Terminu apzinātais sapnis ieviesa nīderlandiešu psihiatrs Frederiks van Ēdens.[1] Iepriekš šo fenomenu aprakstījis arī grieķu filozofs Aristotelis.
Apzināto sapņošanu var iedalīt divos veidos.
Nomoda ierosinātā apzinātā sapņošana (WILD, angļu: wake-initiated lucid dream). Cilvēks no nomoda stāvokļa nokļūst miegā ar ātrajām acu kustībām, pilnībā saglabājot pašapziņu. Nomoda ierosinātai apzinātajai sapņošanai raksturīga miega paralīze, tiek dzirdētas ļoti skaļas un trokšņainas skaņas ar mainīgu skaļumu un tempu, parādās hipnagoģiskas halucinācijas ar abstraktiem vai reāliem priekšmetiskiem objektiem un vizualizētu sižetu, kas pārsvarā veidojas, balstoties uz to, ko sapņotājs tobrīd domā. Retos gadījumos elpošana kļūst automatizēta, dažkārt cilvēks jūt spēcīgas smakšanas sajūtas. Sapņotājs apjauš, ka ir nokļuvis pilnīgi nedabiskā apziņas stāvoklī, kādā citā dimensijā.
Sapņa ierosinātā apzinātā sapņošana (DILD, angļu: dream-initiated lucid dream). Sastopama daudz biežāk. Cilvēks no normāla sapņa nokļūst apzinātajā sapnī, kam pārsvarā nav raksturīga tik pilnīga pašapziņa kā tas ir nomoda ierosinātajā apzinātajā sapņošanā, tādējādi arī vizualizācijas tiek vairāk uztvertas kā sapņi, nevis halucinācijas. Visbiežāk pilnīgas pašapziņas sasniegšana beidzas ar pamošanos.
