Somālija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Somālijas Republika
Jamhuuriyadda Soomaaliya
جمهورية الصومال
Jumhūriyyat aṣ-Ṣūmāl
Somālijas karogs Somālijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaSoomaaliyeey Toosoow
Location of Somalia
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Mogadīšo
Valsts valodas somāliešu un arābu valoda, otršķirīgās valodas: itāļu un angļu valoda
Valdība Pagaidu federālais parlaments
Pusprezidentāla republika
 -  Prezidents Abdulahs Jusufs Ahmeds
 -  Premjerministrs Nurs Hasans Huseins
Dibināšana
 -  no Apvienotās Karalistes un Itālijas 1960. gada 26. jūnijā un 1. jūlijā 
Platība
 -  Kopā 637 661 km² (42.)
 -  Ūdens (%) 1,6
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2007. g. 9 118 773 (59.)
 -  Blīvums 13/km² (198.)
IKP (PPP) 2006. gada aprēķins
 -  Kopā $5,26 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $600 
Valūta Somālijas šiliņš (SOS)
Laika josla EAT (UTC+3)
Interneta domēns .so
ISO 3166-1 kods 706 / SOM / SO
Tālsarunu kods +252

Somālijas Republika ir valsts Āfrikas austrumdaļā. Somālijas teritorijā kopš 1990. gadu sākuma ir divas pašpasludinātas republikas ziemeļos - Somālilenda un Puntlenda, kā arī cilšu un dažādu grupējumu dalītā Somālija valsts dienvidu daļā. Somālija robežojas ar Džibutiju ziemeļos, Etiopiju rietumos un Keniju dienvidos. Ziemeļos to apskalo Adenas līcis, bet austrumu krastu apskalo Indijas okeāns. Somālijas galvaspilsēta ir Mogadīšo. Somālijai ir garākā kontinenta krasta līnija,[1] un tās reljefs galvenokārt sastāv no plakankalnēm, līdzenumiem un augstienēm. Klimats pārsvarā visu gadu ir karsts, ar periodiskiem musonu vējiem un neregulārām lietusgāzēm.[2]

Iedzīvotāju skaits Somālijā ir aptuveni 10 miljoni. Aptuveni 85% no tās iedzīvotāju ir etniski somālieši, kas vēsturiski ir apdzīvojuši valsts ziemeļu daļu. Etniskās minoritātes pārsvarā apdzīvo valsts dienvidu reģionus.[3] Oficiālās valodas Somālijā ir somāliešu un arābu valodas, kas abas pieder pie Afroaziātu valodu saimes. Lielākā daļa iedzīvotāju šajā valstī ir musulmaņi,[4] no kuriem lielākā daļa ir sunnīti.[5]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senatnē Somālija bija svarīgs tirdzniecības centrs.[6][7] Viduslaikos, vairākas spēcīgas somāļu impērijas dominēja ar reģionālo tirdzniecību, tostarp Adžurāņu sultanāts, Adāļu sultanāts, Varsangaļi sultanāts un Dželedi sultanāts. 19. gadsimtā, izmantojot noslēgtos pēctecības līgumus ar šīm karaļvalstīm, Lielbritānija un Itālija ieguva kontroli pār daļu no piekrastes un izveidoja savas kolonijas - Britu Somālilendu un Itāļu Somālilendu.[8][9] Muhameds Abdullāhs Hassans veiksmīgi aitvairīja Britu impērijas uzbrukumus četras reizes, un piespieda to atkāpties.[10] Briti beidzot uzvarēja 1920. gadā peteicoties saviem gaisa spēkiem.[11]

Itālija ieguva pilnīgu kontroli pār ziemeļaustrumu un dienvidu daļu pēc veiksmīgas kampaņas pret valdošo Madžīrtīnas sultanātu un Hobijo sultanātu.[9] Itālijas okupācija turpinājās līdz 1941. gadam, kad tā zaudēja savu teritoriju Lielbritānijai. Somālijas ziemeļu daļa kļuva par Lielbritānijas protektorātu, bet Somālijas dienvidu daļa 1949. gadā nokļuva Apvienoto Nāciju Organizācijas aizgādībā. 1960. gadā abi reģioni apvienojās un tika izveidota neatkarīga Somālijas Republika.[12]

Abdirašīds Šarmarke tika ievēlēts par Somālijas otro prezidenta demokrātiskās vēlēšanās 1967. gadā. 1969. gadā viņu nošāva viens no viņa miesassargiem. Pēc viņa slepkavības notika valsts apvērsums, kurā Somālijas bruņotie spēki sagrāba varu bez nekādas oppozīcijas. Apvērsumu vadīja Muhameds Siāds Barre, kurš tolaik bija bruņoto spēku komandieris. Barre sagrāba varu un izveidoja Somālijas Demokrātisko Republiku.

