemot Varšavu. Līdz gada beigām krievu armija atkāpās aiz Nemūnas, bet franči tai sekoja, un nākamo pusgadu Austrumprūsijā notika vairākas asiņainas kaujas, kas vērtējamas kā neizšķirtas. 1807. gada 14. notika Frīdlandes kauja, kas piespieda Krievijas armiju atkāpties uz Tilzītes apkārtni. Aleksandra armija ilgstošajās kaujās bija pietiekami cietusi, lai imperators vēlētos noslēgt mieru. 25. jūnijā abi imperatori tikās uz plosta Nemūnas vidū. Divās nedēļās tika panākta vienošanās ar kuru Krievija atzina Francijas iekarojumus, pievienojās kontinentālajai blokādei pret Lielbritāniju, sadalīja Prūsijas karalistes teritoriju un izveidoja frančiem pakļautu Varšavas hercogisti. Krievija arī piekrita izvest karaspēku no Moldāvijas un Valahijas, bet Francija nesniegt atbalstu Osmaņu impērijai Krievu—turku karā. Abi imperatori apbēra viens otru ar komplimentiem, virsnieku vidū notika brāļošanās.[1]

Karš ar Osmaņu impēriju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1802. Krievija ar osmaņiem vienojās, ka Moldāvijas un Valahijas gospodarus turki amatā iecels uz septiņiem gadiem un neatcels pirms termiņa beigām bez krievu vēstnieka piekrišanas. Osmaņu impērija, kas bija karojusi pret revolucionāro Franciju aliansē ar Krieviju un Lielbritāniju, atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Napoleona Franciju. Franču ietekmē sultāns izlēma nesaskaņoti iecelt jaunus gospodarus, bet Krievijas un Lielbritānijas militāro draudu rezultātā viņam nācās amatos atjaunot iepriekšējos gospodarus.

Izmantojot to, ka Napoleona sakautā Austrija nevar iebilst, 1806. gada 23. novembrī 50 000 liela Krievijas armija iebrūk Moldāvijā, ieņem Benderus un Jasus, turpina iebrukumu Valahijā, ieņem Bukaresti, sasniedz Donavu un draud iebrukt nemierīgajā Serbijā. Pēc vairākām sadursmēm tiek panākta vienošanās, ka Krievija atstās Valahiju un Moldāviju, bet osmaņu karaspēks tur neatgriezīsies.

Līdz ar Tilzītes miera noslēgšanu, Krievija jūtas pietiekami droša, lai iekarotās Balkānu provinces neatstātu. Beidzoties karam ar Zviedriju, Krievijas armija Balkānos pieaug līdz 80 000 kareivjiem un 25 000 jātniekiem. 1810. gada 21. janvārī Aleksandrs paziņo par abu provinču pievienošanu Krievijas impērijai un atjaunojas asiņaina karadarbība. 1811. gada februārī, pasliktinoties attiecībām ar Napoleonu, gandrīz pusi karaspēka no Donavas pārsviež uz Vislu. 1811. gada 7. aprīlī Kutuzovs ieņem Bukaresti. Osmaņu armija atjauno uzbrukumu un šķērso Donavu, taču tiek sakauta un aplenkta. Šajā laikā Aleksandrs jau vairāk koncentrējas uz draudiem no Napoleona puses, viņam ir nepieciešams miers Balkānos, un karš tiek izbeigts. Miera sarunās palīdz Lielbritānija un Zviedrija. Ar 1812. gada 28. maija Bukarestes miera līgumu, Donavas vietā robeža starp abām impērijām atgriežas pie Prutas. Krievija zaudē Moldāviju un Valahiju, bet saglabā Besarābiju.[1] Sultāns apņēmās izmantot savu ietekmi uz persiešiem, lai izbeigtu karu Kaukāzā. Karu ar Persiju izbeidz 1813. gada 12. oktobra Gulistānas miera līgums.

