Antibiotika

Penicilīns ir pirmā antibiotika, ko 1928. gadā atklāja Aleksandrs Flemings

Vārds antibiotika (no grieķu valodas anti — pret, bios — dzīvība) tiek lietots, lai apzīmētu vielas vai to maisījumus, kas nogalina baktērijas vai inhibē to augšanu. Antibiotikas pieder plašākai antimikrobu vielu grupai un tiek lietotas, lai ārstētu infekcijas, ko radījuši mikroorganismi, ieskaitot sēnītes un protozojus.

Terminu 1942. gadā ieviesa Selmans Vaksmans, lai apzīmētu jebkuras mikroorganismu izstrādātas vielas, kas lielā atšķaidījumā darbojas pret citu mikroorganismu augšanu. Pēc izcelsmes antibiotikas iedalās:

• dabīgajās;
• pussintētiskajās;
• sintētiski iegūtajās.

Darbības mehānisma ziņā antibiotikas iedalās bakteriostatiskās, kas kavē baktēriju augšanu, un baktericīdās, kuras tās nogalina.

Klasifikācija

Antibiotiku klasifikācijai izmanto dažādus principus. Praktiska nozīme ir antibiotiku dalījumam grupās, kurās ietilpst pēc ķīmiskās uzbūves un īpašībām līdzīgi preparāti.Medicīnas praksē biežāk izmantotās antibiotikas:

1. Beta laktāmi t. i., antibiotikas, kuru struktūras pamatā ir β laktāma gredzens. Te pieder penicilīni, cefalosporīni, karbapenēmi, karbacefēmi un monobaktāmi
2. Makrolīdi, kas satur makrociklisku laktona gredzenu (piemēram, eritromicīns,azitromicīns, oleandomicīns, josamicīns, spiramicīns un roksitromicīns);

1. Tetraciklīni,(piemēram, oksitetraciklīns un morfociklīns);
2. Aminoglikozīdi, kuru molekulas satur aminocukurus (piemēram, streptomicīns,neomicīns, gentamicīns, kanamicīns un sizomicīns);

1. Hloramfenikola (dioksiaminofenilpropāna) atvasinājumi jeb levomicetīna grupa (piemēram,levomicetīns)

1. Cikliskie polipeptīdi jeb polimiksīni (piemēram, kapreomicīns);
2. Linkozamīdi (piemēram, klindamicīns un linkomicīns);
3. Rifamicīni (piemēram, rifampicīns);
4. Glikopeptīdi (piemēram, vankomicīns);
5. Streptogramīni (piemēram, pristinamicīns).

Ārējās saites

• Antibiotikas| Medicīnas termins (latviski)