Asturika Augusta

Asturika Augusta
Asturica Augusta
Romiešu foruma drupas.
Asturika Augusta
Atrašanās vieta	Kastīlija un Leona, Spānija
Koordinātas	42°27′12.5″N 6°3′10″W
Veids	Pilsēta
Vēsture
Kultūras	Romiešu
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Brīva piekļuve

Asturika Augusta (latīņu: Asturica Augusta) bija romiešu pilsēta (mūsdienu Astorga), kas tika dibināta ap 14. gadu pr.Kr. kā 10. Dvīņu ("Gemina") leģiona nometne, bet 1. gadsimta sākumā pārtapa civilā pilsētā un kļuva par Tarrakonas Spānijas provinces juridiskā konventa galvaspilsētu.

Atrodoties uz paugura, kurš izceļas plašā teritorijā no Leonas kalniem līdz Paramo līdzenumiem, 1. un 2. gadsimta laikā pilsēta ieguva lielu nozīmi, jo kontrolēja zelta ieguvi pussalas ziemeļrietumos, kā arī bija svarīgs komunikāciju mezgls, kurš ar daudziem ceļiem savienoja pilsētu ar vairākiem svarīgiem Romas Spānijas centriem.

Romiešu pilsētas drupas apslēptas zem mūsdienu Astorgas apbūves, starp tām izceļas t.s. romiešu ergastula, divi termālie kompleksi un kanalizācijas sistēma, kā arī nams ar lāča un putnu mozaīkām.

Vēsture

Pilsētas vēsture stiepjas vēl pirmsromiešu laikos, jo vēl grieķu-ēģiptiešu geogrāfs Ptolemejs sauca Asturiku par astūriešu pilsētu un amakosu galvaspilsētu. Tas dažiem pētniekiem, kā Manuelam Gomesam Moreno vai Hosē Marijam Luengo, lika uzskatīt šo pilsētu par pamatiedzīvotāju dibinātu. Taču pilsētā veiktie arheoloģiskie izrakumi neuzrādīja nekādus materiālus, kas varētu apstiprināt šādu pilsētas izcelsmi. Šī iemesla dēļ nevar zinātniski apstiprināt, ka eksistēja pirmsromiešu apmetne, neskatoties uz vairākiem dzelzs laikmeta pauguriem Astorgas apkārtnē (piemēram, La Mesa).

Pilsētas dibināšana pēc arheoloģijas datiem ir saistāma ar 10. Dvīņu leģiona klātbūtni Kantabrijas karu rezultātā. Par to liecina atrastās divas tranšejas kā aizsardzības sistēmas elementi, kā arī vairākas tranšejas iespējamiem koka būvju pamatiem. Kad Augusta militārās kampaņas pret astūriešiem un kantabriem beidzās starp 29. un 19. gadu pr.Kr., tika izveidota nometne, kura pēc iedzīvotāju nomierināšanās kļuva par civilo apmetni Tarrakonas Spānijas provinces ietvaros. Tas varēja notikt 1. gadsimta sākumā, jo 27. gada vienošanās par viesmīlību ar zelasiem norāda, ka Romas attiecības ar pamattautībām jau bija stabilizējušās.

Apmēram pārejas periodā starp Klaudija un Vespasiāna valdīšanām pilsēta kļuva par Astūrijas juridiskā konventa galvaspilsētu, kā arī par galveno zelta savākšanas centru no tādām zelta raktuvēm, kā Las Medulas. Šis bums lika Plīnijam Vecākajam, kas tajā laikā bija Tuvās Spānijas prokurators, savā darbā "Naturalis Historia" atzīmēt šo pilsētu kā vrbs magnifica (brīnišķīgā pilsēta). Ar teritorijas reorganizāciju, kas notika 3. gadsimtā, pilsēta kļuva par Galēcijas provinces daļu ar galvaspilsētu Brakaru Augustu (Bragu). Kad Diokletiāna laikā kalnrūpniecības darbi beidzās, sākās pilsētas pagrimums.

3. gadsimta vidū pilsētā tika iedibināta bīskapa rezidence, bet tās pirmais bīskaps ap 249. gadu bija Vasilids. Taču kristietības nostiprināšanos traucēja barbaru iebrukumi, bet no reliģiskā viedokļa, priscilliānisma un maniheisma doktrīnu ekspansija, pret ko cīnījās Idacijs un svētais Toribijs.

Pēc barbaru iebrukuma ap 410. gadu Galēcijas teritorijā apmetās svēvi, un pilsēta kļuva par viņu karalistes daļu. Konfrontācija starp svēviem un vestgotiem noveda pie tā, ka vestgoti izlaupīja Asturiku, vispirms Teodoriks II 459. gadā, bet pēc tam Leovigildo 569. gadā. Tādēļ Asturika zaudēja savu juridiskā konventa galvaspilsētas statusu. Ar romiešu politiskās un administratīvās sistēmas sagrūšanu vadošā loma reģionā pārgāja pie Leonas.