Hidroksīdi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dažādu metālu hidroksīdu nogulsnes mēģenēs. No kreisās — dzelzs (III), vara (II), kobalta (II) un cinka hidroksīdi

Hidroksīdi ir neorganiskas vielas, kas satur hidroksilgrupu −OH. Ir pazīstami gandrīz visu ķīmisko elementu hidroksīdi. Daži no tiem sastopami dabā minerālu veidā. Šķīstošos bāziskos hidroksīdus — sārmu metālu un sārmzemju metālu, kā arī amonija un tallija (I) hidroksīdus sauc par sārmiem.

Atkarībā no tā, vai atbilstošais elementa oksīds ir bāzisks, skābs vai amfotērs, izšķir:

  • bāziskos hidroksīdus, ko sauc arī par bāzēm. Tie pārsvarā ir tādu metālu hidroksīdi, kam oksidēšanas pakāpe ir +1 vai +2; arī amonija hidroksīds. Reaģējot vai disociējot tie atšķeļ hidroksilgrupu hidroksiljona veidā. Bāziskie hidroksīdi ir nātrija hidroksīds NaOH, kālija hidroksīds KOH, kalcija hidroksīds Ca(OH)2 u.c.
  • amfotēros hidroksīdus, kas atkarībā no apstākļiem reaģē gan kā bāzes, gan kā skābes. Tie ir tādu metālu hidroksīdi, kam oksidēšanas pakāpe ir +3 vai +4, retāk +2. Amfotērie hidroksīdi ir alumīnija hidroksīds Al(OH)3, cinka hidroksīds Zn(OH)2 u.c.
  • skābos hidroksīdus, ko parasti sauc par skābekli saturošajām neorganiskajām skābēm. Tās veidojošo elementu oksidēšanas pakāpes var būt dažādas, bet biežāk +5 un lielākas. Skābie hidroksīdi reaģējot vai disociējot atšķeļ ūdeņraža jonus H+. Lai arī formāli šīs vielas satur hidroksilgrupas, to formulas raksta, sākot ar ūdeņradi — H2SO4, nevis SO2(OH)2; HClO, nevis ClOH. Piemēram, bora hidroksīdu B(OH)3[1], ņemot vērā, ka tā skābās īpašības ir daudz izteiktākas nekā bāziskās, sauc par borskābi ar formulas pierakstu H3BO3.

Dažreiz ūdeni arī pieskaita pie hidroksīdiem (ūdeņraža hidroksīds).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Nails Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. Rīga : Zvaigzne, 1978, 258. lpp.