Austrālijas Aizsardzības spēki

Vikipēdijas lapa
Austrālijas Aizsardzības armija
Australian Defence Force
Ensign of the Australian Defence Force
Austrālijas Aizsardzības armijas karogs
Dibināšanas gads 1901. gada 1. janvārī
Pašreizējā struktūra no 1976. gada 9. februāris
Štābs Kanbera, kā daļa no Austrālijas aizsardzības organizācijas
Vadība
Ģenerālgubernators Deivids Harlijs
Nacionālās aizsardzības ministrs Ričards Meirls
Aizsardzības spēku komandieris Anguss Kempbels
Personālsastāvs
Karaklausības vecums no 19—45 gadiem
Karaklausība tikai karastāvokļa gadījumā[1]
Aktīvais sastāvs 57 346 (2023. gada 30. jūnijā)
Rezerves sastāvs 32 049 (2023. gada 30. jūnijā)
Izdevumi
Budžets A$ 46.9 miljardi (2022–23)[2]
Procenti no NKP 2
Industrija
Pašmāju piegādātāji Austrālijas militārā industrija
Saistītie raksti
Vēsture Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš, Vjetnamas karš, Līča karš, Karš Afganistānā (2001—2014)

Austrālijas Aizsardzības spēki (angļu: Australian Defence Force) (ADF) ir militāra organizācija, kas ir atbildīga par Austrālijas Savienības un tās nacionālo interešu aizsardzību. Aizsardzības armiju veido trīs militārās struktūras: Austrālijas Karaliskā flote (RAN), Austrālijas armija un Austrālijas Karaliskie gaisa spēki (RAAF). Bruņotajos spēkos ir tikai nedaudz vairāk par 89 000 militārpersonu, un to atbalsta Aizsardzības departaments un vairākas citas civilās aģentūras.

Austrālijas Aizsardzības armijas štābs, Kanberā.

20. gadsimta pirmajās desmitgadēs Austrālijas valdība izveidoja bruņotos spēkus kā atsevišķas organizācijas. Katram dienestam bija neatkarīga vadības komandķēde. 1976. gadā valdība veica stratēģiskas izmaiņas un izveidoja (ADF), bruņotos spēkus pakļaujot vienotai vadībai. Laika gaitā integrācijas pakāpe ir palielinājusies, un trīs dienestu galvenās mītnes, loģistikas un mācību iestādes ir aizstājušas daudzas viena dienesta iestādes. Austrālijas armija ir izvietota visā pasaulē, tostarp kā daļa no kaujas un miera uzturēšanas misijām.

Austrālijas Aizsardzības armija ir tehnoloģiski sarežģīta, taču salīdzinoši mazskaitlīga. Lai gan armijas 57 346 pilna laika aktīvā dienesta karavīri un 32 049 aktīvie rezervisti uz 2023. gada 30. jūniju padara to par lielāko militāro vienību Okeānijā, tā ir mazāka nekā vairums Āzijas militāro spēku. Armiju nodrošina ievērojams budžets saskaņā ar pasaules standartiem, un tā ir labi aprīkota un apmācīta.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Austrālijas un Jaunzēlandes armijas korpuss

Dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrālijas aizsardzības spēki (ADF) tika izveidoti 1976. gada 9. februārī pēc Aizsardzības departamenta sekretāra Artūra Teindža 1973. gadā sniegtajiem ieteikumiem. Teindža ziņojumā tika ierosināts apvienot atsevišķos departamentus, kas atbalsta katru dienestu, vienotā Aizsardzības ministrijā un izveidot Aizsardzības spēku štāba priekšnieka amatu. ADF tika izveidota, jo bija nepieciešama integrēta pārvaldības struktūra un labāka koordinācija starp dienestiem.