Alianse ar Napoleonu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandra I un Napoleona tikšanās Erfurtē, 1808

1807. gada 25. jūnijā Tilzītē sāktās sarunas vainagojās ar 7. jūlija krievu-franču miera un draudzības līgumu. To papildināja slepena vienošanās par abpusēju militāro palīdzību. Pēc miera līguma notikumiem, atbildīgā par kontribūcijas izmaksu Francijai bija Prūsija. Krievija ieguva Belostoku un atteicās no neliela imperatora dinastijas īpašuma Frīzlandē. Krievija atzina Napoleona kontroli Dalmācijā, Holandē, Neapolē, Vestfālē un Reinas konfederācijā. Krievija arī atteicās no kontroles pār Korfu un Jonijas salām. Krievija apņēmās būt par starpnieci Francijas karā ar Lielbritāniju, kamēr Francija apņēmās būt par starpnieci Krievijas un Osmaņu impērijas karā.

1807. gada augustā no amata atkāpās alianses pretinieks Francijas ārlietu ministrs Taleirāns. Septembrī par Krievijas ārlietu ministru iecēla Nikolaju Rumjancevu. 7. novembrī publiski tiek paziņots par attiecību saraušanu ar Lielbritāniju. Taču Aleksandrs vīlās cerībās, ka Napoleons atbalstīs Moldāvijas un Valahijas pievienošanu impērijai.

Alianse ar Franciju ļāva Krievijai būt agresīvai attiecībā pret Zviedriju un Osmaņu impēriju, taču tā nebija populāra, jo apturēja tirdzniecību ar impērijas lielāko tirdzniecības partneri Lielbritāniju, pret kuras floti Krievija tagad karoja. Krievijas karaflotes kuģi ieradās Lisabonas ostā, lai atbalstītu Portugālē iebrukušo franču karaspēku. Britu armija frančus sakāva, bet krievu kuģiem britu flotes kontrolē tikai pēc ilgāka laika izdevās sasniegt Rīgas ostu.

1808. gada 2. februārī Napoleons raksta Aleksandram, kurā aicina to uzbrukt Lielbritānijas sabiedrotajai Zviedrijai un iekarot Somiju. Napoleons ierosināja Aleksandram atkal tikties, lai pārrunātu Krieviju interesējošo Osmaņu impērijas sadalīšanu, kā arī situāciju ar Austrijas impēriju. Viņš arī atgādināja Pāvila I ideju doties kopīgā karagājienā uz britu Indiju.

13. martā Aleksandrs piekrīt karagājienam uz Indiju, kā arī pavēl Krievijas Vidusjūras flotei pāriet franču pakļautībā. Šajā laikā saasinās Spānijas troņa jautājums starp Karlosu IV un Fernando VII. Napoleons pieteicās izšķirt strīdu, par Spānijas karali ieceļot savu brāli Žozefu. Sākās spāņu sacelšanās, kas pārauga karā, frančiem ciešot neveiksmes Spānijā un Portugālē. To redzot, Austrija strauji atjaunoja un palielināja savu armiju. Napoleons ar galvenajiem spēkiem devās uz Spāniju, un piedāvāja Krievijai uzbrukt Austrijai. Aleksandrs aprobežojās ar brīdinājumu Austrijai.[5]

1808. gada 12. septembrī Aleksandrs atstāja Sanktpēterburgu, un devās uz tikšanos ar Napoleonu. 27. septembra līdz 14. oktobrim abi imperatori tikās Erfurtē. Lai arī Taleirāns bija Napoleona padomnieks, viņš sāka slepenas sarunas ar Aleksandru, mudinot viņu pretoties Napoleona prasībai Krievijai atklāti nostāties pret Austriju. Aleksandru arī neapmierināja 1808. gada 8. septembra franču-prūšu miera līgums, ar kuru Prūsija apņēmās izmaksāt 140 miljonu franku kontribūciju, kā arī ļaut frančiem turēt karaspēku Glogovas, Ščecinas un Kostšinas cietokšņos. Sarunu rezultātā Francija atzina Krievijas iekarojumus Somijā, kamēr Krievija apņēmās palīdzēt Francijai gaidāmajā karā pret Austriju un atzīt Napoleona brāļa tiesības uz Spānijas troni. Napoleons tomēr nebija gatavs sadalīt Osmaņu impēriju, jo tas nozīmētu Konstantinopoles nonākšanu Krievijas rokās, bet piekrita krievu kontrolei Moldāvijā un Valahijā. Aleksandrs panāca dažus atvieglojumus franču sakautajai Prūsijai — kontribūciju samazināja līdz 120 miljoniem, bet atmaksas termiņu pagarināja līdz diviem gadiem. Abi imperatori nosūtīja miera piedāvājuma vēstuli Anglijas karalim.

