Pāriet uz saturu

Arvīds Eduards Apinis

Vikipēdijas lapa
Arvīds Eduards Apinis
Personīgā informācija
Dzimis 1907. gada 15. jūnijā
Tiegūžu "Ozolos", Katvaru pag., Valmieras apr.
Miris 1979. gada 2. maijā (71 gads)
Velsa, Lielbritānija
Tautība latvietis
Vecāki Augusts un Elza Apiņi
Brāļi Alberts Apinis - selekcionārs, Alfons Apinis - fiziķis
Dzīvesbiedre (1931 - 1941) Ieva Emīlija Kalēja
Bērni divi dēli, divas meitas
Zinātniskā darbība
Zinātne botānika, ekoloģija, mikoloģija, filozofija
Darba vietas Latvijas Universitāte, Baltijas Universitāte, Notingemas Universitāte
Alma mater Latvijas Universitāte
Pasniedzēji Nikolajs Malta, Pauls Galenieks
Sasniegumi, atklājumi Peldošā ezerrieksta (Trapa natans) ekoloģijas pētījumi Latvijā
Apbalvojumi "Draudzīgā aicinājuma" godalga, 1940

Arvīds Eduards Apinis (1907—1979) bija latviešu biologs, kas specializējies mikoloģijā, brioloģijā un ekoloģijā. Dr.phil. Pētījis ūdens sēnes, vēlāk arī citas sēņu grupas, sēņu un sūnu ekoloģiju. Latvijā veicis reliktas augu sugas — peldošā ezerrieksta ekoloģijas pētījumus. Emigrācijā pievērsies arī filozofijai un ieguvis filozofijas doktora grādu Notingemas Universitātē.

Arvīds Eduards Apinis dzimis 1907. gada 15. jūnijā Valmieras apriņķa Katvaru pagasta Tiegažu "Ozolu" mājās Augusta un Elzas (dzim. Jansones) Apiņu septiņu bērnu ģimenē. Apmeklējis vietējo Briņķu pagasta skolu un pēc tam ģimnāziju un reālskolu Limbažos. 1925. gadā beidzis Limbažu valsts vidusskolu. Tā paša gada rudenī iestājies Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dabaszinātņu nodaļā. 1927. gadā sācis strādāt Sistemātiskās botānikas institūtā kā brīvprātīgais Nikolaja Maltas vadībā.[1] Studiju laikā par sacensības darbu "Pētījumi par Latvijā atrastām ūdens sēnēm" saņēmis I godalgu. No 1930. līdz 1934. gadam ievēlēts par subasistentu LU Botāniskajā dārzā. 1934. gada janvārī beidzis fakultāti ar kandidāta (maģistra) grādu. 1934. gada 15. maijā ievēlēts par jaunāko asistentu pie Augu fizioloģijas un anatomijas katedras, bet ar 1936. gada 1. novembri par asistentu.[2] 1939. gadā viņš ievēlēts par privātdocentu, bet 1940. gadā par docentu Dabaszinātņu fakultātē. 1943. gadā komandēts uz Vāciju. 1944. gada 19. maijā fakultātes padome atbrīvo A. E. Apini no darba. Atbrīvošanas iemesls nav zināms[3]
Otrā pasaules kara beigās A. Apinis devās bēgļu gaitās. No 1946. līdz 1948. gadam viņš bija ārkārtas profesors Baltijas Universitātē Hamburgā. Pēc tās slēgšanas 1948. gadā pārcēlās uz Apvienoto Karalisti un sāka strādāt Notingemas Universitātē, kur 1953. gadā ieguva Dr. Ph. grādu filozofijā. Strādājot Notingemas Universitātē, Apinis publicējis daudzus darbus, sevišķi par augsnes sēnēm un sēņu ekoloģiju. 1972. gadā Arvīds Apinis aizgāja pensijā.[4] No 1972. līdz 1975. gadam bija viesprofesors Hartumas Universitātē Sudānā.[3] Arvīds Eduards Apinis miris 1979. gada 2. maijā Velsā (Lielbritānijā).

Zinātniskā darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau studiju gados A. E. Apinis veica Latvijas saprolegniju dzimtas ūdens sēņu pētījumus, iedalīja tās trīs apakšdzimtās un veica šo sēņu bioloģijas un citoloģijas pētījumus. Bez tam kopā ar studiju biedriem A.Pļaviņu un Ā. Rēveli viņš pētīja divdīgļlapju sakņu simbiozi ar sēnēm. No 766 pētītajām augu sugām mikorizas sēnes tika atrastas 491 sugai. Strādādams par pasniedzēju Latvijas Universitātē, A. Apinis pievērsies Latvijas sūnu ekoloģijas pētījumiem. Konstatējis sūnu sugu un augsnes pH korelāciju - iespēju sūnu sugas izmantot kā diezgan precīzus augsnes skābuma vai baziskum indikātorus. Viņš ir pētījis arī Moricsalas veģetāciju no ekoloģiskā viedokļa, peldošā ezerrieksta augšanas apstākļus Klaucānu ezerā un sugas ekoloģiju, Latvijas un Igaunijas sūnas. Sarakstījis grāmatu "Ezerrieksts Klaucānu ezerā", daudz rakstījis žurnālā "Zinātne Tēvzemei". Darbs "Pētījumi Trapa ekoloģijā" kļuva par A. E. Apiņa habilitācijas darbu, tika publicēts 1940. gadā un ieguva Profesiju kameras balvu.[3]

Pēc kara A. E. Apinis atkal vairāk pievērsās sēņu pētījumiem. Viņa vārdā nosaukta jauna sēņu ģints Apinisia.[5]

Blakus zinātnieka darbam Arvīds Apinis bija aktīvs arī sabiedriskajās darbā. Bija ilggadīgs Latviešu nacionālās padomes (vēlāk PBLA) biedrs un darbojās Austrumanglijas evaņģēliski luteriskās draudzes vadībā. Studentu biedrības "Dziesmuvara" biedrs.