Pilsoņu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gadā izcēlās pilsoņu karš un Barres režīms sabruka. Dažādi bruņoti grupējumi sāka sacensties par varu, jo īpaši dienvidos. Sabrūkot centrālajai valdībai, Somālijā sākās nestabilitāte. Valsts ziemeļu daļā radās dažādi autonomie reģioni, tostarp Somālilenda, Puntlenda un Galmuduga. 1991. gadā neatkarību pasludināja Somālilenda, 1998. gadā autonomiju pasludināja Puntlenda. ANO neatzina nevienu no šīm valstīm. Sakarā ar nestabilitāti, vardarbību un ilgstošu centrālās valdības trūkumu, laika posmā no 2008. līdz 2013. gadam Somālija bija pirmajā vietā "neizdevušos valstu" sarakstā.

2000. gadu sākumā tika izveidota Somālijas Pagaidu federālā administrācija. 2000. gadā tika izveidota Pagaidu Nacionālā valdība. 2004. gadā tai sekoja Federālās pagaidu valdības izveidošana un tika atjaunota armija.[13] 2006. gadā Federālā pagaidu valdība ar Etiopijas karaspēka palīdzību, pārņēma kontroli pār lielāko daļu valsts dienvidu daļas no jaunizveidotās Islāma tiesu savienības. Islāma tiesu savienība, tad sadalījās vairākās radikālās grupās, piemēram, Al-Shabaab, kas cīnījās ar Federālo pagaidu valdību un tās sabiedrotajiem.[13]

2011. gadā jaunizveidotais Somālijas un Kenijas karaspēks sāka ofensīvu pret islāmistu nemierniekiem Al-Shabaab, kuri sadarbojās ar Al-Qaeda. 2012. gada vidū nemiernieki bija zaudējuši lielāko daļu no iepriekš ieņemtās teritorijas. 2011-2012. gadā tika uzsākts politisks process, lai nodibinātu centrālo valdību un pastāvīgas demokrātiskas institūcijas.[14] Saskaņā ar šo administratīvo regulējumu jauna pagaidu konstitūcija tika pieņemta 2012. gada augustā,[15][16] ar kuru Somāliju reformēja kā federāciju.[17] 2012. gada septembrī Somālijas un Kenijas armijas ieņēma pēdējo no lielajām pilsētām, kas vēl bija Al-Shabaab kontrolē — Kismajo.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Somālija ir valsts Austrumāfrikā ar 637,657 kvadrātkilometru lielu platību. Tā robežojas ar Džibutiju ziemeļos, Etiopiju rietumos un Keniju dienvidos. Valsts atrodas uz Somālijas pussalas, kuru sauc arī par Āfrikas ragu, jo pussala atgādina degunradžu ragu.

Valsts atrodas uz ziemeļiem no ekvatora, starp Adenas līci ziemeļos un Indijas okeānu austrumos. Somālijai ir garākā kontinenta krasta līnija ar pludmali, kas ir 3 025 km gara. Tās teritorija sastāv no daudzām plakankalnēm, līdzenumiem un kalniem. Valsts ziemeļu daļa ir kalnaina, ar starp 900 un 2100 metriem augstiem kalniem. Uz ziemeļrietumiem no valsts atrodas autonoms reģions Somālilenda, kura pati deklarēja savu neatkarību.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Coastline». World Factbook. Central Intelligence Agency. Skatīts: 2013. gada 3. augusts.
  2. «Somalia – Climate». countrystudies.us. 2009. gada 14. maijs.
  3. Abdullahi 2001, 8–11. lpp.
  4. «Middle East Policy Council – Muslim Populations Worldwide». Mepc.org. 2005. gada 1. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 14. decembris. Skatīts: 2010. gada 27. jūnijs.
  5. Abdullahi 2001, 1. lpp.
  6. John Kenrick (1855) Phoenicia, B. Fellowes, p. 199.
  7. Lionel Casson. Ancient Trade and Society. Mich., 1984. 235. lpp. ISBN 0814317405. Skatīts: 2015. gada 25. maijs.
  8. Laitin 1977, 8. lpp.
  9. 9,0 9,1 Abdisalam M. Issa-Salwe. The Collapse of the Somali State: The Impact of the Colonial Legacy. London : Haan Associates, 1996. 34–35. lpp. ISBN 187420991X.
  10. Kevin Shillington (2005) Encyclopedia of African history, CRC Press, p. 1406, ISBN 1579582451.
  11. Samatar 1982, 131, 135. lpp.
  12. The Illustrated Library of The World and Its Peoples: Africa, North and East, Greystone Press: 1967, p. 338.
  13. 13,0 13,1 «Somalia». The World Factbook. Langley, Virginia : Central Intelligence Agency.
  14. Muddassar Ahmed. «Somalia rising after two decades of civil war and unrest». Al Arabiya, 2012. gada 8. augusts. Skatīts: 2012. gada 9. augusts.
  15. «Somalia: Somali Leaders Adopt Draft Constitution». ANP/AFP. Skatīts: 2012. gada 23. jūnijs.
  16. «Somali leaders back new constitution». BBC. 2012. gada 1. augusts. Skatīts: 2012. gada 2. augusts.
  17. «Somalia's newly-endorsed constitution widely hailed». Xinhua News Agency. Skatīts: 2012. gada 2. augusts.