Astrofizika

Astrofizika (no sengrieķu: ἀστήρ — 'zvaigzne' un sengrieķu: φυσικά — 'daba') ir astronomijas nozare, kas, izmantojot fizikas un ķīmijas pētniecības principus, pēta kosmisko objektu (zvaigžņu, galaktiku, u.c.) fizikālās īpašības, ķīmisko sastāvu un to mijiedarbību. Matērijas fiziskās īpašības lielos apmēros un visuma rašanos pēta kosmoloģija.

Astrofizika pēta Saules, planētu, komētu vai zvaigžņu un miglāju fizikālās īpašības un ķīmisko sastāvu (ko pēta arī kosmoķīmija). Galvenās astrofizikas eksperimentālās metodes ir spektrālā analīze, fotogrāfija un fotometrija kopā ar vienkāršiem astronomiskajiem novērojumiem. Spektroskopiskā analīze pārstāv nozari, ko dēvē par astroķīmiju jeb debess ķermeņu ķīmiju, jo galvenie spektroskopa mērījumi ļauj analizēt astronomisko objektu ķīmisko sastāvu. Fotometriskie un fotogrāfiju pētījumi dažreiz tiek iedalīti sīkākās nozarēs — astrofotogrāfijā un astrofotometrijā. Kā pastāvīga zinātnes nozare tā radās 19. gadsimta vidū, savukārt astrofizikas nosaukums pastāv kopš 1865. gada, kad to ieviesa Johans Kārlis Frīdrihs Colners.

Praksē mūsdienu astronomiskie pētījumi bieži sevi ietver lielu daļu teorētiskās un novērošanas fizikas. Atsevišķi astrofizikas pētījumi mēģina raksturot tumšās matērijas, tumšās enerģijas, melno caurumu un citu astronomisko objektu īpašības; noteikt, ir vai nav iespējama ceļošana laikā, vai pastāv tārpejas un multivisumi; noskaidrot Visuma izcelšanos un tā nākotni.