Napoleona un Aleksandra pretrunas bija tik acīmredzamas, ka Austrija 1809. gada aprīlī nebaidījās sākt karu pret Franciju. Krievija savu franču sabiedroto atbalstīja minimāli, taču rezultātā saņēma daļu Galīcijas zemju. Bezbērnu Napoleons meklēja jaunu sievu, un piedāvāja apprecēt Aleksandra māsu Annu. Aleksandra māte, kas necieta Napoleonu, novilcināja sarunas par laulībām un Napoleons apprecēja Austrijas imperatora meitu. 1810. gada decembrī Napoleons anektē Aleksandra I māsas vīra Oldenburgas hercoga zemes. Aleksandru arī uztrauc Varšavas hercogistes zemju palielināšana ar Austrijai atņemtajām zemēm. Rodas risks, ka varētu atdzimt Polijas karaliste. 1810. gada 31. decembrī Aleksandrs izdeva pavēli, ar kuru ierobežoja vairāku franču preču importu un atļāva tirgoties ar koloniālprecēm, kas parasti nāca no britu tirgoņiem.

Napoleons sāka veidot 680 000 lielu armiju iebrukumam Krievijā. Viņš bija pārliecināts, ka pēc Krievijas sakaušanas Lielbritānija beidzot slēgs mieru un pametīs Spāniju, kuru franču karaspēkam neizdevās pakļaut. 24. jūnijā Napoleona armijai šķērsojot Nemūnu sākas 1812. gada karš. Aleksandrs I jau 1812. gada 21. aprīlī no Sanktpēterburgas devās pie armijas, kas atradās Polijas pierobežā. Ziņa par kara sākšanos viņu sasniedza balles laikā Viļņā.[1] 1812. gada jūlijā Krievija noslēdz mieru ar Zviedriju, Lielbritāniju un Spāniju.

Karš ar Zviedriju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad Zviedrija noraida Aleksandra aicinājumu pievienoties kontinentālajai blokādei, 1808. gada 21. februārī Krievija iebrūk zviedru pārvaldītajā Somijā. Pēc pirmajiem zaudējumiem, zviedriem izdevās atgūt daļu teritorijas. Zviedriem palīgā ieradās britu kareivji un karakuģi. Aleksandrs plānoja iebrukt arī Zviedrijā, un 6000 kareivji Bagrationa pa aizsalušo jūru devās uz Ālandu salām.

Pēc smagām sakāvēm Zviedrijas armija 1809. gada martā gāž karali Gustavu IV Ādolfu no troņa. Pēc tālākām kaujām, mieru noslēdza 1809. gada 5. septembrī. Krievija ieguva Somiju un Ālandu salas. Kā kompensāciju, Krievijas armija palīdzēja Zviedrijai iekarot Norvēģiju. Tādējādi Krievija sagrāva savu seno ienaidnieci un nostiprināja kontroli pār Baltijas jūras austrumu piekrasti.

1810. gadā par Zviedrijas troņmantinieku kļūst franču maršals Bernadots, kurš 1810. gada novembrī pieteica karu Lielbritānijai, taču Napoleons no zviedriem bija gaidījis vairāk. 1812. gada janvārī franči iebruka Zviedru Pomerānijā. Zviedrija noslēdza mieru ar Lielbritāniju un noslēdza aliansi ar neseno ienaidnieci Krieviju.

Napoleona sakāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vīnes kongresa radītā Eiropa, 1815

1813. gada 22. februārī Aleksandrs manifestā aicina visus pakļautos Eiropas valdniekus pievienoties karam pret Napoleonu. Prūsija nešauboties pievienojās Krievijas aicinājumam. No Prūsijas 40 000 lielās armijas 20 000 bija spiesti piedalīties Napoleona Krievijas karagājienā. Krievijas armijai ienākot Prūsijā, Ģenerāļa Jorka komandētie 15 000 prūšu kareivji pārgāja Krievijas pusē. 1813. gada sākumā Prūsijas armija pieauga līdz 130 000. Tikmēr Austrija saglabāja neitralitāti, aicinot uz miera sarunām. Marta beigās 80 000 krievu un 60 000 prūšu armija šķērso Elbu. Tai pretī devās 250 000 liela franču armija ar daudziem jauniesauktajiem un vācu valstu kareivjiem ar šaubīgu uzticamību. Lutzenas un Baucenas kaujās uzvarēja franči, taču viņu zaudējumi bija divreiz lielāki nekā pretiniekiem.

