Arābijas-Nūbijas vairogs

Arābijas-Nūbijas vairogs (arī Āfrikas vairogs, Etiopijas vairogs, Afroarābijas vairogs, Arābijas - Nūbijas masīvs) ir vairogs, kas stiepjas no Sahāras un Āfrikas rietumu raga līdz Saūda Arābijas rietumu daļai austrumos un Madagaskara austrumu pusei dienvidos, aptverot Sarkano jūru. Vairogu raksturo daudzi prekembrija (gk. neoproterozoja) iežu atsegumi lielā daļā tā teritorijas. Uz Arābijas-Nūbijas vairoga pilnībā vai daļēji atrodas tādas valstis, kā Ēģipte, Eritreja, Etiopija, Izraēla, Jemena, Jordānija, Madagaskaras austrumu daļa, Saūda Arābija, Seišelu salas, Somālija, Sudāna. Vairogu veidojošie ieži visvairāk atsedzas Sahāras un Arābijas tuksnešos, Etiopijas kalnienē, Asirā (Saūda Arābija) un Jemenas kalnos.

Āfrikas vairoga Arābijas daļu sauc par Arābijas platformu.

Ģeoloģiskā vēsture

Arābijas-Nūbijas vairogs izveidojies neoproterozojā, saduroties Austrumu un Rietumu Gondvanas kontinentālo Zemes garozas plātnēm, sadursmes zonas ziemeļu daļā. Vairogs izveidojās aptuveni 300 miljonu gadu laikā. Senākās vairoga daļas veidojās, saplūstot salu ķēdei un aiz salām esošajiem baseiniem un, iespējams, arī okeāniskajai Zemes garozai. Senākie šī cikla ieži ir 870 miljonus gadu veci, tie ir atrodami Sudānas austrumos un DA Arābijā.

Uzbūve un sastāvs

Arābijas-Nūbijas vairogs pieder kontinentālajai Zemes garozai ar šāda tipa garozai tipisku biezumu - 40 - 45 km. Sastāv galvenokārt no vulkāniskajām lavām, tufiem un granīta plutoniem. Arābijas-Nūbijas peneplēnu klāj lielākais smilšakmens masīvs uz Zemes - tas veidojies kembrijā un ordovikā. Šis smilšakmens vietām, piemēram Petrā (Jordānija) veido varenus klinšu atsegumus. Ēģiptē un Sudānā šī smilšakmens slāņa nav, šeit ir jaunāks, mezozojā veidojies smilšakmens - Nūbijas smilšakmens.

Laika gaitā, erozijas procesu ietekmē smilšakmeņi ir sadalīti smiltīs, un vēja darbības rezultātā izveidojušies vareni smilšu kāpu masīvi Ēģiptes rietumu daļā un Rubalhāli tuksnesī.

Pēdējo 25 miljonu gadu gaitā Arābijas-Nūbijas vairoga centrālo daļu sašķēlis rifts - jauns, topošs nākotnes okeāns - Sarkanā jūra. Veidojoties riftam tā malas paceļas uz augšu veidojot kalnājus un tiek erodētas, veidojot pamatiežu atsegumus, kas savukārt ļauj labāk izpētīt vairoga uzbūvi.

Derīgo izrakteņu ieguves vēsture

Zemes dzīļu resursu apguve sākās tieši uz Arābijas-Nūbijas vairoga - tagadējās Ēģiptes un ziemeļaustrumu Sudānas teritorijā senie ēģiptieši uzsāka zelta ieguvi. šo metālu ir salīdzinoši visvieglāk iegūt un tas neoksidējas. Senie ēģiptieši pilnībā izmantoja šīs senās zelta raktuves, taču mūsdienās ir atklātas jaunas zelta atradnes Sudānā, Eritrejā un Saūda Arābijā. 1150. gadā pmē. tika izgatavota vissenākā zināmā ģeoloģiskā karte - Turīnas papirusa karte. Tajā atainotas zelta iegulas Ēģiptes austrumu daļā.

Senie ēģiptieši Asuānas tuvumā ieguva arī granītu, kuru pludināja lejup pa Nīlu un izmantoja kā apšuvumu piramīdām. Romieši sekoja šai tradīcijai un Ēģiptes austrumos ieguva ganītu un porfīru.

Savukārt Saūda Arābijas teritorijā vismaz 5 000 gadus tiek iegūti dārgmetāli un citi metāli - zelts, sudrabs, varš, svins un alva. Visbagātākās zelta raktuves Saūda Arābijā bija Mahd adh Dhahab ("Zelta šūpulis"), kurās ieguve periodiski turpinājās pat tūkstošiem gadu un turpinās arī tagad. Uzskata, ka tieši šīs ir leģendārās ķēniņa Zālamana raktuves.