Pirms (ADF) izveides Austrālijā bija militārie spēki kopš tās federācijas kā valsts izveides 1901. gada janvārī. Neilgi pēc federācijas izveides, apvienojot valsts uzturētos spēkus, tika izveidota Austrālijas armija un Sadraudzības flote. 1911. gadā tika izveidota Austrālijas Karaliskā flote, kurā ietilpa Sadraudzības jūras spēki. Karalisko Austrālijas gaisa spēkus no Austrālijas gaisa korpusa atdalīja 1921. gadā.

Otrā pasaules kara laikā Austrālijas jūras, sauszemes un gaisa vienības bieži vien bija vienas komandas sastāvā, uzsverot kopīgu vienību komandēšanas nozīmi. Tomēr centrālās varas trūkums izraisīja sliktu koordināciju starp dienestiem, jo ​​katrs dienests tika organizēts un darbojās saskaņā ar citu militāro doktrīnu. Vecākie virsnieki lobēja, lai tiktu iecelts triju dienestu virspavēlnieks, taču valdība šo priekšlikumu noraidīja, un trīs dienesti palika pilnīgi neatkarīgi.

Aviācijas bāzeskuģa HMAS Melbourne ekspluatācijas pārtraukšana bez nomaiņas 1982. gadā iezīmēja atkāpšanos no "priekšējo līniju aizsardzības" politikas.[3] Trīs dienesti piedalījās cīņās visā pasaulē Pirmā un Otrā pasaules kara laikā un piedalījās konfliktos Āzijā aukstā kara laikā.

Struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrālijas Aizsardzības spēki un Aizsardzības ministrija veido Austrālijas Aizsardzības organizāciju (ADO), ko bieži dēvē par "Aizsardzību".[4] Aizsardzības spēku priekšnieka (CDF) un Aizsardzības departamenta sekretāra diarhija pārvalda Aizsardzības organizāciju.[5] Aizsardzības ministrijā strādā gan civilais, gan militārais personāls, un tajā ietilpst tādas aģentūras kā Aizsardzības izlūkošanas organizācija (DIO) un Aizsardzības zinātnes un tehnoloģiju grupa (DST Group).[6]

Austrālijas Karaliskā flote[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Austrālijas Karaliskā flote

Austrālijas Karaliskā flote (RAN) ir Austrālijas Aizsardzības spēku flotes komponents. RAN ekspluatē nedaudz mazāk par 50 karakuģiem, tostarp iznīcinātājiem, fregatēm, zemūdenēm, patruļkuģiem un palīgkuģiem, kā arī virkni civilo dienestu kuģu. Turklāt RAN uztur kaujas, loģistikas un mācību helikopteru spēkus.[7]

Flotes struktūru veido divas sadaļas. Viena ir operatīvā pavēlniecība, Flotes pavēlniecība, bet otra ir atbalsta pavēlniecība, Navy Strategic Command.[8] Jūras spēku īpašumus pārvalda pieci "spēki", kas ir pakļauti Austrālijas flotes komandierim. Tie ir flotes gaisa spēki, mīnu karaspēks, atmīnēšanas nirēji, hidrogrāfiskie, meteoroloģiskie un patruļspēki, krasta spēki, zemūdens spēki un virszemes spēku vienības.[9]

Austrālijas armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Austrālijas armija

Austrālijas Armija ir sadalīta trīs galvenajos elementos, kas ir pakļauti armijas komandierim; 1. divīzijas, Speciālo operāciju pavēlniecības un spēku virspavēlniecības štābs.[10] 2017. gadā aptuveni 85% armijas personāla atradās vienībās, kas pakļautas Spēku pavēlniecībai, kas ir atbildīga par vienību un personu sagatavošanu operācijām. Štāba 1. nodaļa ir atbildīga par augsta līmeņa apmācības pasākumiem, un to var izmantot, lai vadītu liela mēroga sauszemes operācijas.[11] Tikai neliels skaits vienību ir pastāvīgi iedalītas 1. divīzijā; tās ietver Karaliskā Austrālijas pulka 2. bataljonu, kas veido Austrālijas amfībijus spēku desanta spēkus, sakaru pulku un trīs apmācības un personāla atbalsta vienības.[12]

