Andrejs Lonfelds

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Andrejs Lonfelds
Andrejs Lonfelds
Personīgā informācija
Dzimis 1879. gada 20. martā
Engures pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1950. gadā
Tautība latvietis
Nodarbošanās tālbraucējkapteinis, departamenta direktors

Andrejs Lonfelds (1879-1950) bija latviešu tālbraucējkapteinis, kara flotes virsnieks, rēders. Latvijas Republikas jūrniecības departamenta direktors (1920—1926), vadīja arī Latvijas Kuģu īpašnieku biedrību.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1879. gada 20. martā Engures pagasta Ķesterciema "Kausos" zvejnieka Krišjāņa (Kriša) Lonfelda (1845-1932) ģimenē, kam piederēja astoņi vietējā kuģubūvētavā būvēti burinieki. 1903. gadā beidzis Mangaļu jūrskolu un ieguvis tālbraucēja kapteiņa tiesības. Kā kreisera Адмирал Нахимов sardzes virsnieks (praporščiks) piedalījās Krievu-japāņu kara Cušimas kaujā un pēc kreisera nogremdēšanas nokļuva japāņu gūstā. Pēc atgriešanās dzimtenē strādāja par kapteini uz tēva kuģiem, līdztekus kopš 1908. gada bija Engures jūrskolas skolotājs. Pirmā pasaules kara laikā bija mīnu tralera stūrmanis Krievijas Ziemeļu ledus okeāna kara flotē, piedalījās Krievijas pilsoņu karā "balto" pusē.[1]

1918. gada beigās atgriezās Latvijā, bija burukuģa Bethania kapteinis. Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām 1920. gadā iecelts par Latvijas Republikas Finanšu ministrijas Jūrniecības departamenta direktoru. Pēc viņa iniciatīvas 1920. gada 28. novembrī Rīgā atvēra Krišjāņa Valdemāra vārdā nosaukto jūrskolu, tāpat viņa vadībā no 1920. līdz 1922. gadam paveica Pirmā pasaules kara laikā Baltijas jūrā izveidoto mīnu lauku tralēšanas un iznīcināšanas darbus. Vēlāk bija rēderejas "Austra" valdes loceklis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) Kuģniecības un transporta sekcijas vadītājs (1939). Savās dzimtas mājās jumta stāvā iebūvēja kapteiņa kajīti no kāda viņam piederējušā tvaikoņa, kas saglabājusies līdz mūsdienām.[2]

1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā apcietināts un izsūtīts uz Krieviju, miris 1950. gadā.[3]

Sabiedriskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kapteiņa Mārtiņa Sniķera uzaicinājuma iestājās Rīgas ložā „Jāņuguns”, bija tās sekretāra vietnieks (1925), Andreja ložas meistars (1931). Latvijas jahtkluba dibinātājs un pirmais tā prezidents.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]