Pēc pamiera noslēgšanas, no 4. jūnija līdz 14. augustam kaujas nenotika. Napoleonam bija pietiekami liela armija, lai varētu smagi sakaut sabiedrotos, taču divu mēnešu ilgais pamiers deva tiem iespēju pastiprināt spēkus. Napoleons veic sarunas ar Austriju, kas pieprasa frančiem pamest Spāniju, likvidēt Reinas konfederāciju un veikt jaunu Polijas sadalīšanu. Sarunas izgāžas. Austrija, Bavārijas karaliste un Virtemberga pievienojās Krievijas vadītajai aliansei, kuru lielā mērā finansēja Lielbritānija. Augusta beigās franči Drēzdenes kaujā gūst pēdējo lielu uzvaru pret sabiedrotajiem. Atdzimusī Prūsijas armija fon Blihera vadībā vairākkārt sakauj frančus. Oktobra vidū Aleksandra vadītā koalīcija Leipcigas kaujā sakauj Napoleonu. No 250 000 lielās franču armijas, atkāpjoties uz Franciju Reinu šķērso tikai 70-80 000.[1]

Pēc ilgstošas svārstīšanās sabiedrotie nolemj, ka Napoleons ir jāgāž no troņa un Francijā jāatjauno Burbonu vara. 1813. gada 31. decembrī sabiedroto karaspēks šķērso Reinu. Sākoties krievu armijas iebrukumam Francijā, Aleksandrs pavēlē armijai aicina to būt žēlsirdīgai pret pretinieku. Par spīti lieliskai Napoleona kampaņai, viņa armija ir pārāk maza, lai ilgstoši pretotos. 30. martā krievu armija uzbrūk Parīzei. Franču artilērija atsit krievu un prūšu uzbrukumus, bet kad sabiedrotie ieņem Monmartra kalnu, no kura var apšaudīt Parīzes centru, Žozefs Bonaparts uzsāk padošanās sarunas. Franču karaspēkam ļauj pamest pilsētu. Parīzes vadītāju delegācijai Aleksandrs saka: "es neesmu ienaidnieks franču nācijai; tāds ir tikai viens vīrs, kuru es kādreiz apbrīnoju un ilgi mīlēju." Neilgi pēc Parīzes ieņemšanas viņš pavēl atbrīvot krievu gūstā esošos franču karagūstekņus. 11. aprīlī Napoleons atteicās no troņa un piekrita doties trimdā uz Elbas salu.

30. maijā jaunā Burbonu valdība paraksta miera līgumu ar Krieviju, Prūsiju un Lielbritāniju, Francija atgriežas 1792. gada janvāra robežās. Aleksandrs diktēja jauno Francijas konstitūciju, piespiežot Luiju XVIII to pieņemt kā priekšnoteikumu kāpšanai Francijas tronī. 5. jūnijā Aleksandrs I un Prūsijas karalis dodas uz Lielbritāniju, kurā paliek trīs nedēļas. Aleksandram piešķir Bikšu lentes ordeni. Pēc tam viņš apmeklē Holandi un 25. jūlijā atgriežas Sanktpēterburgā. Senāts un baznīcas Sinode Aleksandram piešķir "Svētītā" titulu, no kura viņš atsakās.

Eiropas likteņu lēmējs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1814. beigās sākas Vīnes kongress, kurā uzvarētāji novelk jaunās Eiropas robežas. Šajā laikā atklājās kļūda, kas tika pieļauta, Napoleonu izsūtot uz netālo Elbas salu, kā arī lēmums par kongresa noturēšana Vīnē, nevis Parīzē, kas Napoleona 100 dienas padarītu neiespējamas.

