Alfrēds Šnitke
Alfrēds Šnitke (krievu: Альфред Гарриевич Шнитке; dzimis 1934. gada 24. novembrī, miris 1998. gada 3. augustā) bija padomju un vācu komponists, muzikologs un pedagogs.
Viņš ir 4 operu, 3 baletu, 10 simfoniju, 15 instrumentālo koncertu, kā arī daudzu citu vokālo, instrumentālo, kora un kamermūzikas skaņdarbu, kino, animācijas filmu un teātra izrāžu mūzikas autors.
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šnitkes tēvs bija ebrejs no Frankfurtes, kas 1927. gadā pārcēlās uz Padomju Savienību, bet māte bija Krievijas Pievolgas vāciete. Alfrēds Šnitke bija dzimis Engelsā, Volgas Vācu APSR. Sāka mācīties mūziku divpadsmit gadu vecumā Vīnē, kur tobrīd strādāja viņa tēvs.
1948. gadā viņa ģimene pārcēlās uz Maskavu, kur viņš absolvēja Maskavas konservatorijas kompozīcijas klasi. Šnitke pieņēma kristietību, kas ļoti ietekmēja viņa mūziku.[1]
Padomju vara bieži uzskatīja Alfrēda Šnitkes mūziku par aizdomīgu. Padomju Komponistu savienība aizliedza viņa Pirmo simfoniju.[2] 1980. gadā, kad komponists atturējās no Komponistu savienības vēlēšanām, viņam tika aizliegts izbraukt no valsts. 1985. gada jūlijā komponists piedzīvoja insultu,[3] pēc kura viņš nonāca komā un vēlāk pārdzīvoja arī klīnisko nāvi, bet vēlāk atveseļojās un turpināja komponēt.
1990. gadā Alfrēds Šnitke pameta PSRS un apmetās uz dzīvi Hamburgā, Rietumvācijā. Viņa veselība kļuva aizvien vājāka. Pirms nāves 1998. gadā 63 gadu vecumā komponists piedzīvoja vairākus insultus. Viņš tika apglabāts Maskavā, Novodevičjes kapos.
Mūzika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Alfrēda Šnitkes agrīnajā mūzikā ir manāma Dmitrija Šostakoviča mūzikas ietekme. Kad 1960. gados Padomju Savienību apmeklēja itāļu komponists Luidži Nono, Šnitke iemācījās arī seriālisma tehniku. Vēlāk viņš izveidoja jaunu mūzikas stilu, kuru sauc par "polistilismu".
1980. gados Šnitkes skaņdarbi sāka kļūt arvien populārāki ārzemēs, pateicoties emigrējušiem padomju mūziķiem, kā, piemēram, vijolniekam Gidonam Krēmeram. Šajā periodā komponists savos skaņdarbos daudz pievērsās garīgajām tēmām.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Гаврилова Валентина Юрьевна, Издательский дом «Первое сентября». «Пространство Альфреда Шнитке (к 80-летию со дня рождения)». Открытый урок (krievu). Skatīts: 2021-05-27.
- ↑ Alfred Schnittke. A Schnittke Reader. Indiana University Press, 2002-08-16. ISBN 978-0-253-10917-0.
- ↑ «Viola Concerto (1985)». American Symphony Orchestra (en-US). 2003-03-14. Skatīts: 2021-05-27.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Alfrēds Šnitke.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Starptautiskā Afrēda Šnitkes akadēmija Arhivēts 2021. gada 7. maijā, Wayback Machine vietnē.
- Komponista piemiņai veltīta mājaslapa Arhivēts 2021. gada 19. janvārī, Wayback Machine vietnē.