Austrālijas armijas galvenie kaujas spēki ir sagrupēti brigādēs. Tās galvenie konvencionālie spēki ir trīs regulārās kaujas brigādes, kas ir organizētas pēc kopīgas struktūras; 1., 3. un 7. brigāde.[13] Atbalstu vienībām šajos formējumos sniedz aviācijas brigāde (16. aviācijas brigāde), kaujas atbalsta un ISTAR brigāde (6. brigāde) un loģistikas brigāde (17. Sustainment Brigade).[14] Saskaņā ar armijas veselības aizsardzības spēju pārstrukturēšanu 2023. gadā tika izveidota jauna veselības brigāde, kas tiks nosaukta par 2. veselības brigādi.[15] Turklāt ir sešas armijas rezerves brigādes; šīs brigādes pārvalda 2. divīzija un "sapāro" ar trim parastajām kaujas brigādēm.[92] Armijas galvenie taktiskie formējumi ir apvienotas bruņojuma kaujas grupas, kas sastāv no elementiem, kas iegūti no dažādām vienībām.[16]

Speciālo operāciju pavēlniecība vada armijas īpašo spēku vienības. Tajā ietilpst Īpašais gaisa dienesta pulks (Special Air Service Regiment), , 2. komandosu pulks (2nd Commando Regiment), rezerves 1. komandosu pulks (1st Commando Regiment)un speciālo operāciju inženieru pulks (Special Operations Engineer Regiment), kā arī loģistikas un apmācības vienības. Armijas speciālo spēku vienības ir paplašinātas kopš 2001. gada, un tās ir labi aprīkotas un var veikt kaujas uzdevumus gan uz jūras, gaisā vai sauszemes.[17] 2014. gadā Speciālo operāciju pavēlniecībā bija aptuveni 2200 darbinieku.[18]

Austrālijas Karaliskie gaisa spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Austrālijas Karaliskie gaisa spēki

Austrālijas Karaliskie gaisa spēki (RAAF) ir Aizsardzības armijas gaisa spēku pamatelements. RAAF ir modernas kaujas un transporta lidmašīnas un bāzu tīkls stratēģiskās vietās visā Austrālijā.[19]

Gaisa spēkiem ir viena operatīvā pavēlniecība — Gaisa panvēlniecība (Air Command).[20] Gaisa pavēlniecība ir (RAAF) operatīvā grupa, un to veido Gaisa kaujas grupa (Air Combat Group), Gaisa mobilitātes grupa (Air Mobility Group), Novērošanas un reaģēšanas grupa (Surveillance and Response Group), Kaujas atbalsta grupa (Combat Support Group), Gaisa karadarbības centrs (Air Warfare Centre) un Gaisa spēku apmācības grupa (Air Force Training Group). Katra grupa sastāv no vairākiem spārniem.[21]

