Atgriezeniska hronoloģija
Atgriezeniska hronoloģija ir stāstu stāstīšanas metode, kurā sižetu atklāj otrādāk.
Stāstā, kurā izmanto šo tehniku, pirmā aina patiesībā ir stāsta noslēgums. Kad tā aina noslēdzas, tad tiek parādīta priekšpēdējā utt., līdz nonāk pēdējai ainai, kura hronoloģiski ir pirmā.
Daudz stāstu izmanto atmiņas, kurās parāda iepriekšējus notikumus, bet lielākajai daļai stāstu tomēr ainu hronoloģiskā secība ir A-B-C utt., kamēr stāstiem ar atgriezenisku, loģiski, ir otrādāk Z-Y-X utt.
Hipotētisks piemērs varētu būt pasaka par Sarkangalvīti. Viss sāktos ar to, ka mednieks Sarkangalvīti un vecmammu izgrieztu no vilka vēdera, tad vilks aprītu Sarkangalvīti, tad vilks izliktos par vecmammu. Tad vilks aprītu vecmammu. Un nākamā aina būtu tāda, kur Sarkangalvīte jautā vilkam, kā nokļūt pie vecmammas, kas oriģinālajā pasakā ir pirmā.
Mērķis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šo neparasto metodi izmanto tikai stāstiem ar specifisku raksturu, bieži mistisku. Piemēram, filmā Memento cilvēks ar īpaša veida amnēziju, kas liedz tam veidot jaunas atmiņas. Filmā skatītājiem kopā ar galveno varoni ir jāatklāj stāsta detaļas. Stāstu stāstot atpakaļgaitā, ir panākts līdzīgs efekts, it kā to darītu cilvēks ar tā paša veida amnēziju.
Filmā Neatgriezeniskais, pirmajā ainā, notiek vardarbīga slepkavība (hronoloģiski pēdējais notikums stāstā). Atlikušo filmu skatītājs uzzina ne tikai to, ka vardarbību motivē atriebība, bet ko īsti atriebj. Filma bija ļoti pretrunīga tās grafiskā rakstura dēļ; Ja ainas parādītu hronoloģiskā secībā, tās vardarbīgais saturs būtu pārāk vienkāršs un bezjēdzīgi brutāls. Tomēr to pastāstīja atpakaļgaitā, auditorijai lika apsvērt precīzas sekas katrai darbībai un bieži vien ir kāda sīka detaļa, kas ir nozīmīga kopumā.
Izmantošanas piemēri
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Literatūrā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Episkā poēma Eneīda, ko sarakstījis Vergilijs 1. gadsimtā pirms mūsu ēras, izmanto atgriezenisku hronoloģiju.[1] "Trīs Āboli", kas ir izmeklēšanas stāsts no Tūkstoš un Vienas nakts, vidus daļā stāsts parāda atsauci par tiem notikumiem, kas noveda pie miroņa atklājumu stāsta sākumā.[2] V. R. Burneta romānā Ardievas Pagātnei (1934) stāsts kustās nepārtraukti, sākot ar 1929. gadu un beidzot ar 1873. gadu.[3] Edvards Luijs Valants izmanto atsauces uz pagātni atgriezeniskā hronoloģijā romānā Cilvēka Sezona (1960).[4] Autors Čārlzs Hjūberts Sisons ir teicis, ka viņa romāns Kristofers Homms (1965) arī ir atgriezeniskā secībā.[5]
Filips K. Diks savā 1967. gada romānā Pretpulksteņa Pasaule raksturo nākotni, kurā laiks ir sācis virzīties atpakaļgaitā, kā rezultātā mirušie atmostas to pašu kapos un dzīvo savu dzīvi atpakaļgaitā, kas beidzas ar to atgriešanos mātes dzemdē, un sadaloties olšūnā un spermatozoīdā laikā, kad vīrietis ejakulē sievietē. Romānu sarakstīja, balstoties uz Dika īsstāstu Jūsu Pieņemšana Būs Vakar, ko pirmo reizi publicēja 1966. gada augustā amerikāņu zinātniskās fantastikas žurnālā Pārsteidzoši Stāsti.
Īana Banka romānā Ieroču Izmantošana savij divus paralēlus stāstus, viens stāstīts ar standarta hronoloģiju un viens atpakaļgaitā.
Džūlijas Alvarezas romānā How the García Girls Lost Their Accents sākas 1989. gadā ar vienu tēlu, kas atgriežas Dzimtajā Dominikānas Republika. Stāsts ir par to, kāpēc ģimene izceļoja, un par to mēģinājumiem iegūt panākumus Ņujorkā. Stāsts ir teikts atgriezeniski hronoloģiskā secībā. Un pēdējie notikumi norisinās 1956. gadā.[6]
Teātros
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vairākas lugas ir izmantojušas šo metodi. Džordža S. Kaufmana un Mosa Hārta 1934. gada lugā, Merrily We Roll Along, ir stāstīts apgrieztā secībā, tāpat kā Harolda Pintera lugā Nodevība (1978). Kaufmana un Hārta luga bija adaptēta kā muzikāla komēdija ar Stīvenu Sondheimu 1981. gadā, un Pintera luga tika uztaisīta par filmu 1983. gadā.
Filmas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1927. gadā Žana Epšteina filmā La glace à trois faces (Trīs Pušu Spogulis) ir daļa, kurā notikumi notiek apgrieztā secībā, sākot ar to, kā varonis iziet no telpas, līdz skatītājs var redzēt ieeju. Čehu komēdijā Happy End (1966) ir farss, kas sākas ar giljotinētu cilvēku, kas atrod savu galvu un uzliek to virsū un beidzas ar to, kā viņš, būdams jaundzimušais, tiek iestumts atpakaļ iekšā savas mātes dzemdē. Atoms Egojans, Pintera lugu ietekmēts, stāsta par The Sweet Hereafter (1997) apgrieztā secība, kurā pirmā aina filmā norisinās 1977. gadā, un pēdējā 1968. gadā. Tehniku vēlāk izmantoja Peppermint Candy (2000) Dienvidkorejas režisors Lī Čang-dong; Memento (2000) ar režisoru Kristoferu Nolanu par īstermiņa atmiņas zudumiem; Žana-Lika Godāra īsfilmā De l' origine du XXIe siècle pour moi (2000). Filmā Neatgriezeniskais (2002) šī metode tiek izmantota tik pamatīgi, ka beigu titri tiek rādīti filmas sākumā un ka tie krīt lejā, nevis ka sākuma un iet uz augšu, kā pieņemts.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Albrecht, Michael von; & Schmeling, Gareth L. (1997). History of Roman Literature: From Livius Andronicus to Boethius, Vol. 1. Brill. p. 681. ISBN 90-04-09630-2
- ↑ David Pinault. Story-Telling Techniques in the Arabian Nights. Brill Publishers, 1992. 86–94. lpp. ISBN 90-04-09530-6.
- ↑ Bordwell, David (April 2006). The Way Hollywood Tells It: Story and Style in Modern Movies. University of California Press. p. 91. ISBN 0-520-24622-5
- ↑ Serafin, Steven; & Bendixen, Alfred (2003). The Continuum Encyclopedia of American Literature. Continuum International Publishing Group. p. 1189. ISBN 0-8264-1517-2
- ↑ Head, Dominic (2006). The Cambridge Guide to Literature in English. Cambridge University Press. p. 1036. ISBN 0-521-83179-2
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 31. janvārī. Skatīts: 2012. gada 23. februārī.