Arvīda Apiņa ievāktais herbārijs glabājas LU Muzeja herbārijā (RIG).

  • LPM Kameras "Draudzīgā aicinājuma" godalga un diploms par pētījumiem ezerrieksta (Trapa L.) ekoloģijā, 1940.[5]
  • Untersuchungen über die in Lettland gefundenen Saprolegniaceen nebst Bemerkungen über andere Wasserpilze. LUBDR IV, 1929.
  • Data on the ecology of bryophytes. 1.: Acidity of the substrata of Hepaticae (kopā ar A. M. Diogucs). LUBDR VIII, 1/3, 1933.
  • Fertilization of oospores by planogametes in Saprolegniaceae. LUBDR VIII, 1/3, 1933.
  • Data on the ecology of bryophytes. 2.: Acidity of the substrata of Musci (kopā ar L. Lāci). LUBDR IX, 1/3, 1934.; X, 1/3, 1935.
  • Ezerrieksts. Daba un Zinātne, nr.1, 1935.
  • Mosses of the parish Tome. Riga, 1935.
  • Ezerrieksts Klaucānu ezerā. Rīga, 1936.
  • Data on the ecology of bryophytes. 3, LUBRD XI/XII, 1/3, 1939.
  • On the dependence of distribution of mosses on the acidity of the substratum. LUBRD 9., 1939.
  • The significance of hydrogen concentration on germination of spores and development of some mosses. LUBDR XI/XII, 1939.
  • Pētījumi Trapa ekoloģijā. LUBRD XIII, 1/3, 1940[6]
  • Apinis, A.E. (1965). Thermophile Mikroorganismen in einegen dauergrünland—gesellschaften. Biosoziologie X (x): 290—303, 6 graphs, 3 tables.
  • Apinis, A.E. (1964). On fungi isolated from soils and Ammophila debris. (Appendix to the Fungi of the Isle of Rhum). Kew Bulletin 19: 127—131.
  • Apinis, A.E. (1964). Revision of British Gymnoascaceae. Mycological Papers 96: 1—56, 3 pls, 11 figs.
  • Apinis, A.E. (1962, publ. 1963). Occurrence of thermophilous microfungi in certain alluvial soils near Nottingham. Nova Hedwigia 5 (1—2): 57—78, 4 pls (28 figs).
  • Apinis, A.E. (1964). Concerning the occurrence of Phycomycetes in alluvial soils of certain pastures, marshes and swamps. Nova Hedwigia 8 (1—2): 103—126, 1 fig., 4 tables.
  • Apinis, A.E. (1965). A new thermophilous Coprinus species from coastal grasslands. Transactions of the British Mycological Society 48 (4): 653—656, 1 fig.
  • Apinis, A.E. (1967). Dactylomyces and Thermoascus. Transactions of the British Mycological Society 50 (4): 573—582, 2 figs (28 figs), 1 table.
  • Apinis, A.E. (1970). Concerning Rollandina. Transactions of the British Mycological Society 55 (3): 499—502.
  • Apinis, A.E.; Chesters, C.G.C. (1964). Ascomycetes of some salt marshes and sand dunes. Transactions of the British Mycological Society 47 (3): 419—435, 2 figs.
  • Apinis, A.E.; Clark, B.M. (1974). Neoxenophila foetida gen. et sp.nov., a new keratinophilic ascomycete. Transactions of the British Mycological Society 63 (2): 261—265, 1 fig.
  • Apinis, A.E.; Pugh, G.J.F. (1967). Thermophilous fungi of birds’ nests. Mycopathologia et Mycologia Applicata 33 (1): 1—9, 2 tables.
  • Apinis, A.E.; Rees, R.G. (1976). An undescribed keratinophilic fungus from southern Queensland. Transactions of the British Mycological Society 67 (3): 522—524, 1 fig.
  • Mulinge, S.K.; Apinis, A.E. (1969). Occurrence of thermophilous fungi in stored moist barley grain. Transactions of the British Mycological Society 53 (3): 361—370http://www.cybertruffle.org.uk/cgi—bin/bibquery.pl?author=apinis,%20a.e..
  1. Vimba E. Arvīds Eduards Apinis - mācību spēks un zinātnieks. LU Raksti. 2016, 814. sēj. Zinātņu Vēsture un Muzejniecība. 147. - 151. lpp. ISBN 978-9934-18-193-1
  2. Latvijas Universitāte 20 gados, 2.sēj. Rīga, 1939
  3. 3,0 3,1 3,2 Vimba E. Arvīds Eduards Apinis - mācību spēks un zinātnieks. LU Raksti. 2016, 814. sēj. Zinātņu Vēsture un Muzejniecība. 147. - 151. lpp.
  4. J.Paegle. Avīze, nr.1332 (16.06.1972)
  5. 5,0 5,1 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2021. gada 8. februārī.
  6. Enciklopēdija Latvijas daba, 6.sēj. Rīga, 1998.