Gaisa spēku sastāvā ir deviņpadsmit gaisa eskadriļas; piecas kaujas eskadriļas, divas jūras patruļu eskadriļas, sešas transporta eskadriļas, sešas mācību eskadriļas (tostarp trīs operatīvās pārveidošanas vienības un priekšējās gaisa vadības mācību eskadriļas), kā arī viena gaisa desanta agrīnās brīdināšanas un kontroles eskadriļa un apvienotā sauszemes aviācijas uzbrukuma kontrolieru eskadriļa. Sauszemes vienībās, kas atbalsta šīs lidojošās eskadriļas, ietilpst trīs ekspedīcijas kaujas atbalsta eskadriļas, trīs drošības spēku vienības un virkne izlūkošanas, gaisa satiksmes vadības, sakaru, radaru un medicīnas vienību.[22]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ "Defence Act 1903". Federal Register of Legislation. Office of Parliamentary Counsel (Australia). Retrieved 31 July 2023.
  2. ↑ «Portfolio Budget Statements 2022–23». defence.gov.au. Department of Defence. 2022.
  3. ↑ Horner, David (2001). Making the Australian Defence Force. The Australian Centenary History of Defence Volume IV. Melbourne: Oxford University Press. ISBN 978-0-19-554117-5.
  4. ↑ https://www.defence.gov.au/about
  5. ↑ Khosa, Raspal (2011). Australian Defence Almanac 2011–2012. Canberra: Australian Strategic Policy Institute. Archived from the original on 7 January 2018. Retrieved 7 January 2018.
  6. ↑ Khosa, Raspal (2010). "Australian Defence Almanac 2010–2011". Australian Defence Almanac. Canberra: Australian Strategic Policy Institute. ISSN 1449-9355. Archived from the original on 7 January 2018. Retrieved 7 January 2018.
  7. ↑ https://web.archive.org/web/20171220222249/http://www.navy.gov.au/fleet
  8. ↑ Chief of Navy (2017). Australian Maritime Operations (PDF). Canberra: Sea Power Centre – Australia. ISBN 978-0-9925004-1-2. Archived (PDF) from the original on 31 December 2017. Retrieved 31 December 2017.
  9. ↑ Chief of Navy (2017). Australian Maritime Operations (PDF). Canberra: Sea Power Centre – Australia. ISBN 978-0-9925004-1-2. Archived (PDF) from the original on 31 December 2017. Retrieved 31 December 2017.
  10. ↑ https://web.archive.org/web/20171231103814/https://www.army.gov.au/our-people/army-order-of-battle
  11. ↑ https://web.archive.org/web/20180208085752/https://www.army.gov.au/our-people/units
  12. ↑ https://web.archive.org/web/20171231103814/https://www.army.gov.au/our-people/army-order-of-battle
  13. ↑ Australian Army (2014). "The Australian Army: An Aide-Memoire" (PDF). Canberra: Australian Army. Archived from the original (PDF) on 11 April 2019. Retrieved 6 January 2018.
  14. ↑ Australian Army (2014). "The Australian Army: An Aide-Memoire" (PDF). Canberra: Australian Army. Archived from the original (PDF) on 11 April 2019. Retrieved 6 January 2018.
  15. ↑ Bickerstaff, Fiona (19 November 2021). "A boost for Army health". Department of Defence. Retrieved 11 December 2021.
  16. ↑ Davies, Andrew (2010). "Army capability review 2010". Australian Strategic Policy Institute. Archived from the original on 31 December 2017. Retrieved 31 December 2017.
  17. ↑ Davies, Andrew (2010). "Army capability review 2010". Australian Strategic Policy Institute. Archived from the original on 31 December 2017. Retrieved 31 December 2017.
  18. ↑ Davies, Andrew; Jennings, Peter; Schreer, Benjamin (2014). A Versatile Force: The Future of Australia's Special Operations Capability. Canberra: Australian Strategic Policy Institute. ISBN 978-1-921302-97-8. Archived from the original on 31 December 2017. Retrieved 31 December 2017.
  19. ↑ Pittaway, Nigel (February 2014). "Small, but deadly : Australia's Forces". Air Forces Monthly. No. 311. pp. 74–84.
  20. ↑ Air Power Development Centre (2015). Air Force – Serving Australia's Interests. Canberra: Royal Australian Air Force. Archived from the original on 1 February 2016. Retrieved 26 January 2016.
  21. ↑ Air Power Development Centre (2015). Air Force – Serving Australia's Interests. Canberra: Royal Australian Air Force. Archived from the original on 1 February 2016. Retrieved 26 January 2016.
  22. ↑ Wilson, Stewart; Pittaway, Nigel (2017). "Airpower Australia". Aero Australia Special Edition. ISSN 1448-8086.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Austrālijas_Aizsardzības_spēki&oldid=3981308"