Amiši

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Amiši ir anabaptistu grupa, kas radniecīga, bet atšķirīga no mennonītiem. Amišu lielākā daļa dzīvo ASV un Kanādā, kur viņu pieturēšanās pie vienkārša 19.gs. dzīvesveida tos padara par tūrisma intereses objektiem. Lielākā amišu daļa joprojām runā Reinzemes vācu valodas dialektā. 20.gs. laikā dažādu reliģisku un sadzīves iemeslu dēļ no galvenās amišu grupas atšķēlās divas mazākas grupas. Ņemot vērā to, ka amišu ģimenēs joprojām dzimst 6-7 bērni, amišu skaits ASV ir pieaudzis no 165 tūkstošiem 2000. gadā līdz 249 tūkstošiem 2010. gadā un 318 tūkstošiem 2017. gadā. Lielākā amišu daļa dzīvo Pensilvānijā, Ohaijo un Indianā.

Amišu vēsture aizsākās 1693. gadā, kad Šveicē un Elzasā sašķēlās anabaptistu kustība. Jau 18.gs. sākās Eiropas mennonītu emigrācija uz ASV, kur tie meklēja reliģijas un dzīvesstila brīvību, ko tiem liedza Eiropa. Viņu lielākā daļa apmetās Pensilvānijā. 19.gs. vidū mennonītu starpā sākās šķelšanās, ko izraisīja aizvien straujākais tehnoloģiskais progress. Daļa, kas nepieņēma progresu, iesāka mūsdienu amišu kustību.

Amišu bērnu izglītošana notiek kopienas skolās, un parasti beidzas līdz ar pusaudža vecuma sasniegšanu. Kristības parasti notiek no 16 līdz 25 gadu vecumā, un amiši drīkst precēties tikai savas ticības ietvaros. 20 līdz 40 ģimenes veido vienu baznīcas apgabalu, kura biedri katru otro svētdienu sanāk uz dievkalpojumu ticības brāļu mājās. Amišu dzīvesstilu ierobežo likumu krājums, taču konkrētie noteikumi mēdz mainīties no kopienas uz kopienu. Zināmākie no likumiem ir aizliegums lietot elektrību, telefonu, radio, automašīnas, kā arī modernu lauksaimniecības tehniku. Amiši ievēro vecmodīgi vienkāršu ģērbšanās stilu, kā arī atsakās no militārā dienesta. Ņemot vērā kopienas izcelšanos no apmēram 200 18.gs. emigrantiem, amišu vidū ir daudz biežāk novērojamas dažādas slimības un ģenētiskās novirzes, kas raksturīgas slēgtām kopienām.

Grupu atšķirības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā amišu grupa ir zināma kā Vecās kārtības amiši, kas ir sadalīta vismaz astoņās grupās, ko nosaka to dažādā attieksme pret dažādu lauksaimniecības apstrādāšanas iekārtu izmantošanu.

1960. gadu vidū no Vecās kārtības amišiem pakāpeniski atšķēlās nelielas Jaunās kārtības amišu grupas. Jaunās kārtības amiši noliedza paražu, kas ļāva neprecētiem jauniešiem pavadīt nakti vienā gultā (bez seksuālām attiecībām). Viņi arī noliedza tabakas un alkohola lietošanu. Vēl viens konflikta iemesls bija modernās lauksaimniecības tehnikas izmantošana, ko noliedza Vecās kārtības amiši. Cits nesaskaņu iemesls bija paraža, ka tikai amišu garīdznieki un gados vecākie drīkstēja sasveicinoties saskūpstīties. Tas neapmierināja gados jaunākos amišus. Jaunās kārtības amiši ievēro lielāko daļu Vecās kārtības amišu paražu, taču ir pasākuši nēsāt platmales ar šaurākām malām, un nēsā īsākas bārdas. Sievietes valkā krāsainākas kleitas. Daļa Jaunās kārtības amišu ir pieņēmuši elektrības un telefonu lietošanu, kas noveda pie jaunas šķelšanās.

Gadu laikā no tradicionālajām amišu kopienām ir atšķēlušās vēl dažas grupas, kas parasti balstās uz vietējā reģiona paražām vai neapmierinātību ar kādu no tradicionālajiem aizliegumiem. Paliekot mennonītu baznīcas ietvaros, dažas kopienas atļauj tikai melnu automašīnu lietošanu, kā arī runā angliski.