Amfotēriskums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Amfotēriskums jeb amfoteritāte (grieķu: amphoteros — 'abējāds")[1] ir vielu spēja būt gan elektronu pāru donoriem, gan akceptoriem. Šādām vielām atkarībā no apstākļiem piemīt kā skābas, tā bāziskas īpašības,[2] respektīvi, tādas vielas spējīgas reaģēt kā ar bāzēm, tā skābēm.

Amfotēriskuma jēdzienu kā vielu divējādas uzvedības raksturojumu ieviesa franču ķīmiķi Žozefs Luijs Gē-Lisaks un Luijs Žaks Tenārs (Louis Jacques Thénard) 1814. gadā, bet šo jēdzienu precizēja vācu ķīmiķis Arturs Hančs (Arthur Rudolf Hantzsch), izmantojot skābju un bāzu mijiedarbības vispārīgo ķīmisko teoriju.

Pie amfotērajiem hidroksīdiem pieder tādu elementu kā alumīnijs un cinks hidroksīdi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zinātnes un tehnoloģijas vārdnīca. Rīga : Norden AB, 2001, 39. lpp. ISBN 9984-9383-5-2
  2. Nails Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. Rīga : Zvaigzne, 1978, 145. lpp.