Aleksandrs ar Prūsijas atbalstu pieprasīja visu Varšavas hercogisti. Tam pretojās Lielbritānija, kas arī nevēlējās sakautās Saksijas karalistes pievienošanu Prūsijai. Nesaskaņas sasniedza tādu līmeni, ka draudēja izcelties karš starp Franciju, Austriju un Lielbritāniju no vienas un Krieviju ar Prūsiju no otras puses. Prūšiem nācās apmierināties ar nelielu Saksijas un poļu zemju daļu, kamēr Aleksandrs Saksijai atņemtajās zemēs piekrita autonomas Polijas karalistes izveidošanai. Prūsija ieguva plašas teritorijas pie Reinas. Franciski runājošo katoļu Beļģiju pievienoja Nīderlandei. Burboni atguva Spānijas kroni. Napoleona maršalam Miratam ļāva saglabāt Neapoles karalistes kroni, bet Dženovas republiku pievienoja Sardīnijas Karalistei. Šveice saglabāja neatkarību, un tai pievienoja papildus zemes.

Sabiedroto konfliktus izbeidza Napoleona 100 dienas. Viņi paziņoja, ka Napoleons ir ienaidnieks ar kuru nekādas sarunas nenotiks. Lielbritānija piešķīra 11 miljonus mārciņu sabiedroto armijām. Napoleonu galīgi sakauj Vaterlo kaujā bez krievu karaspēka līdzdalības. 1815. gada jūlijā atkal iekarotajā Parīzē ierodas Krievijas, Austrijas un Prūsijas valdnieki kam seko 800 000 kareivjus liels sabiedroto karaspēks, kas okupē valsti. Ar 1815. gada 20. novembra miera līgumu Francija atgriežas 1790. gada robežās un ir spiesta izmaksāt 700 miljonus franku lielas reparācijas; valsti uz pieciem gadiem daļēji okupē sabiedroto karaspēks. Pirms Parīzes pamešanas Krievija, Austrija un Prūsija pēc Aleksandra ierosinājuma izveido Svēto Savienību, kas vērsta pret jebkādām turpmākām revolucionārām izpausmēm Eiropā. Valsts padome un baznīcas Sinode Aleksandram piešķīra Sv. Georga ordeņa pirmo šķiru, taču viņš piekrita pieņemt tikai ceturtās šķiras ordeni.

Dzīves pēdējie 10 gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Militāro pilsētiņu karte

Aleksandrs Polijas karalistei piešķīra vienu no liberālākajām Eiropas konstitūcijām, ar kuru izveidojas konstitucionāla monarhija. Šis brīvības modelis nevarēja pastāvēt autokrātiskajā impērijā. Sejmu atklāj 1818. gada 27. martā, taču slēdz jau 1820. gadā. Nākamo Sejmu atklāj 1824. gadā, bet arī tā tiesības ierobežo jau 1825. gadā.

Aleksandrs Baltijas guberņās veica dzimtbūšanas atcelšanu — Igaunijas guberņā 1816. gadā, Kurzemes guberņā 1817. gadā, bet Livonijas guberņā — 1819. gadā. Dzimtbūšanas atcelšana Livonijas guberņā notika pakāpeniski, pusi zemnieku atbrīvojot 1823. gadā un pusi 1825. gadā.

Svētās savienības pārstāvji tikās 1818. gadā, kad vienojās par Francijas okupācijas termiņa saīsināšanu. 1821. gadā Savienība apsprieda nesenos dumpjus Neapolē un Pjemontā, pieņemot tiesības militāri iejaukties revolūciju apspiešanā. Aleksandrs izlemj neatbalstīt 1821. gadā sākušos grieķu neatkarības karu, jo uzskata to par revolūciju. Aleksandra pasivitāte pareizticīgo grieķu brīvības cīņu atbalstā radīja neapmierinātību gan aristokrātos, gan baznīcā. Viņš tomēr piešķīra līdzekļus grieķu bēgļiem, kas lielā skaitā ieradās Odesā. Arī Konstantinopolē pakārto patriarhu Georgu ar godu apbedīja Odesā 1822. gada 28. jūnijā. 1822. gada oktobrī Veronā notika Svētās Savienības tikšanās, kuras laikā Francija saņēma atļauju veikt intervenci Spānijā, lai tur atjaunotu karaļa varu.

