Anabaptisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Anabaptisms (sengrieķu: ἀναβαπτισμός; ἀνά — ‘atkārtoti’, βαπτισμός — ‘baptisms’[1]) ir 16. gadsimtā radusies kristiešu reformācijas kustība Eiropā, kas tic, ka kristības ir jānovilcina līdz kandidāts varēs atzīt savu ticību. Lai gan daži uzskata anabaptismu kā daļu no protestantisma, citi to skata kā nesaistītu ar to.[2][3] No anabaptistu kustības ir cēlušies amīši, huterīti un menonīti.

Vārdu "anabaptists" ieviesa tradicionālie kristieši, redzot anabaptistu praksi kristīt otrreiz cilvēku, kas jau kā zīdainis bija kristīts.[4] Tā kā anabaptisms neparedz divreizēju cilvēku kristīšanu, bet gan kristīšanu tikai tad, kad cilvēks spēj pats atzīt savus grēkus, pārsvarā agrīnā pusaudžu vecumā, tad sākotnēji anabaptisti šo iesauku nepieņēma.[5]

Anabaptisti bija stingri savos uzskatos, ka zīdaiņa kristīšana ir bezjēdzīga procedūra, tā nepadara cilvēku kristīgu. Šo uzskatu un citu iemeslu dēļ viņus 16. un 17. gadsimtā vajāja un noraidīja gan Romas katoļi, gan protestanti.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Anabaptism, n., Oxford University Press, 2012. gada decembris. Atjaunināts: 2013.gada 21.janvāris (angliski)
  2. McGrath, William, "Neither Catholic nor Protestant", CBC 4 me (angliski)
  3. Gilbert, William, "CHAPTER 15 THE RADICALS OF THE REFORMATION", THE ANABAPTISTS AND THE REFORMATION (angliski).
  4. Harper, Douglas (2010), "Anabaptist", Online Etymological Dictionary. Atjaunināts: 2011. gada 25. aprīlis. (angliski)
  5. Henry Clay Vedder. Balthasar Hübmaier, the Leader of the Anabaptists. New York : GP Putnam's Sons, 1905. (angliski)