Diokletiāns

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Diokletiāns
Gaius Aurelius Valerius Diocletianus
Istanbul - Museo archeol. - Diocleziano (284-305 d.C.) - Foto G. Dall'Orto 28-5-2006.jpg
Diokletiāna krūšutēls
Romas imperators
Amatā
284. gada 20. novembris — 305. gada 1. maijs
Priekštecis Numeriāns
Pēctecis Konstantijs Hlors un Galērijs

Dzimšanas dati 244. gada 22. decembrī
Salona, Romas impērija (tagad Splita, Karogs: Horvātija Horvātija)
Miršanas dati 311. gada 3. decembrī (66 gadu vecumā)
Salona, Romas impērija (tagad Splita, Karogs: Horvātija Horvātija)
Dzīvesbiedrs(-e) Priska
Reliģija pagānisms

Diokletiāns, pilnā vārdā Gajs Aurēlijs Valērijs Diokletiāns, (Gaius Aurelius Valerius Diocletianus, dzimis 244. gada 22. decembrī[1], miris 311. gada 3. decembrī[2]) bija Romas impērijas imperators no 284. gada 20. novembra līdz 305. gada 1. maijam. Viņam izdevās izbeigt tā saukto Trešā gadsimta krīzi Romas impērijā. Diokletiāna efektīvās pārvaldes reformas Rietumromas impērijai ļāva saglabāties vēl divsimt gadu, bet Austrumromas impērijai vēl tūkstoš gadu.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diokletiāns dzimis Dioklejā (Dioclea) pie Salonas, mūsdienu Splitas pievārtē neievērojamā ģimenē. Izvirzījās par spējīgu Romas impērijas armijas karavadoni un Romas ķeizara Numeriāna miesassargu pavēlnieku, pēc kura nonāvēšanas romiešu armija 284. gadā pasludināja Diokletiānu par nākamo imperatoru augustu. Par savu līdzvaldnieku (cēzaru) viņš izvēlējās savu draugu Maksimiānu, kas vēlāk kļuva par augustu un Romas impērijas rietumu provinču valdnieku. Lai ieviestu kārtību Romas provincēs, 293. gadā Diokletiāns par savu palīgu un līdzvaldnieku (cēzaru) austrumu provincēs izvēlējās Galēriju (tieši pārvaldīja Ilīrijas provinci), bet Maksimiāns par cēzaru izvēlējās Konstanciju Hloru (valdīja Britānijas, Gallijas un Spānijas provincēs).

293. un 294. gadā Diokletiāns uzturējās Apakšējās Panonijas galvaspilsētā Sirmijā un Bizantijā (tagadējā Stambulā), gūstot uzvaras pār sarmatiem.[3] Viņš uzbūvēja nocietinājumus uz ziemeļiem no Donavas,[4] pie Akvinkas (Budapeštas), Bononijas (Vidinas, Bulgārija), Ulcisijas Veteras, Kastras Florentijas, Intercisas (Dunauivarošas, Ungārija) un Onagrinumas (Begečas, Serbija). Jaunie nocietinājumi kļuva par daļu no jaunās aizsardzības līnijas, kuru nosauca par Ripa Sarmatica.[5] 295. un 296. gadā Diokletiāns vēlreiz uzsāka karagājienu šajā reģionā un 296. gada vasarā guva uzvaru pār karpiem.[6] Savas valdīšanas beigās Diokletiāns pilnībā nostiprināja līniju Donavas garumā, nodrošinot to ar nocietinājumiem, placdarmiem, lieceļiem un torņiem, kā arī nosūtot vairāk nekā piecpadsmit leģionus pārvaldīt šo reģionu. Tas prasīja milzīgus līdzekļus, bet tādā veidā vismaz tika nodrošināta aizsardzība.[7]

Trajāna templis Filas salā, no jauna dibinātā robeža starp Nobatiju, Blemjesu un Romas Ēģipti[8]

Tajā pašā laikā 295. gadā viņa līdzvaldnieks Galērijs karoja Augšēģiptē un pret Persijas impēriju Sīrijā.[9] Diokletiāna mēģinājumi ieviest ēģiptiešiem nodokļu sistēmu pēc impērijas standartiem izsauca neapmierinātību un sacelšanos.[10] Imperatora varas uzurpators Domicijs Domiciāns 297. gadā pasludināja sevi par augustu, lielākā daļā Ēģiptes, ieskaitot Aleksandriju, atzina viņa noteikumus.[11] Diokletiāns devās uz Ēģipti, 297. gada rudenī apspieda dumpiniekus Tēbaidā,[3] pēc tam aplenca Aleksandriju. Domiciāns mira 297. gada decembrī,[12] kad Diokletiāns jau kontrolēja lielāko daļu Ēģiptes, izņemot pilsētas. Aleksandrija, kuras aizsardzību organizēja Diokletiāna bijušais pārvaldnieks Aurēlijs Ahilejs, noturējās, iespējams, līdz pat 298. gada martam.[13] Aleksandrija zaudēja spēju neatkarīgi kalt naudu, kas bija sods par sacelšanos.[14] Diokletiāna reformas pārkārtoja Ēģiptes provinces pārvaldi Romas standartiem.[15] Nākamajā vasarā Diokletiāns devās uz dienvidiem gar Nīlu. Ieradies Oksirinkhosā un Elefantinā,[14] Nūbijā, viņš nodibināja mieru ar Nobatijas un Blemjesas ciltīm. Pēc miera noslēgšanas Romas robežas pārcēlās uz ziemeļiem pie Filajes un abas ciltis saņēma kompensācijā zeltu. Diokletiāns atstāja Āfriku uzreiz pēc miera noslēgšanas, 299. gada februārī viņš ieradās Sīrijā un satikās ar Galēriju Divupē.[8]

303. gadā Diokletiāns izvērsa pēdējās un vislielākās kristiešu vajāšanas Romas impērijā. 305. gadā viņš atteicās no varas un dzīvoja savā pilī Salonas pievārtē, nodarbojoties ar savu iemīļoto vaļasprieku - kāpostu audzēšanu.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Barnes, New Empire, pp. 30, 46.
  2. Barnes, "Lactantius and Constantine", pp. 32—35; Barnes, New Empire, pp. 31—32.
  3. 3,0 3,1 Odahl, Constantine and the Christian Empire, p. 59.
  4. Barnes, Constantine and Eusebius, p. 17; Williams, Diocletian, pp. 76—77.
  5. Williams, Diocletian, p. 76.
  6. Barnes, Constantine and Eusebius, p. 17; Odahl, Constantine and the Christian Empire, p. 59; Southern, Severus to Constantine, pp. 149—50.
  7. Williams, Diocletian, p. 77.
  8. 8,0 8,1 Barnes, Constantine and Eusebius, pp. 17—18.
  9. Barnes, Constantine and Eusebius, p. 17.
  10. Barnes, Constantine and Eusebius, p. 17. See also Southern, Severus to Constantine, pp. 160, 338.
  11. Barnes, Constantine and Eusebius, 17.
  12. DiMaio, "Domitius".
  13. Barnes, Constantine and Eusebius, p. 17; DiMaio, "Domitius".
  14. 14,0 14,1 Southern, Severus to Constantine, p. 150.
  15. Harries, Law and Empire, p. 173.
Priekštecis:
Numeriāns, Karins
Romas imperators
284305
kopā ar Maksimiānu
Pēctecis:
Konstantīns Hlors, Galērijs