Aleksandra aizņemtība ar ārlietām un kariem nozīmēja, ka viņš aizvien mazāku uzmanību pievērsa iekšlietām un liberālajām reformām. Valstī ietekmi gūst konservatīvie spēki, kurus pārstāv Aleksejs Arakčejevs. Valstī pastiprinās cenzūra, ierobežo ārzemju literatūras ievešanu, universitāšu profesorus pakļauj stingrai kontrolei.

Beidzoties Napoleona kariem, Eiropas lielvalstis strauji samazināja savas armijas līdz aptuveni 200 000 kareivju, un ieviesa rezerves kareivju sistēmu. Krievijā rezerves sistēmu neieviesa, kas nozīmēja, ka valsts turpināja uzturēt gandrīz 800 000 kareivjus lielu armiju. Ap 1825. gadu šīs milzīgās izmaksas draudēja valstij ar bankrotu. Lai daudzajiem kareivjiem un veterināriem nodrošinātu dzīvi, pēc Arakčejeva idejas 1816. gadā sāka dibināt militārās pilsētiņas. To dibināšanas mērķis bija radīt Ukrainas kazaku komūnām līdzīgu sabiedrību, taču uzspiestā sistēma ātri kļuva ļoti nepopulāra, izraisot dumpjus Novgorodas un Harkovas guberņās. Dzimtcilvēki lielā skaitā bēga uz Poliju, kamēr Ukrainā ieradās aizvien vairāk vācu kolonistu.

1822. gada 12. augustā aizliedz visas slepenās biedrības un brīvmūrnieku ložas. Aizliedz protestantu misionāru darbību. Aleksandrs ir informēts par virsnieku un augstmaņu slepenajām organizācijām, kas izpaudās Dekabristu sacelšanās laikā, taču nepavēl tās likvidēt. Ar 1824. gada Krievijas-ASV līgumu Aleksandrs atteicās no krievu teritoriālajām pretenzijām uz Oregonas piekrasti. 1824. gada 19. novembrī vētra izraisīja Ņevas plūdus, appludinot Sanktpēterburgu. Pēc oficiālās informācijas noslīka 450-500 cilvēki.

Nāve un mantinieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandra nāve

Aleksandru mocīja erisipela, kas bija acīmredzama 1824. gadā, kad viņa brālis Mihails precējās ar Virtemburgas Šarloti. 1825. gada 13. septembrī Aleksandrs atstāj Sanktpēterburgu, lai pavadītu ar tuberkulozi sirgstošo sievu uz ārstēšanos Taganrogā pie Azovas jūras. Oktobrī viņš apmeklē Krimu, ierodoties Sevastopoles flotes bāzē un pussalas militārajos garnizonos. Viņš šķiet iegrimis depresijā, runā par atteikšanos no troņa, nepievērš uzmanību savai veselībai un siltam apģērbam, saaukstējas, noķer tīfu un mirst 1. decembrī.

1819. gadā Aleksandrs I informēja krietni jaunāko brāli Nikolaju, ka viņš kļūs par nākamo imperatoru, jo viņu brālis Konstantīns nevēlas kāpt tronī. 1823. gadā Aleksandrs sagatavoja testamentu, ar kuru par troņmantinieku iecēla Nikolaju. Tā kā to paturēja slepenībā, pēc Aleksandra nāves Nikolajs uzreiz atzina Konstantīnu par imperatoru. Pēc tam atvēra Aleksandra atstātās aploksnes, kurās atklājās Konstantīna 1822. gada 14. janvāra vēstule par atteikšanos no troņmantinieka tiesībām un 1823. gada 16. augusta manifests par Nikolaja iecelšanu par troņmantinieku. Pēc dokumentu izlasīšanas Nikolajs tomēr atteicās pārņemt varu, pirms nebūs sazinājies ar vecāko brāli, kurš Varšavā pildīja Polijas vicekaraļa pienākumus. 12. decembrī Sanktpēterburgā pienāca oficiāls Konstantīna apliecinājums par atteikšanos no troņa un Nikolaju pasludināja par imperatoru. Ieilgusī neskaidrība negatīvi izpaudās 14. decembrī, kad armijai bija jāzvēr uzticība Nikolajam, un Ziemas pils priekšā izcēlās Dekabristu sacelšanās.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijas valdnieks Lesser Coat of Arms of Russian Empire.svg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Pāvils I Romanovs
Krievijas imperators
1801.-1825.
Pēctecis:
Nikolajs I Romanovs