Antropocentrisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Antropocentrisms (no sengr.: άνθρωπος, anthropos - "cilvēks" + κέντρον, kentron - "centrs") ir priekšstats, saskaņā ar kuru cilvēks ir centrālais vai svarīgākais Visuma elements.[1][2] Tas paredz, ka viss pārējais esošais interpretējams atbilstoši cilvēka vērtībām un pieredzei.[3]

Vides aktīvisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daži vides aktīvisti[4] antropocentrismu ir definējuši kā galveno iemeslu tam, kāpēc dažādo sugu vidū dominē cilvēki un kāpēc tiek uzskatīts par vajadzīgu pārveidot lielāko daļu zemeslodes. Šie un citi autori antropocentrismu atzīst par cēloni ekoloģiskajai krīzei, cilvēku pārapdzīvotībai un daudzu citu dzīvnieku sugu izmiršanai.

Antropocentrisms kā koncentrēšanās uz cilvēkiem reizēm tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem problemātiskajiem jēdzieniem ekofilosofijā, kur tas tiek izmantots, lai pievērstu uzmanību tradicionālajiem Rietumu aizspriedumiem par pārējo dzīvo dabu (tā uzskata, piemēram, Ārne Ness (Arne Næss)).[5]

Vels Plamvuds (Val Plumwood) uzskata, ka antropocentrisms ekofilosofijā ieņem līdzīgu lomu kā androcentrisms feminisma teorijā un etnocentrisms antirasisma teorijā.

Antropocentrisko uzskatu aizstāvji norāda, ka veselīgas un ilgtspējīgas vides uzturēšana ir nepieciešama cilvēku labklājībai. Viljams Grejs (William Grey) atzīmē, ka antropocentrisma kā "sekla" skatījuma problēma nav vis faktā, ka šī skatījuma centrā ir cilvēks, bet tāpēc, ka šis skatījums "patiesībā pietiekami neņem vērā, kas īsti nosaka labklājību. Saskaņā ar šādu skatījumu mums vajadzētu izstrādāt bagātinātu, nostiprinātu antropocentrisku cilvēka interešu izpratni, lai aizvietotu pašreiz dominējošo skatījumu, kas ir īstermiņa, lokāls un uz sevi koncentrēts."[6]

Viena no pirmajām plašākām esejām par vides ētiku - Džona Pasmora (John Passmore) "Cilvēka atbildība dabas priekšā" tiek atkārtoti kritizēta no dziļās ekoloģijas pieejas pārstāvju puses par esejā pausto antropocentrismu, kas bieži tiek uzskatīts par Rietumu morāles sastāvdaļu (skatīt Routley 1980.).

Kristietība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par antropocentriskā pasaules skatījuma, kas vainojams vides degradācijā, cēloni reizēm tiek norādīts uz kristietību.[7] Piemēram, tas attiektos uz Vecās Derības fragmentiem Pirmajā Mozus grāmatā: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū" (1:26) kā arī "Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.”"(1:28).

Dabaszinātnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēku sugas pārākums pār citām tradicionāli ticis pamatots ar dažādiem dabaszinātnes argumentiem. Atsevišķi autori norāda, ka pēdējos gadu desmitos, kad ir būtiski mainījušies dabaszinātņu priekšstati par dzīvniekiem (piemēram, kognitīvās etoloģijas pētījumu rezultātā), ir radusies pastiprināta nepieciešamība pārskatīt līdzšinējos antropocentriskos uzskatus.[8] Piemēram, Gellapa tests deva iespēju secināt, ka atsevišķu sugu dzīvnieki spēj atpazīt sevi spogulī tāpat kā cilvēki, tātad šo sugu gadījumā var runāt par sava veida pašapziņu.[9]

Biocentrisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par antropocentrisma pretstatu jeb antonīmu tiek izvirzīts biocentrisma skatījums.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://tezaurs.lv/#/sv/antropocentrisms
  2. https://www.britannica.com/topic/anthropocentrism
  3. https://www.merriam-webster.com/dictionary/anthropocentric
  4. Foreman, Dave: Confessions of an Eco-Warrior (1991), Crown Publishing Group. ISBN 0-517-88058-X; Manes, Christopher: Green Rage: : Radical Environmentalism and the Unmaking of Civilization (1990), Boston: Brown, Little & Co. ISBN 0-316-54513-9.
  5. Næss, A. 1973. 'The Shallow and the Deep, Long-Range Ecology Movement' Inquiry 16: 95-100.
  6. Plumwood, Val, Feminism and the Mastery of Nature London (1993), Routledge
  7. White, Lynn Townsend, Jr., "The Historical Roots of Our Ecologic Crisis", Science, Vol 155 (Number 3767), March 10, 1967, pp 1203-1207 (tiešsaistē: [1])
  8. Wolfe Carry (Ed.) Zoontologies: The Question of the Animal. Minneapolis: University of Minnesota Press, 2003, p.22.)
  9. [2] Allen, C. Animal Consciousness in Stanford Encyclopedia of Philosophy, 2006.)

Bibiogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bertalanffy, General System Theory(1993): 239-48.
  • Grey, W. 1993. 'Anthropocentrism and Deep Ecology' Australiasian Journal of Philosophy 71: 463-475. [3]
  • Naess, A. 1973. 'The Shallow and the Deep, Long-Range Ecology Movement' Inquiry 16: 95-100.
  • Passmore, J. 1974. Man’s Responsibility for Nature London: Duckworth.
  • Plumwood, V. 1993. Feminism and the Mastery of Nature London: Routledge.
  • Plumwood, V. 1996. 'Androcentrism and Anthrocentrism: Parallels and Politics.' Ethics and the Environment 1.
  • Routley, R. and V. 1980. 'Human Chauvinism and Environmental Ethics' in Environmental Philosophy (eds) D.S. Mannison, M. McRobbie and R. Routley. Canberra: ANU Research School of Social Sciences: 96-189.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]